Īpašas izjūtas ir, dodoties uz zemi, kas tik daudz minēta Bībelē. Tik sensena un tik jauna, tāda svētuma pilna un tik daudzu konfliktu pretrunīgi mocīta – Izraēla.
Īpašas izjūtas ir, dodoties uz zemi, kas tik daudz minēta Bībelē. Tik sensena un tik jauna, tāda svētuma pilna un tik daudzu konfliktu pretrunīgi mocīta – Izraēla.
Nebiju tur klasiskā tūrista statusā un diemžēl Nāves jūras dziedējošos ūdeņus nebaudīju.
Dievs zīmītes tāpat izlasa
Ķēniņš Dāvids Jeruzalemi izveidoja par Izraēlas galvaspilsētu un par jūdu reliģisko centru jau 1003. gadā pirms Kristus. Viņa dēls Zālamans uzcēla svēto Templi, no tā gan saglabājusies ir tikai Rietumu siena, ko mēs zinām kā Raudu mūri.
Pat komandējuma aizņemtības skrējienā jāatrod mirklis apstāties un varbūt aizlūgt par mīļajiem pie Raudu mūra. Vēstulītes Visaugstajam uzrakstīju jau mājās, to man ieteica kolēģe, un es arī iesaku visiem, kuri domā doties uz Izraēlu. Esot tur, tāda brīva laika nav. Ar jau sagatavotām zīmītēm pieejam pie mūra, bet cieši klāt tam piekļūt un vēl atrast brīvu plaisiņu, kur vēstulītes ielikt, ir gana sarežģīti. Sieviešu tik daudz, zīmīšu tik daudz… Jā, sieviešu, jo pieeja lūgšanu vietai ir norobežota vīriešu un sieviešu daļā, turklāt viņām atvēlēts mazāk vietas, tas esot tālab, ka vīrieši vairāk un biežāk nākot uz lūgšanām.
Raudu mūris ir tuvākā pieejamā vieta Dievam, tā stāsta kāds fotogrāfs, kurš uz Jeruzalemi pārcēlies dzīvot no Sanktpēterburgas. Interesanti, kur gan paliek visas tās daudzās lūgšanu vēstulītes, kuras ļaužu miljoni no visas pasaules te nes un ved? Bijušais ļeņingradietis atļaujas kādu joku – jūdi un kristieši te pa dienu liek zīmītes Dievam, bet vakarā atnāk musulmanis un tās visas savāc. Ja nopietni, – ir taču vienalga, kur tie papīriņi paliek, jo Dievs tāpat to saturu redz un izlasa… Tāda mums saruna raisījās.
Gan mūs pavadošais valdības preses dienesta darbinieks, gan viņu fotogrāfs ikdienā staigāja neapsegtu galvu, bet pie Raudu mūra un tā tuneļos viņi lika galvā kipu (mazā, apaļā ebreju cepurīte). Ne sinagogā, ne svētvietās ebrejam neklājas iet bez galvassegas.
Košerpārtikas sertifikāts
Īpaša tēma ir jūdu speciālā košerpārtika. Gadsimtus būdami izdzīti no savām dzimtajām zemēm, ebreji attīstījuši spēju dzīvot veselīgi, izdzīvot. Arī košers – reliģisku likumu ievērošana ēdiena gatavošanā un patērēšanā jūdaismā – ir viens no šādas izdzīvošanas nosacījumiem.
Daudziem produktiem ir nepieciešama īpaša apstrāde, ir pārtika, ko ebreji vispār nelieto. Netiek ēsti, piemēram, vēžveidīgie, arī zivis – tikai dažas. Lasis un lašu ikri būs jūdu galdā, bet uz šī galda nekad nesatiksies piens un gaļa. Mūsu viesnīcā bija bagātīgs košerbrokastu klājums. Nesaskaitāms daudzums siera šķirņu un citi piena produkti, bet nekādu gaļu tā arī neredzējām. Savukārt, ja būtu vistas vai liellopa gaļa, netiktu servēti nekādi piena produkti. Starp citu, uzņēmējiem būtu jāzina, ka pārtikas eksportam uz Izraēlu svarīgs nosacījums ir, lai šī produkcija saņemtu košerpārtikas sertifikātu.
“Lētajā” briljantu veikalā
Telavivā ir modernāka, brīvāka un demokrātiskāka dzīve nekā Jeruzalemē (piemēram, Jeruzalemē tiek atzītas tikai reliģiskās laulības). Vieglumu un plašuma izjūtu piedod arī Vidusjūra. Mākslinieku rajons Telavivā īpašs. Tur katrai ieliņai dots kādas zodiaka zīmes vārds un ielu plāksnītes arī ar šīm zīmēm veidotas.
No Maskavas atbraukusī ebrejiete Olga, kas ir mums gide Telavivā, pilsētas apskati noslēdz ar briljantu biržu. Apstrādātiem dimantiem Izraēlas eksportā ir liels īpatsvars. Uz Telavivas briljantu biržu strādāt braucot 35 tūkstoši ļaužu no visas Izraēlas.
Īsā ekskursija dimantu ieguvē, apstrādē, tirdzniecībā bija interesanta, bet tā ātri beidzās… “lētajā” briljantu veikalā, kur mūs ieveda un ieslēdza uz ilgu laiku (jā, tiešām durvis aizslēdzās drošības apsvērumu dēļ). Pārdevējas runāja tādā valodā, kā vajadzēja, pat lietuviski. Mēs nenopirkām nevienu gredzenu, nevienu diadēmu… Ja kāds tendēts uz šādu iepirkšanos, esiet tai gatavi, jums būs, kur izvērsties.
***
Jeruzalemē ik siena, ik iela ir cilvēces vēsture. Kristus Kapa baznīcā laikam gan izjutu to, ko sauc par svētlaimes īpašajām trīsām. Citviet šai pretrunu pilnajā un daudzveidīgajā pilsētā laikam bija par daudz skrējiena, jo tik īpašu izjūtu pārņemta nejutos.
***
Uzziņai
– Izraēlas valsts dibināta 1948. gada 14. maijā; platība – 20 770 km², iedzīvotāju skaits – 6,3 miljoni: ebreji 80,1%, neebreji 19,9% (pārsvarā arābi).
– Galvaspilsēta – Jeruzaleme (670 tūkst. iedzīvotāju, no tiem: 444 300 jūdu, 203 500 musulmaņu, 14 400 kristiešu).
– Izraēlas ģerbonī ir menora – septiņu žuburu svečturis. Tā apveids ir ņemts no antīka savvaļā augoša septiņzaru auga, ko senebreju valodā dēvē par “moriah” – “jūdu salvija”. Olīvzari ģerboņa malās simbolizē Izraēlas ilgas panākt mieru savā zemē.
