Jāņa Petera un Raimonda Paula savulaik vēstītais pareģojums «vēl nāks piektais gads» nu īstenojies. Pagājušajā nedēļā Rīgā notika virkne 1905. gada revolūcijas simtgadei veltītu pasākumu.
Jāņa Petera un Raimonda Paula savulaik vēstītais pareģojums “vēl nāks piektais gads” nu īstenojies.
Pagājušajā nedēļā Rīgā notika virkne 1905. gada revolūcijas simtgadei veltītu pasākumu. Taču diezin vai mēs tagad spētu pietiekami vispusīgi izklāstīt, kas, kam, ar ko, pret ko tajos senajos laikos darbojās. Šodienas realitāte ir tik pārpilna notikumiem, ka iedziļināties simt gadu vecas vēstures studijās reti kam ir laiks. Tāpēc Nacionālā teātra jauniestudējums “Aicinājums uz… pērienu” ir mēģinājums kaut nedaudz pavērt plīvuru uz tiem laikiem.
Demokrātisks pēriens
Paula Putniņa 1976. gadā sarakstītajā lugā “labais” barons Habihts nolemj glābt sava pagasta ļaudis no soda ekspedīcijas patvaļas – nāves sodiem un nodedzinātām mājām. Viņš, cenzdamies būt demokrātijas atbalstītājs, izdomājis, ka par sociālistu runu klausīšanos ļaudīm pienākas tik vien kā trīs vieglas rīkstes. Visi musinātāju atbalstītāji tiek aicināti svētdien pēc dievvārdiem baznīcas priekšā publiski saņemt pērienu. Tādējādi barons piedos nemierniekiem pastrādātos nedarbus, tostarp savu labības šķūņu nodedzināšanu. Baronaprāt, šāds sods ir daudz maigāks nekā cara karavīru neprātīga trakošana, kurā var ciest daudzi nevainīgi muižas ļaudis. Taču pret tiem, kuri neatnāks uz pērienu, barons būs bargs un vēlēs nodedzināt māju.
Vai barona ideja patiesi nav gana žēlsirdīga? Kas ir briesmīgāk – viegls pēriens ar trim rīkstēm un visa nemiernieku rīcība tiek piedota vai arī mājas aizlaišana uguns postā? Tomēr aizmirsta ir kāda nianse – cilvēka cieņa. Izrādās, ka ne visi latvieši ir par tik “lētu naudu” pērkami. Pagastā liesmo zemnieku mājas, taču Ezertēva ēkas paliek uguns neskartas. Vai tiešām māte būs aizgājusi pēc kaunpilnā un pazemojošā pēriena?
Kā palēninātā filmā?
Lugas dramaturģiskais materiāls ir pietiekami bagāts, lai uz skatuves radītu emocionāli spilgtu iestudējumu. P. Putniņa tekstos daudz filosofisku atziņu, tās mudina uz pārdomām par pazemošanos un pašcieņu izdzīvošanas dēļ. Ieskicēti arī tie ideju iedīgļi, kas vēlāk rosināja 1917. gada revolūciju Krievijā, 1919. gada sarkano teroru Latvijā, neatkarīgas valsts nodibināšanu.
Šie un citi notikumi izaug no 1905. gada degošajām muižām un soda ekspedīciju atstātās baigās pieredzes. To visu var apjaust, ļoti uzmanīgi sekojot līdzi aktieru tekstam. Turklāt skatītājiem nepieciešama pienācīga vēstures notikumu izpratne. Taču, ko darīt tiem, kuriem piektais gads “ir atnācis” šogad pirmo reizi, kuriem skolā nav pietiekami plaši skaidroti šie notikumi? Diemžēl režisors Edmunds Freibergs nepalīdz skatītājiem, jo izrāde rit gausi, vienmuļi. Ja pats saspringti necenties apjaust autora ideju zemtekstus, tad skatuviskie rosinājumi tam ir minimāli.
Lugas darbība rit divās plaknēs. Skatuves priekšplānā ir zemnieku dzīvojamā istaba, dibenplānā attiecīgajās ainās parādās barona viesistaba ar baltām kolonādēm. Tieši tās ainas, kad darbība risinās muižā skatuves dziļumā, ir nebaudāmas.
Gaudeni nožēlojams un agrāk iestudēto lomu trafaretu pārpilns ir Voldemārs Šoriņš barona tēlā, arī Juris Hiršs kā muižas pārvaldnieks. Jaunais aktieris Egils Melbārdis krievu virsnieka lomai centies piemeklēt kādu raksturīgu niansi, taču nav padomāts, kā to pēc iespējas iespaidīgāk parādīt skatītājiem. Turklāt šo varoņu gausā runa nevis rosina skatītājus iedziļināties un domāt līdzi, bet gan – uz apnicīgu snaudu.
Lāsmas Kugrēnas asaras
Krietni izteiksmīgāks ir zemnieku lomu atveidotāju darbs. Romualda Ancāna atgriešanās uz skatuves pēc desmit prombūtnes gadiem ir interesants baudījums. Skatītāju simpātijas varētu gūt Ainara Ančevska tēlotais sociālistu ideju pārņemtais jaunākais dēls. Tikai viņa lomai režisors vai autors varēja dot kādu papildu tekstu, skaidrojumu, jo daudziem noteikti būs grūti izprast, kādas idejas sludina šis jauneklis.
Dažās epizodēs izdevies ir Zanes Jančevskas un Līgas Liepiņas tēlojums. Taču veiksmīgi izrādes galveno smagumu tur Lāsma Kugrēna, daudzreiz ar skatienu, klusēšanu un asarām acīs atklājot izjūtas, pārdzīvojumus. Izrādes beigās viņai izdodas paņemt skatītāju zāli savā varā, tādējādi barona rīkstes ir iespēja sajust daudziem zālē sēdošiem.
Ja izrāde neiegūs nelielu paātrinājumu, varbūt kādu spēcīgāku scēnisku efektu, tad skatītājiem jābūt zinošiem un gataviem divas stundas vērot nopietnu, pasmagu, bet domāt rosinošu iestudējumu.
