Augusta sākumā būs pieci gadi, kopš baušķenieks Deniss Juhņevičs ar draugiem aizbrauca peldēties uz Mēmeli Ceraukstes pusē. Atpakaļ viņu atveda ātrās palīdzības auto bezsamaņā.
Augusta sākumā būs pieci gadi, kopš baušķenieks Deniss Juhņevičs ar draugiem aizbrauca peldēties uz Mēmeli Ceraukstes pusē. Atpakaļ viņu atveda ātrās palīdzības auto bezsamaņā. Lecot uz galvas upē, Deniss bija salauzis mugurkaula skriemeļus. No šī brīža viņam sākās cita dzīve.
Ar roku spēku
“Pusotru gadu nevarēju pakustināt pat rokas. Slimnīcas, operācijas, atveseļošanās centrs “Vaivari” un pavisam maz cerību. Ar mammu par to nevajag runāt, viņa uzreiz raud, tik daudz ir pārdzīvots,” stāsta Deniss.
Tagad viņam ir 22 gadi, puisis sēž ratiņkrēslā, bet arī tas ir sasniegts ar lielām pūlēm, pārvarot sāpes un bezcerību. Nav skaitītas stundas, kas pavadītas, vingrojot un vingrinot locekļus. Pleci Denisam atlētiski, jo, braucot ar ratiņkrēslu, rokām ir pamatīga slodze. Puisim nav motorratiņu, viņš uz priekšu tiek vienīgi ar savu roku spēku.
Ziemā no dzīvokļa Pļavu ielas nama pirmajā stāvā jaunietis izbrauc reti. Vasarā puisi biežāk apciemo draugi. Viņi ņem Denisu līdzi pastaigās un uz jauniešu saietiem. “Tepat, mūsu mājā, dzīvo Sergejs Labeckis. Viņš ienāk gandrīz katru dienu, parunājas, palīdz tikt laukā. Mammai tas jau kļūst par grūtu, jo nobrauktuve ir ļoti stāva,” stāsta Deniss.
Pabeidz vidusskolu
Pēc 9. klases beigšanas Bauskas 2. vidusskolā Deniss iestājās profesionālajā vidusskolā Rī gā. 12. klasi viņš pabeidza ti kai 2006. gadā. Puiša mamma Vera Janoviča stāsta: “Par to, ka Denisam izdevās pabeigt vidusskolu, esmu ļoti pateicīga Bauskas 2. vidusskolas direktorei Verai Grigorjevai, visiem pedagogiem, kuri nāca uz mājām. Iepriekš mēģinājām kontaktēties ar vakara vidusskolu, bet nesekmīgi.
Ļoti palīdzēja izglītības valsts inspektors Ģirts Bernauts, kurš izprata mūsu situāciju. Deniss bija atbrīvots no eksāmeniem, viņam bija jākārto ieskaites. Pēc vidusskolas dēls varēja mācīties tālāk. Tāda iespēja radās projektā, ko realizē Jelgavas sociālās integrācijas centrs. Ratiņkrēsliem piesaistītos jauniešus tur apmāca par datorprogrammētājiem. Katru otrdienu vedu Denisu uz Jelgavu. Mācības notiek no plkst. 10 līdz 17, vakaros braucu pakaļ.”
Nepieejamā vecpilsēta
Deniss stāsta, ka datorlietas viņu ļoti interesē. “Reizēm gan klausos pasniedzējā un nesaprotu neko. Tad vaicāju, lūdzu izskaidrot vienkāršāk, ne tik specifiskā valodā, un izrādās – tas nemaz nav tik sarežģīti. Mācīties man patīk, ja apgūšu šo profesiju, varēšu meklēt darbu. Taču man tas ir vajadzīgs vai nu mājās, vai arī tādā vietā Bauskā, kur varu nokļūt,” atzīst Deniss.
Te nu būtu vietā teikt, ka Deniss Juhņevičs regulāri apmeklē pilsētas Domes atveseļošanās centru “Ābele”. Taču Rūpniecības ielā viņš var nokļūt tikai ar SIA “Vides serviss” transportu. Tā Bauskas daļa, kas atrodas vecpilsētā, cilvēkiem ratiņkrēslos nav pieejama. Vispirms jātiek līdz Kalna ielai, bet no tās nobraukt ar parastiem ratiem invalīdam pašam ir neiespējami – stāvums ir pārāk liels.
Arī tad, ja sāp
Centrā “Ābele” Deniss apmeklē profesionālu ergoterapeiti Marinu Žurkeviču. Masāžas, vingrošana, darbošanās ar trenažieriem puisim ļoti patīk, tur viņš varētu pavadīt visu dienu. Marina saka – puisis ir ļoti pacietīgs un centīgs, neatsakās no vingrinājumiem pat tad, ja kas sāp. Tikai tā var iekustināt asinsriti muskuļos. Viņa piemērs ir pamācošs arī citiem klientiem, atzīst speciāliste.
Denisam portālā “draugiem.lv” ir ap 200 draugu. Biežāk viņš sazinās ar kādiem simt, no kuriem viņam līdzīgi ir ap 15 – jaunieši, kas kļuvuši par invalīdiem pēc avārijas vai traumas. Ar dažiem Deniss kopā mācās Jelgavas sociālās integrācijas centrā. Tagad viņš ir gatavs katram stāstīt, cik bīstama ir pārgalvība.
“Vienmēr jau liekas – ar mani nekas slikts nenotiks. Diemžēl notiek. Zinu, cik ļoti sāp pašam, cik liels pārdzīvojums tas ir tuviniekiem. Patiesībā visai manai ģimenei tagad dzīve ir citādāka nekā varēja būt. Esmu gatavs katram stāstīt, cik muļķīgi ir nedomāt par savas rīcības sekām,” saka puisis, kurš pirms pieciem gadiem gluži vienkārši ielēca upē.
