Mīlulis. Šinšilla Džera kļūst par ģimenes «bērnu».
Ceraukstietes Aijas Valteres meitiņai Elizabetei uzdāvināta šinšilla Džera, un dzīvnieciņam ļoti svarīgs ir dienas režīms – visam jānotiek ierastā laikā un vietā.
Jāvelta laiks un uzmanība
Trīs gadus vecā šinšilla Valteru ģimenē dzīvo tikai gadu. Aija savai meitiņai vēlējusies dāvināt trusi, bet nācis piedāvājums, no kura nevarēja atteikties. «Internetā biju izlasījusi, kā jārūpējas par trušiem, ko tie ēd, kādu būri vajag, bet, pavisam negaidot, man dāvanai piedāvāja šinšillu – līdz šim nepazītu mīluli. Nodomāju, kāpēc gan neparūpēties par dzīvnieku, kas līdz šim bijis pavisam svešs,» stāsta Aija.
Sākumā šķitis, ka Džera neprasīs daudz laika un uzmanības. Aija bija pārliecināta, ka barošana būs vienkārša un dzīvnieks nebūs kaprīzs. «Kad man pastāstīja par šinšillas barošanu, es nodomāju: «Ak Dievs, vēl viens bērns mājās!» Bet izrādās – nav tik traki,» smaidot teic ceraukstiete.
Šinšilla ir interesants dzīvnieks. Džerai nepieciešama uzmanība. «Ja nolemjat mājvietu rast šinšillai, rēķinieties, ka jūsu ģimene kļūs par vienu «bērnu» bagātāka, bet tas ir tā vērts,» jokojot saka Aija.
Priecājas un met kūleņus
Džera dzīvo savā labi aprīkotajā būrī, kur ir mājiņa ar visām ērtībām. Šinšillai ir vanniņa, kur tā «mazgājas». Vanna pildīta ar smalkām smiltiņām, jo šie dzīvnieki «mazgājas» tikai smiltīs. Būrī atrodas akmens nagu asināšanai, krīts kā minerālvielu barības piedeva un, protams, dzeramais ūdens un siens.
Dienas lielāko daļu šinšilla guļ. Pievakarē tā mostas un sāk savas gaitas. Vispirms Džera nomazgājas un gaida, kad to izlaidīs no būra. Šinšillām, tāpat kā suņiem, nepieciešama kārtīga izskriešanās, un tad sākas īsta jautrība.
«Viens no ģimenes skatās, vai Džera nepaskrien zem skapja, cits uzrauga, lai tā nesakož pagarinātāja un lādētāja vadus, kas šinšillai ir ļoti iecienīts nedarbs. Džerai patīk iekosties itin visā, kas mētājas uz grīdas – mantas, bumbas, čības un viss pārējais, ko vien tā atrod sev ceļā, tiek nogaršots,» stāsta Aija.
Prieku Džera izrāda, lēkājot vai atsperoties pret sienu, dažbrīd izpildot kaskadieres cienīgus lēcienus. Šinšillai tīk, ka pakasa kaklu vai austiņu. Mīlulis ļoti prasmīgi iegaumē dažādas skaņas. Izdzirdot barības maisiņa čabēšanu, Džera nostājas uz pakaļkājām un pieprasa gardumu.
Šinšillas ir nakts dzīvnieki – kad visi saldi guļ, Džera sāk rosīties. «Nakts vidū viņai obligāti ir jāpaņem mutē zariņš un jāskrien pa būri, sitot to pret visām malām tā, lai zars aizķer katru restīti. Ja būris ir tuvu sienai, varat atvadīties no tapetēm – tās tiks noplēstas,» par dzīvnieciņa nakts nedarbiem stāsta Aija.
Var saaukstēties un saslimt
Valteru ģimenē ir pārliecināti, ka šinšillas ir inteliģentas un jutīgas. Tās nepanes lielu karstumu. Biezā kažoka dēļ +26 grādu temperatūrā šinšillai drauds karstuma dūriens. Dzīvnieki ir jutīgi pret caurvēju, nav ieteicams tiem elpot virsū. «Cilvēka elpu šinšillas uzskata par draudu, aizsargājoties tās var uzčurāt. Veterinārārsti apgalvo, ka šie dzīvnieki, tāpat kā cilvēki, mēdz saaukstēties un saslimt ar gripu,» min Aija.
Šinšillas ir tramīgas, baidās no straujām kustībām un trokšņa. Ir grūti sadraudzēties. Šinšillas ir ļoti piesardzīgas, tām jābūt pārliecinātām, ka notiekošais nerada apdraudējumu, tāpēc sadraudzēšanās ir ilgs process. «Mēs ar Džeru satuvinājāmies ar našķu palīdzību – cienājām to ar ķirbju sēklām, auzu pārslām un rozīnēm. Patiesībā kārumus šinšillai var dot ļoti reti. Mēs Džeru neglaudām, jo tad tā met spalvu – tas ir aizsargmehānisms pret plēsējiem,» stāsta ceraukstiete.
Valteru šinšilla ir strikta režīma mājdzīvnieks. Visam jānotiek vienā un tajā pašā laikā – no rīta mājiņa jāuzliek uz plaukta, vakarā jānoceļ būrī. Ja neizdarīšot to ierastajā laikā, Džera pati mājiņu nostums no plaukta. Arī skraidīšanai pa grīdu jānotiek konkrētā laikā. Ja nokavē, šinšilla sāk grauzt būra durtiņas. Grafika neievērošana dzīvniekam rada stresu.
UZZIŅAI
Šinšillas savvaļā dzīvo Dienvidamerikā, Andu kalnos.
Mūsdienās jūrascūciņu radinieces šinšillas atrod arvien vairāk piekritēju dzīvnieku mīļotāju vidū, kas vēlas turēt tās mājās pašu priekam. Tās ir piemērotas mājas mīluļu lomai. Tomēr nav pieļaujams laist šinšillu dzīvot brīvi dzīvoklī, jo zvērēns grauž visu, kas vien iekārojas.
Pēc izskata pieaudzis dzīvnieks atgādina trusēnu, tikai ar īsākām ausīm un garāku asti. Pakaļkājas ir labi attīstītas. Zvēriņa ķermeņa garums ir 20 – 37 cm, svars sasniedz 500 g. Mātītes ir lielākas par tēviņiem. Šinšillām ir ļoti izteiksmīgs purniņš, pateicoties lielajām acīm un garajām, kuplajām ūsām. Garās ūsas palīdz dzīvniekiem krēslā orientēties un atrast barību, jo šinšillas pārsvarā ir nakts dzīvnieki. Šinšillas labos apstākļos var nodzīvot divdesmit un vairāk gadus.
Šinšillām raksturīga īpatnība ir vērojama ausu uzbūvē. Peroties smilšu putekļu vannās, ausu dzirdes kanāli aizveras ar īpašu vārstuļu palīdzību, kādi ir sastopami tikai ūdens dzīvniekiem.
Šinšillām ir ļoti jutīgs gremošanas trakts. Dzīvnieku barošanai vispiemērotākie ir zooveikalos nopērkamie granulētās barības maisījumi. Piebarošanai nepieciešams siens. Papildus var piedāvāt pienenes, vīnogas, dažādus riekstus, žāvētus augļus, burkānus, vīģes, banānus, lucernu.
Avots: www.dinozoo.lv.
