Lidija bija pārāk jauna un tikumiski audzināta, lai tīšuprāt pievērstu puišu uzmanību. Taču acis bija tās, ko nevarēja noslēpt – tumšas kā ezera dzelme un dzirkstošas.
Lidija bija pārāk jauna un tikumiski audzināta, lai tīšuprāt pievērstu puišu uzmanību. Taču acis bija tās, ko nevarēja noslēpt – tumšas kā ezera dzelme un dzirkstošas. Un Eldars, sastapis praktikanti uzņēmuma pagalmā, ieraudzīja tieši tās. Acis. Saruna bija lietišķi vienkārša – jautājumi un atbildes: kur varēs satikt direktoru, kur nolikt velosipēdu, vai tuvumā atrastos kāda istabiņa pansijai. Bet bija tāds strāvojums, ko nevarēja nejust. Ne viens, ne otrs tobrīd pat iedomāties nevarēja, cik ilgstošs, pareizāk, nebeidzams, tas būs.
Lai cik dažādi uzdevumi bija Lidijai un Eldaram, viņu ceļi krustojās bieži un it kā nejauši. Lidiju nemulsināja, ka puisis bija krietni vecāks, viņā tas radīja drošības izjūtu. Eldars bija daudz lasījis, pašmācības ceļā ieguvis ne vien zināšanas, bet arī sirdsgudrību, attiecību kultūru. Jaunieši vakarus pavadīja pastaigās pa Gaujmalu, daudz runājot un viens otru iepazīstot. Nejauši saskārās pleci, rokas, krustojās skatieni, bet robeža, “ko prāts uzcēlis”, netika pārkāpta.
Tikai tad, kad Lidijai beidzās pārbaudes laiks un viņa turpināja mācības tālu no Eldara, abi saprata, ka tā bija mīlestība, kas vēlāk ilgus gadus turpinājās vēstulēs un līdz mūža galam palika nepiepildīta, tāpēc jo skaista un balta.
Eldars bija liels puķu draugs. Audzēja rozes, lilijas, prata tās nosargāt arī 1940. gada neparasti stiprajā salā. Viņš ne reizi vien pārsteidza Lidiju ar pašaudzētajiem cēlajiem ziediem, tos saudzīgi saliekot paša meistarotā kastītē. Lidija, sūtījumu saņēmusi, fotografējās ar puķēm pie krūtīm un bildīti aizsūtīja Eldaram, sagādādama viņam jaunas tikšanās brīdi. Katra meitenes rakstītā rinda viņam bija kā mīļotās apciemojums.
Vēstulēs viņš Lidiju uzrunāja – “Labais cilvēkbērns!”, “Tu, mana mīļā un labā!”, “Tu, mana svētdiena!”. Tās bija mīlestības, atmiņu par kopā pavadītām dienām pārpilnas. Tikai tu un es – vienīgie uz pasaules.
Rindas no Eldara vēstulēm, kas rakstītas 1939., 1940. gadā.
“Tu zini, es Tevī neesmu meklējis laika kavēkli, baudu tēlu. Es tikai esmu meklējis cilvēku, kurš visu saprot un visu piedod. Esmu priecīgs, ka Tevī esmu to atradis.
(..)Sirds saka Tev siltu paldies, ka Tu, nebaidīdamās par tālumu un ceļa grūtībām, esi ieradusies pie manis ciemā. Cik spožas Tev acis! Tagad es vienmēr varēšu viņās lūkoties, jo viņas paliks pie manis. Tu esi pareizi mani sapratusi – cik tīri un balti Tev domātie ziedi, tik tīras un baltas ir manas domas par Tevi. Tik tīra un balta ir mana draudzība pret Tevi. Tik tīra un balta viņa paliks arvien.
(..)Es Tevi gribu vest pa baltiem saules apspīdētiem lielceļiem uz turieni, kur daiļums un patiesība mājo. Nekad nešaubies par to, ko es Tev saku, tā ir tikai patiesība.
Es tak neprasu no Tevis neko, itin neko. Es Tevi nekādi negribu saistīt, nedz uzlikt Tev kādus pienākumus. Tu esi brīva, pavisam brīva.
(..)Tikai Tu, mazo draudziņ, nebaidies, nebaidies no manas mīlas! Viņa neiet pie Tevis kā iekarotāja, bet kā pielūdzēja. Viņa pielūdz visu to labo un skaisto, kas ir Tevī. Tu esi kā dievnams, pilna svētuma, un šis svētums apstaro arī mani – visu manu dzīvi. Tu esi mans prieka avots. Es smeļu no Tevis spēku, skaistumu, prieku un mieru.
(..)Cītīgi rāvos ar ravēšanu. Aina nav diez cik priecīga, bet es tomēr ticu, ka rozes ziedēs. Viņas tak Tevi pazīst un zina, ka jāzied Tev. Un Tu pati vēl to redzēsi, ka viņas to darīs, jo viņas mīl Tevi tāpat kā es.
(..)Es tikai nesaprotu, kur lai glabāju visu to, ko esmu no tevis saņēmis, lai to neskartu ikdienas putekļi un aizmirstība. Kur lai glabāju to, lai tas būtu vienmēr tīrs, spožs un tikpat mīļš arī tad, kad Tevis man vairs nebūs. Tu esi man mīļa kā svētdiena.”
Liktenis bija nežēlīgs un lika izšķirties: nāvi vai apprecēt ne tik mīlamu cilvēku. Eldars slimoja ar hronisku kaiti, un viņam bija vajadzīgs cilvēks blakus… Tā nevarēja būt jauniņā Lidija, jo viņa vēl mācījās skolā, lai iegūtu profesiju. Viņas upurēšanos Eldars nepieņemtu.
Sarakste pārtrūka uz desmit gadiem. Latviju bradāja vācu un krievu zābaki. Cilvēku likteņus izlēma noziedzīgie režīmi.
1949. gadā Lidijas vēstule sameklēja Eldaru kādā PSRS ziemeļu nometnē. Viņa vēstulēs bija iezagušies skarbāki toņi, bez cerībām…
Rindas no Eldara ziemeļos rakstītajām vēstulēm.
“Patiešām esmu pārsteigts, saņemot Tavu vēstuli. Ko Tu, ziedošā dzīvība, meklē pie mirušā?… Ko Tu nāc pie tā kapa, kam ne katrs labprāt tuvojas? Vai Tevi tas nebaida?
(..)Man gribas teikt jums visiem: piedodiet man, ja esmu jums ko pāri darījis! Tāpat lai man piedod tas dzimtenes lazdu krūms, ko es kādreiz locīju un lauzu, lai iegūtu riekstu, kurš savā cietajā čaulā slēpa gardu kodolu.
(..)Jā, es gribu dzīvot, kaut arī man būtu jānes vissmagākais. Es agrāk tā neteicu. Bet tagad es to saku, jo es pielūdzu dzīvību. Dzīvību, kas manī un arī visos citos ir vienreizēja.
(..)Savu dzīves ceļu, savu likteni es redzēju vienmēr, kad mani skāra laimes roka. Tad liktenis stāvēja aiz manis un tumši draudēja. Tad sāpēs asaroja sirds, baidīdamās zaudēt svētumu, kas tai bija mīļš un nepieciešams. Ne tikai baidījās zaudēt, bet arī saistīt to pie sevis. Baidījos darīt otru sirdi nelaimīgu. Mana nojauta piepildījās, un dzīve man lika pie sevis saistīt citu sirdi, lai es neietu bojā.
(..)Es aizgāju no tevis neatvadījies.”
Turpmākajās vēstulēs daudz filosofijas, sarežģīti skaidrojumi, kāpēc noticis tā un ne citādi.
Pēdējā ziņa no ziemeļiem datēta ar 1950. gada martu: “Piedod, ja esmu bijis kādreiz pret tevi ļauns vai nesaprotams. Un mana siltākā pateicība Tev kā cilvēkam, kas mani mācīja labam būt.”
No jaunības gadiem Lidija glabā ne tikai vairāk nekā pussimt vēstuļu, bet arī tās jūtas, ko nespēj deldēt gadi. Viņas mīļākās puķes ir lilijas. Tās vēl arvien katru vasaru uzzied Lidijas dārziņā. Vai piepildīsies sapnis nokļūt tālajā kapsētā un uz Eldara kapa nolikt viņu abu mīlestības puķes?
