Daudzas rajona ģimenes 1945. gada 8. maijā atviegloti nopūtās. Citi noslaucīja prieka asaras, beidzies karš. Nāks mājās viņu mīļotie. Bet nezināja, ka vajadzēs tos ilgi gaidīt. Un daudzus vispār nesagaidīt. Tie bija leģionāri. Tagad 8. maijs noteikts par Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu.NoklusētaisŠogad pirmo reizi viņiem dotu kopīgu apzīmējumu – upuri. Vēsturnieku komisijas apkopojumā par Latviju 20. gadsimtā Eiropas vēstures kontekstā kliedēti pastāvošie mīti arī par leģionu. Leģionāru atceres dienas runās Bauskas luterāņu baznīcas dārzā jaunatnei nav pateikts, ka par izvairīšanos no iesaukšanas leģionā ar 1944. gada sākumu draudēja nāvessods. Tie bija gluži vienkārši nošaujami. Noklusēts, ka, izņemot nelielu 15. divīzijas sastāvu, leģionāri piedalījās tikai aizstāvēšanās un atkāpšanās (bēgšanas) cīņās. Aizstāvoties un bēgot krita milzīgs viņu skaits. Tur ir daudz baušķenieku. Brīvprātīgo bija maz.Runās noklusēts, ka piedalīšanās leģionā brīvības ideālu vārdā palika tikai smaga viņu personīgā traģēdija. Leģions nevarēja atgūt brīvību latviešu tautai. Noklusēts un nepateikts, ka jebkuras puses uzvaras gadījumā šis brīvības ideāls palika tikai ilūzija, pašiem kļūstot par nevajadzīgiem kara upuriem. Tas bija zināms sen.Viņi negribēja mirt1944. gada 15. septembrī pulciņš leģionāru bija atstāti kā upurējamie atejošo vācu daļu segšanai frontes Skaistkalnes sektorā. Viņi negribēja būt patrioti un mirt. Tie nepakļāvās pavēlei un slepus pa Vecumnieku un Baldones mežiem devās uz Rīgu, kur vienam pie Meža kapiem bija mājas un paziņas.Cita rajona leģionārs jaunsaulietis (pārcietis kontūziju) kopā ar biedru grupiņu pie Opočkas pameta leģionu. Viņi negribēja mirt par ilūzijām. Tos notvēra. Viņam atņēma Dzelzs krustu, bet visus bēgļus nosūtīja atpakaļ uz pozīcijām. Kopā ar leģionāru grupiņu Kurzemē nepadevās gūstā, bet devās mājās un nonāca … uz četriem gadiem Magadanā, aiz dzeloņdrātīm Tālajos Austrumos. Tur palika daudzi. Maz trūka, lai arī pats paliktu.Baušķenieku leģionāru Alfonu Alli bezsamaņā sniega muldā izvilka suņi no kaujas lauka pie Veļikajas. Tur palika daudzi. Atlaists atgūties, Alfons dezertēja. Par to Salaspils ar dzeloņdrātīm. Iebrūkot sarkanajiem, atkal gadi aiz dzeloņdrātīm Urālos. Par izvairīšanos no leģiona sodīja abi – fašisti un komunisti.Arī leģionārs īslīcietis Teodors Zaķis ierauts šajā bezjēdzīgajā slaktiņā, kurā nevarēja palīdzēt Latvijai, vadījis gadus ar dzeloņdrātīm Vācijā un Narvā.Novadnieka codieša pulkveža Januma leģionāriem arī bija atvēlēta upurējamo loma pie Berlīnes, līdzīga pašnāvībai. Arī viņš negribēja mirt. Nevienam nebija žēl šo frontinieku. Vēl tagad dažādi radikāļi un ekstrēmisti tos izmanto savam politiskajam ķēķim. Gan pašu mājās un aiz Zilupes.Baisa bilanceSkaitļi doti noapaļoti. Ja komunistiskā terora nošauto pulkam pieskaita 1941. gada deportācijā nošautos un bojā gājušos, tad iznāk ap 6000 nošauto. Leģionā krita vairāk nekā 60 000 cilvēku. Traģēdija ir vairāk nekā desmit reižu lielāka. Tiek minēts vēl iespaidīgāks kritušo skaits. Visos šajos skaitļos ietilpst arī pašu cilvēki no Bauskas pilsētas un pagastiem.Šis kopīgais skaitlis ir liels vai mazs? Lestenes kapsētas zemē aprakti 1000 leģionāru. Ja visus kritušos savestu kopā un apraktu Latvijas zemē, tad iznāktu tādas 70 Lestenes. Baismīgi! Tur aprakti arī daudzi baušķenieki. Bijušo stereotipu iespaidā izvairīgi pieminēts leģions un tā traģika. Saklausīti citi. Mazāk sadzirdēta šī lielā nelaime un cilvēcība.Nav rajonā saskaitīti tie cilvēki, kuri nezina savu piederīgo kapavietas. To ir daudz. Nav rajonā saskaitītas tās mātes, kuras grūtos apstākļos vienas pašas izaudzinājušas bērnus. Nav saskaitīti tie, kuri nezina, kā ir tad, ja ģimenē ir tēvs.8. maijs, kad atkal sāk ziedēt zeme, ir skumja diena, pieminot ne tikai leģionāru traģiku, bet arī viņu un citu ģimeņu nelaimi, kura par kara upuriem – dzīviem un mirušiem – pārvērta arī piederīgos.
