Ceļojumos un komandējumos bieži gadās piedzīvot amizantas situācijas. Tāda radās arī nesen, atgriežoties no komandējuma, lidmašīnā Frankfurte–Rīga.
Ar «USA Today»
Jau Frankfurtes lidostā manu uzmanību saistīja bariņš latviešu jauniešu, kuri dzēra alu, kaut ko skaļi smiedamies pārsprieda un beigās vēl sadauzīja glāzes. Turpat bārā daudzi citi arī malkoja miestiņu, taču traukus gan nesita…
Mērfija likums – lidmašīnā man sanāca sēdēt kopā ar šiem jauniešiem, divi man blakus, trīs tieši priekšā. Puiši un meitene patiesībā bija jauki, lai arī nedaudz «iesiluši».
Meitene no viņu kompānijas lasīja romānu angļu valodā, līdzās sēdošais jauneklis avīzi «USA Today» (tulk. – ‘ASV šodien’). Nu gudri jaunieši. Vācu «Lufthansas» aviolīnijas joprojām pasažieriem piedāvā bezmaksas laikrakstus dažādās valodās, bezmaksas dzērienus un uzkodas. Mūsmāju «airBaltic» jau sen par to prasa bargu naudu. Iekārtojos un jutos labi. ASV laikrakstā lasīju tekstu par to, kā «amīšu» policija noklausās un izseko parasto amerikāņu tālruņu zvanus. Stjuartes sāka dalīt sviestmaizes un dzērienus…
«..man skaļi jābļauj»
Pēkšņi līdzās sēdošais jauneklis man sacīja: «Neuztraucieties, man tūlīt skaļi jābļauj.» Un tad viņš pa visu salonu kliedza: «Ilze, vai tu esi apsēdusies, vai tu labi jūties!?» Protams, pasažieri sarosījās un atskatījās. Jauneklis vēlreiz skaļi sauca Ilzi, kura atradās kaut kur priekšā.
Pie manis pienāca stjuarte un aicināja pārsēsties uz lidmašīnas pašām beigām, kur bija viens brīvs krēsls. Viņa vēlējās par mani parūpēties un atbrīvot mani no neuzvedīgā puiša klātbūtnes. Es pateicos profesionālajai vācietei, tomēr nevēlējos pārsēsties, jo patiesībā latviešu zēns nebija agresīvs un pirms savas bļaustīšanās allaž mani brīdināja un atvainojās. Krēsla maiņas vietā es izvēlējos baltvīnu, ar to varētu jautrāk uztvert apkārt notiekošo.
Zaudējums spēlē
Es jauneklim piedāvāju aiziet pie Ilzes un normāli parunāties bez bļaustīšanās, lidojuma laikā taču drīkst staigāt. Jā, viņš aiziešot, tomēr skaļo klaigāšanu tas īsti neaizstāšot…
Un tad jauneklis mani «apgaismoja». Puiši spēlējuši kārtis. Viņš zaudējis, un «maksa» par to noteikta šāda – lidmašīnas salonā reizes trīs skaļi saukt Ilzi, pēc tam vēl pāris reižu skaļi pabļaustīties Rīgas lidostas bagāžas saņemšanas telpā. Protams, kāršu parādus nokārtot ir goda lieta. Man nebija nekādu pretenziju pret zēnu, es pat padalījos ar viņu savā sviestmaizē, kas man bija par lielu.
Labi gan, ka tolerantā vācu lidsabiedrības ekipāža, kā arī personāls Rīgas lidostā neizsauca kārtībniekus. Ja tā notiktu, nevainīgie jociņi puisim varētu nepatīkami beigties.
