Latviešu pasaka par trim tēva dēliem, manuprāt, ir statiska un novecojusi. Tādēļ piedāvāju savu versiju par Ojāru, Matīsu un Arvīdu.Viņi ir brāļi. Baušķenieki. Talantos līdzvērtīgi. Ļoti jauni cilvēki, ar kuriem savulaik varēju dalīties izjūtās, lasot mākslas vēstures ciklu skolā. Arī mainot savu uztveres leņķi. Niansētais intelektuālis Arvīds, puisis ar mirdzošām acīm Matīss un šķietami neitrālais Ojārs. Viens tagad ir izcils tulks, otrs – netipisks mūziķis, trešais – alternatīvs fotogrāfs. Skaista, drosmīga, maiga un gudra māmiņa, kura nekad nav sūdzējusies par dzīvi. Tētis, kura klusējošais skatiens pasaka vairāk nekā vārdi. Esot atvaļinājumā, nesen izlasīju sava kolēģa stāstu par Matīsa mūzikas uztveri un eksperimentiem. Tik silti kļuva un labi! Bet, vai trīs brāļi jūtas piepildīti un savai valstij piederīgi, nezinu. Iespējams, es kļūdos, Matīsa, Arvīda un Ojāra bērnības stāstus pārāk ideāli iztēlodamās. Bet esmu to radījusi ne jau savā fantāzijā. Trīs zēni ir palīdzējuši to veidot, jo, būdami bērni, dalījās savā pasaules izjūtā. Pirms desmit gadiem, kad pusaudzis Arvīds rakstīja savu pirmo nopietno pētījumu par 20. gadsimta abstrakto māk-slu, vecmāmiņa viņam uzdāvināja angļu – latviešu lielo vārdnīcu. Tolaik google.com eksistēja vien savu radītāju vīzijās. Arvīds pats iztulkoja ļoti specifiskus tekstus un pārveidoja tos vienkāršā «cilvēku valodā». Man gribējās viņa vecmāmiņu apkampt un pateikties. Un jau sen es līdzīgi gribētu izturēties, satiekot Arvīda, Matīsa un Ojāra vecākus. Tikai latviešu pārspīlētā atturība to liedz.
