Bauskā un rajonā nav, ko darīt, darba vietu nav, jādodas tik uz Rīgu vai vēl tālāk. Šī gaudu dziesma jau izveidojusi tādu sabiedrisko domu, kurai klusējot piekrītam.
Bauskā un rajonā nav, ko darīt, darba vietu nav, jādodas tik uz Rīgu vai vēl tālāk. Šī gaudu dziesma jau izveidojusi tādu sabiedrisko domu, kurai klusējot piekrītam. Un vēl tiek kultivēts uzskats, ka Latvijā vispār dzīve un darbs iespējams tikai Rīgā (varbūt vēl Ventspilī). Joprojām no prāta neiziet atgadījums ar bijušo Ceļu policijas pārvaldes priekšnieku Visvaldi Puķīti. Kad viņam piedāvāts darbs Bauskas rajona Ceļu policijā, bija neapmierināts ar izsūtīšanu “uz attāliem rajoniem” jeb trimdā. Tas tik ir pazemojums – strādāt ārpus Rīgas! Baušķenieki, trimdinieki, kā tad mums te klājas?
Sabiedrībā valdošiem uzskatiem ir liels spēks, tomēr uzdrošinos iebilst, ka darba vietām tukšu nišu pie mums ir vēl daudz. Kaut vai pēdējo nedēļu tālruņa zvani laikraksta redakcijā un domu apmaiņa internetā parādījusi – nav Bauskā, piemēram, privātas veterinārārsta prakses, kas nodrošinātu dzīvnieciņu aprūpi jebkurā laikā, kad tie saslimst. Kad jāveic dzīvokļa remonts, labus meistarus sameklēt grūti, un tiem pašiem dažiem attieksme pret klientu “napoleoniska”… Ikviens no savas ikdienas droši vien nosauksit ne vienu vien amatu vai pakalpojumu, ko neizdodas sameklēt Bauskā. Un kā trūkst labu inženieru! Vai tas liecina, ka šeit darba nebūtu?
Protams, ja pūļiem vien studē vadībzinātnes, psiholoģiju, jurisprudenci un sabiedriskās attiecības, šiem speciālistiem Bauskā visiem darba nudien nav un nebūs. 2003./2004. akadēmiskajā gadā, piemēram, sociālās zinātnes studēja 54% no kopējā studējošo skaita, 15% – skolotāju izglītību un izglītības zinātnes, 12% – inženierzinātnes un tehnoloģiju, 7% – humanitārās zinātnes, 3% – veselību, veselības un sociālo aprūpi.
Es tiešām uzskatu, ka sava nākotne darba tirgū un arī sava reģiona attīstība jānodrošina jau skolas solā un ģimenē, kad ir iespēja izvēlēties, ko mācīties un studēt. Ja visa klase kolektīvi trauksies uz psihologiem un juristiem un atteiksies no fizikas, matemātikas, ķīmijas… sekas nav grūti prognozēt.
Kaķīšu un sunīšu aprūpes problēma mūspusē parāda, ka veterinārmediķa specialitāti arī neizvēlas studēt. It kā daudz pozitīvā – mācīties iespējams tik tuvajā Jelgavā, studiju programma ieguvusi starptautisku akreditāciju, nodrošināts moderns aprīkojums. Kur slēpjas “bet”? Varbūt apstāklī, ka jāstudē garus sešus gadus, ka tas ir dārgi, ka lauku bērniem lopi sen līdz kaklam? Kā informēja Zemgales attīstības aģentūras speciālists Juris Kālis, 2004. gadā Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultāti absolvēja 21 jaunais speciālists. Viņu vidū viena no Bauskas rajona – Baiba Lisovska, bet mūsu rajonā viņa nestrādā. Šogad fakultātē iestājušies divi baušķenieki.
Cilvēkus mēdz mierināt doma, ka citiem jau arī labāk neklājas. Kur ņemt inženierus? Šis jautājums nopietni uztrauc, kā lasīju, arī pasaules lielākā aviobūves uzņēmuma “Boeing” vadību. ASV kompānija izjūt kvalificētu tehnisko speciālistu trūkumu. “Boeing” uzskata, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc labi inženieri jāmeklē vai ar uguni, ir ASV skolu izglītības sistēmas nepilnības – pēdējos gadu desmitos jaunieši arvien sliktāk pārzina eksaktos priekšmetus. Vai mums “trimdā” kļuva labāk?
