Rakstu jums pirmo reizi, bet ceru, ka ne pēdējo. Negatīvu emociju jūru manī «sacēla» raksts «Ceļi kļūst bedraini, vainīgos grūti atrast…», kas bija publicēts «Bauskas Dzīves» 20. maija numurā.
Rakstu jums pirmo reizi, bet ceru, ka ne pēdējo. Negatīvu emociju jūru manī «sacēla» raksts «Ceļi kļūst bedraini, vainīgos grūti atrast…», kas bija publicēts «Bauskas Dzīves» 20. maija numurā.
Domāju, ka vainīgie nav jāmeklē, viņi tāpat ir zināmi – firmas un SIA, kas piedalījās autoceļa A-7 rekonstrukcijas darbos.
Lūkas neveido uz brauktuves
Mēģināšu atbildēt uz žurnālistes izvirzītajiem jautājumiem, kuri palikuši neatbildēti, un tādējādi arī daļēji iepazīstināšu ar ceļu būves īpatnībām. Pirmkārt, jebkuras brauktuves būvē vai rekonstrukcijā veic ne tikai augsnes un ceļa seguma elementu un to biezuma izpēti. Vairākus mēnešus novēro arī autotransporta plūsmu, kas virzās pa šo ceļu visā diennaktī, un tiek aprēķināts vidējais slodzes koeficients seguma vienam metram. Vienlaikus izskaitļo arī iespējamo transporta līdzekļu kustības pieaugumu nākotnē, proti, rekonstruē jeb atjauno, paredzot paaugstinātu transporta līdzekļu plūsmu.
Otrkārt, normālās valstīs, tas ir, Eiropas Savienībā, kurp mēs tik ļoti steidzamies, uz braucamās daļas nav nevienas kanalizācijas lūkas, tās visas ierīkotas uz trotuāriem vai gājēju celiņiem. Tādējādi tiek nodrošināta vienmērīga slodze asfalta virsējai nesošai daļai, kas neļauj transporta līdzeklim pie kanalizācijas akas malas, kur segumā veidojas pārrāvums, radīt lielāku slodzi nekā visā posmā. Ievērojot iepriekš minēto, neveidojas bedres, kā arī tiek aizkavēta laika apstākļu nelabvēlīga ietekme uz virsējo segumu, nerodas iespējas ūdeņiem iekļūt spraugās un sasalstot bojāt asfalta virskārtu.
Apšaubāma tehnoloģija
Šajā pašā rakstā ceļu būves firmas darbinieks J. Krievs norāda, kā tika veikta rekonstrukcija. Iepriekšējās asfalta virskārtas vietā tika uzliktas visai plānas asfalta kārtiņas, vietām likta arī izlīdzinošā kārta, tad uzklāja krievu «Gost B» tipa asfalta masu. Lūk, cik lietderīgi tika izmantota nodokļu maksātāju nauda. Es domāju – ir vienkārši notikusi tās izšķērdēšana.
Rodas jautājums, kur palika tie aprēķini, kas nosaka, ja cits asfalts, izņemot «Gost B» tipa materiālu, nebija pieejams, cik bieza seguma kārta jāliek uz ceļa, ņemot vērā transporta līdzekļu plūsmu un tās pieaugumu perspektīvā. Varbūt vispār tādi nebija veikti?
Spēkā ir speciāli ceļu būves un ceļu aizsargbūves noteikumi, kas paredz, kā šādas brauktuves būvējamas un cik bieza katra seguma kārta liekama.
Aplis ir par mazu
Neizprotami, ka A-7 ceļa rekonstrukcijas projekta autori nav iedomājušies – brauktuve tiek veidota, lai uz tās maksimāli mazāk atrastos šķēršļu, kas apgrūtina transporta līdzekļu kustību un seguma uzturēšanu ziemā. Varbūt mūsu valstī demokrātija ir uz papīra, bet īstenībā, šķiet, rekonstrukcijas projekta autors neņem vērā profesionāļu viedokli.
Saprotu, ka Latvijas pilsētas un mazpilsētas ir pārņēmis apļveida kustības būves modes kliedziens. Varbūt ir vērts to izvērtēt uz vietas, kur tas ir izdevīgi un kur ne. Bauskā, Kalna un Uzvaras ielas krustojumā, cik man zināms, apļveida kustību veidoja, domājot, lai nerastos sastrēgumi un pa Kalna ielu braucošās automašīnas, īpaši ziemā, kad A-7 tiek pilnībā nokaisīta tikai četru stundu laikā, lieki neapstātos. Taču aplis ir izveidots tik mazs, ka tajā vienlaikus no Kalna ielas virzienā uz Zaļo ielu nevar iebraukt divas vieglās automašīnas, nemaz nerunājot par kravas automobiļiem, jo šīs divas joslas, pēkšņi iebraucot aplī, pārvēršas vienā. Vai nebija saprātīgāk atstāt esošo krustojumu, ziemā ieslēgt mirgojošu luksofora dzelteno gaismu, lai mašīnas kalnā nestāvētu? Vēl viens jautājums – no kura laika, ceļu būvējot, izveido gājēju pāreju pagriezienā, tādējādi neradot iespēju autovadītājam to laikus ieraudzīt, kā arī gājēju uz tās.
Saliņas tikai traucē
Izbrīnu rada ceļa zīmes un sadalošās saliņas, kas atrodas Zaļās un Pionieru ielas krustojumā, Zaļās un Lāčplēša, kā arī Zaļās un Salātu ielas krustojumā. Saliņas un uz tām novietotās ceļa zīmes ir mākslīgi radīts šķērslis autobraucējiem. Gājēji, ielu šķērsojot, saliņas nevar izmantot, jo trotuārs ir norobežots ar aizsargbarjerām, tā kā tur uziet nav iespējams. Tādā gadījumā, ja ceļš pāriet no četrām braukšanas joslām uz divām, šīs saliņas tiek uz brauktuves uzzīmētas no plastikāta un norādījuma zīmes atrodas brauktuves malās, nevis uz tās, radot šķērsli.
Jārunā arī par aizsargbarjerām, kas nodala brauktuvi no trotuāra. To nozīme ir ne tikai aizsargāt autobraucējus no neapzinīgiem gājējiem, bet arī gājējus no neapzinīgiem autobraucējiem. Taču, kas notiek, ja automašīnas vadītājs ietriecas šādā aizsargbarjerā? Tā stiprinājuma vietā tiek izlauzta, jo ir savienota tikai ar skrūvēm, un šis metāla caurules gabals ar neiedomājamu spēku lido cilvēkos, kā milzu slota noslaucīdams viņus gar zemi. Jo lielāks ir bijis paātrinājums ietriekšanās brīdī, jo tālāk un ar lielāku spēku šis caurules gabals lido, pakļaudams briesmām cilvēkus, kas šajā brīdī atrodas tuvumā. Vai cienījamie ceļa būvētāji grib mums teikt, ka nav nevienas citas aizsargbarjeru formas, kuras pēc trieciena deformētos un paliktu uz vietas?
Noslēgumā uzdošu vēl vienu jautājumu. Kāpēc kafejnīcas «Gliemezītis» apkārtnē netika uzbūvēta pazemes pāreja, kas apmierinātu visus gājējus, visus autobraucējus un ļautu šķērsot ielu pilnīgā drošībā?
A. BAUŠĶINIEKS
P. S. Savu uzvārdu personisku apsvērumu dēļ atļaušos neuzrādīt.
