1939. gada nogalē Latvijā risinājās vācbaltiešu izceļošanas akcija, kuru visai jūtami sekmēja 23. augustā noslēgtais Molotova-Ribentropa pakts un Latvijas nonākšana PSRS interešu jomā.
1939. gada nogalē Latvijā risinājās vācbaltiešu izceļošanas akcija, kuru visai jūtami sekmēja 23. augustā noslēgtais Molotova-Ribentropa pakts un Latvijas nonākšana PSRS interešu jomā.
Vācijas valdībā citu apsvērumu vidū bija bažas par vāciešu likteni šeit. Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas sākās pēc Ādolfa Hitlera 1939. gada 6. oktobra runas reihstāgā, kurā izskanēja aicinājums ārzemēs dzīvojošiem tautiešiem atgriezties vācu reihā («Heim ins Reich» – mājup uz impēriju).
Pārņem īpašumus
9. oktobrī vāciešu kopienas sapulce notika Bauskā. Tajā piedalījās nepilns simts Bauskas vāciešu, kas pārrunāja jautājumu par izceļošanu. 1939. gada 16. oktobrī Bauskas apriņķa priekšnieka v. i. Asaris parakstīja divus rīkojumus par aizbraukušo vāciešu atstātiem īpašumiem, kas uz laiku pārgāja apriņķa valdes valdījumā. Izceļošanas akcijas juridiskais pamats bija Latvijas un Vācijas 1939. gada 30. oktobrī noslēgtais līgums «Par vācu tautības Latvijas pilsoņu pārvietošanu uz Vāciju». Tajā galvenā uzmanība bija veltīta aizbraucēju īpašumu pārņemšanas un pārdošanas nosacījumiem.
Visus vāciešu īpašumus savā valdījumā pārņēma īpaši izveidotā izceļošanas akciju sabiedrība UTAG (Umsiedlungs-Treuhand-Aktiengeselschaft). Bauskā šī akciju sabiedrība pārņēma 26 nekustamos īpašumus un 1940. gadā tos nodeva vēl vienai akciju sabiedrībai – «Latvijas Kredītbankai».
Smagā izšķiršanās
Zemgalē dzīvojošie vācieši aizbrauca no Rīgas ostas. Pirmais kuģis to atstāja 14. oktobrī, bet pēdējais – 15. decembrī. Pavisam no Rīgas tika veikti 73 reisi, un Latviju pameta apmēram 80 procentu Latvijas vāciešu. Laikraksts «Bauskas Vēstnesis» ziņoja, ka pēdējie Bauskas vācieši no pilsētas aizbraukuši 12. novembrī. Tajā pašā publikācijā minēts, ka daudziem aizbraucējiem acīs bijušas asaras. Nevar nepiekrist vācbaltu vēsturnieka Lēbera atziņai, ka vācbaltiešu aizbraukšana no Latvijas bija tikpat brīvprātīga kā Latvijas pievienošana Padomju Savienībai pēc tam.
Par to, cik smaga bija šo cilvēku izšķiršanās, liecina gadījums, kad Bauskas pagasta Lavenieku mājas īpašnieks Fridrihs Celms pakārās istabā. Viņš, būdams slims ar nervu kaiti, satraucās par izceļošanu un nespēja izlemt – pamest Latviju vai palikt šeit.
Bauskas vācieši pirms aizbraukšanas pārdeva visu iedzīvi un, kā lasāms laikrakstā «Bauskas Vēstnesis», daudzi baušķenieki sapirkušies gan vajadzīgas, gan nevajadzīgas sadzīves lietas un priekšmetus.
1939. gada 1. novembrī pilsētā darbu pārtrauca vācu vecāku biedrības uzturētā vāciešu pamatskola, kurā mācījās 20 skolēni un strādāja trīs skolotāji. Bauskas vācu evaņģēliski luteriskā draudze beidza pastāvēt jau 15. oktobrī, kad mācītājs Ekkerts Svētā Gara baznīcā noturēja pēdējo šīs draudzes dievkalpojumu.
Nometina Polijas rietumapgabalos
Pagaidām nav zināms precīzs no Bauskas aizbraukušo vāciešu skaits, taču noskaidrots, ka vairāki pilsētas vācieši, piemēram, Alise Efferts, Šarlotte Embgerts, Aleksandra Kittners, Šarlote Karlīne Henzels, Heinrichs Rass, Margretta Gothardsons, Marlīze Ginne, Elizabete Horsts, Fridrichs Leipcigs, Verners Fridrichs Veršels, Borhertu un Freiju ģimenes, tomēr palika Bauskā un izceļoja tikai pēc Latvijas okupācijas 1941. gada ziemā, kad tika atļauta papildu izceļošanas akcija. Saskaņā ar iepriekšminētā starpvalstu līguma nosacījumiem līdz 15. decembrim Latvijā bija likvidējamas un slēdzamas visas vācu skolas, biedrības, apvienības, organizācijas un reliģiskās draudzes. Arī pēc tam Bauskā vēl palika daži vācieši.
No Latvijas aizbraukušie vācieši tika nometināti 1939. gada septembrī Vācijas okupētos Polijas rietumapgabalos Rietumprūsijā. Tur viņiem piešķīra poļiem konfiscētos īpašumus, bet ar līdzekļiem, kurus Latvija Vācijai 1940. gadā bija korekti samaksājusi kā kompensāciju par vācbaltiešu atstātiem īpašumiem. Vācija finansēja karu pret Franciju un Angliju.
