Latviešiem ir labs sakāmvārds: «Tukša muca tālu skan.» Līdzīgi mūsdienās ir ar dažādu ierakstu autoru publicitāti internetā – dažs labs lepojas ar kuplu atbalstītāju pulku, lai gan patiesībā nekā tāda nav.
Populāra kļuvusi videoanekdote par to, kā tēvs precina meitu un vērtē preciniekus. Viņam neder nedz bagātnieks, nedz ierēdnis, tāpēc izvēlas puisi ar miljons sekotāju internetā, jo uzskata, ka šo jaunieti sabiedrībā novērtē. Šāda situācija ir populāra – sekotāju skaitu mākslinieki izmanto, lai pārliecinātu atbalstītājus, ka viņus klausās un skatās.
Kad uzņēmīgi ļaudis pamanīja, ka atbalstītāju skaitu var izmantot komerciālos nolūkos, patiesība šajā stāstā pazuda. Internets ir pārpildīts ar viltus profiliem, pat veselām sekotāju armijām, kuras par dažādiem pakalpojumiem vai samaksu izdarīs to, ko prasa. Eksistē palīdzības sistēmas: tu mani atzīmē, es tevi, un vienalga, ko mēs abi rakstām.
Ļoti liela cilvēku grupa par noteicošo uzskata nevis skaņdarba skanējumu, videoklipa māksliniecisko vērtību vai garadarba dizainu, bet tieši popularitāti. Rezultātā tā dēvētās «troļļu» armijas var radīt uzpūstu atzinību pat visnejēdzīgākajiem rakstiem un publikācijām, šādi ietekmējot sabiedrības uztveri. Lai cīnītos ar tukšo skanējumu, vairākas populāras interneta vietnes likvidēja «troļļu» armijas. Tad sekoja «populāro» izbrīns: «Kur man palika divas trešdaļas atbalstītāju?»
Sagaidāms, ka interneta vides likumdošana pamazām mainīsies, lai ierobežotu viltus informācijas izplatību un uzpūstas popularitātes veidošanu. Tas nav izdevīgi nedz reklāmdevējiem, kuru nauda patiesībā aiziet tukšumā, nedz lasītājiem, kam veidojas izkropļots notikumu vērtējums.
