Lielākoties darba braucieni uz Briseli vai citu Eiropas Savienības institūciju galvaspilsētu ir pilni lietišķas rosības, taču visai nogurdinoši un reizumis vienmuļi. Tomēr šad tad tie sagādā jocīgus piedzīvojumus, liekot domāt – Eiropa mūs tomēr varētu saprast, jo arī tur ne viss ir perfekti.
Salabo pati
Svētdienas vakarā pēc garāka lidojuma iekārtojusies Briseles viesnīcā burtiski ap stūri no Eiropas Komisijas (EK) galvenās ēkas, konstatēju, ka numura vannas istabā tek pods. Istabā skaņa teju dzirdama, un biju tik nogurusi, ka nolēmu reģistratori informēt nākamajā rītā. Pateikusi numuru un problēmu, devos garākās dienas gaitās, lai, vakarā pēc pulksten deviņiem atgriezusies, konstatētu – ūdens no skalojamās kastes turpina tecēt kā tecējis.
Otrās dienas rītā atkal paskaidroju vainīgi smaidošajai reģistratorei, ka mani netraucē nomierinošā skaņa, tomēr nepatīk lieka ūdens izšķiešana. Galu galā, resursus taču taupām visi. Vakarpusē mani sagaidīja pazīstamā mīlīgā urdzoņa. Atmetusi klīrību, noņēmu kastes vāku un sakārtoju nobīdījušos blīvīti. Ūdens plūsma apstājās.
Pēc minūtēm desmit pie durvīm pieklauvēja divi smaidīgi tumsnēji puiši, mazliet lauzītā angļu valodā skaidrojot, ka viņiem te jāmaina pods. Ieaicinājusi meistarus vannas istabā, paskaidroju, ka problēmu jau novērsu. Pārliecinājušies par to, viņi vēl platākiem smaidiem atvadījās. Kolēģe, kam to pastāstīju, nosmējās: «Varēji paprasīt nelielu, bet taisnīgu atlīdzību par darbu!»
Citā rindiņā
Divas dienas pēc kārtas kopā ar citiem žurnālistiem apmeklējām EK galveno ēku, lai piedalītos dažādos ar eiro tuvošanos Latvijai saistītos notikumos. Apsardzes darbinieki visai blīvajā apmeklētāju plūsmā strādāja ātri un lietišķi, pirmajā dienā naski pārbaudot grupas sarakstu un izsniedzot visas personiskās uzlīmes atbildīgajai rīkotājai, kura tās mums izdalīja.
Otrajā dienā cita apsargu grupa ņēmās pa vienam pārbaudīt mūsu dokumentus. Pasniegusi stingra paskata darbiniecei pasi, jau stiepu roku pēc uzlīmes, taču kundze, ar ierastu kustību atvērusi personības dokumentu un ieskatījusies sarakstā, paziņoja: «Jūsu uzvārda te nav, jums jāreģistrējas atsevišķi!» Apmulsu – vakar biju, bet šodien vairs ne?! Ņemot pasniegto reģistrācijas anketu, pamanīju, ka mana pase sardzei atvērta nevis lapā ar pamatdatiem, bet citā, ar ASV vīzu. Palīdzējusi darbiniecei atrast īsto atvērumu, priecīga saņēmu uzlīmi.
Apskatījusi pases lapu, sapratu, kāpēc ar pirmo reizi mans uzvārds sarakstā nebija atrodams. ASV vīzas pirmajā rindā ir nevis personas dati, bet tās izdošanas vietas nosaukums, proti – «Riga». Mūsu grupā patiesi nebija cilvēka, kam uzvārds būtu kā Latvijas galvaspilsētai, lai gan zināms, ka dažam latvietim ir uzvārdā gan Rīga, gan Bauska. Tiesa, steigā EK darbiniece varēja arī nepamanīt otrajā rindiņā tomēr norādīto uzvārdu.
