Aizvadīts 25. marts, diena, kas daudziem Latvijas iedzīvotājiem saistās nevis ar pavasara plauksmi un atmodu, bet gan ar skumjām atmiņām.
Aizvadīts 25. marts, diena, kas daudziem Latvijas iedzīvotājiem saistās nevis ar pavasara plauksmi un atmodu, bet gan ar skumjām atmiņām. Pirms 58 gadiem, 1949. gada 25. martā, tūkstošiem mūsu valsts iedzīvotāju sākās moku ceļš uz Sibīriju.
Atceroties to dienu notikumus, godinot ļaudis, kuri visas briesmas ir pārdzīvojuši, kā arī noliecot galvas nevainīgu upuru priekšā, dažviet rajonā pagājušās nedēļas nogalē notika atceres pasākumi. Literāri muzikāls atmiņu brīdis pulcēja ļaudis Bauskas tautas namā. Jau tradicionāli atceres sarīkojumu organizēja Skaistkalnes pašvaldība. Uz tikšanos politiski represētos 23. martā aicināja Vecsaules pagasta padome. “Šoreiz izdomājām rīkot nevis atceres brīdi pie piemiņas akmens pagasta centrā, bet gan aicinājām politiski represētos uz mūsu sociālo pansiju,” stāsta pansijas vadītāja Astrīda Veicena.
Vecsaules pagastā pašlaik reģistrēti 24 politiski represētie. Pašvaldība vienmēr atceras moku ceļus izgājušos ļaudis, domā par viņu ikdienas atvieglošanu. Jau vairākus gadus vietējā vara apmaksā politiski represētajiem laikraksta “Bauskas Dzīve” abonementus.
“Laukos jau tagad var dzīvot, ja ir sava māja, neliels dārziņš un veselība vēl turas,” optimistisku skatu uz dzīvi atklāj Ilga Štrausa. Viņa kopā ar vīru Kārli no Latvijas tika izsūtīta 1952. gadā. Ilgas “noziegums” bija palīdzība pretošanās kustības dalībniekiem. Viņa slēpa un nenosūdzēja okupācijas varai savu vīru.
“Mani pat divas reizes izsūtīja. Kad otro reizi krievu majors pratināja par notikušo, viņš tā arī pateica: “Būtu tu, Kārli, ar mums sadarbojies, mēs tev varoņa nosaukumu iedotu, tagad iedosim tev 25 gadus Sibīrijā.” Kad 1952. gadā aizveda uz Kazahstānu, spriedums bija uz 25 gadiem. Tagad pat negribas atcerēties, kā mums tur gāja. Smags darbs, nežēlīgi apstākļi. Par cilvēkiem tur neviens nedomāja. Aizveda meža darbos 500 vīru, atpakaļ pēc pāris mēnešiem atbraucām tikai 200. Bet ko nu vairs tos smagos gadus atcerēties. Man ir tikai viena vēlēšanās, lai nekas tāds nekad vairs neatkārtotos,” sarunas noslēgumā “Bauskas Dzīvei” teic Kārlis Štrauss.
