Zemnieku saimniecības «Roņi» pārvaldnieks Jānis Bračka Vecumnieku novada Bārbelē pārņēmis vecāku iesākto darbu un atzīst, ka ieguvis vērtīgu bagāžu saimniekošanai un dzīvei laukos.
Dzīvesbiedre Santa piebilst, ka stenderē robs būtu jāiecērt, ja Jānis kaut vai uz Vecumniekiem pārceltos dzīvot. Tik dziļi viņš ir pie zemes, mežiem un mājām «Bračkas», kas tiek mūsdienīgi iekārtotas un kļuvušas par ģimenes ligzdu.
Urķīgs, ar savu skatu
Nereti lauki iekārdina pilsētniekus, un viņi visu sāk no jauna. Bārbelieša Jāņa izvēle ir apzināta. Jau vecāku piemērs, studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātes neklātienes agronomos un paša interese ir argumenti, lai strādātu pamatīgi. Viņam ir sava filozofija, kas šad tad neiederas ikdienišķajos rāmjos. Spriedumiem veidojies pamats, tie nav tikai iedomas vai fantāzijas.
Šķiet, 172 hektāri aramzemes salīdzinājumā ar lielo saimniecību plašumiem nav daudz. Taču «Roņiem» ir plašs laukaugu kultūru spektrs, var pat apmulst. Graudaugi: rudzi, kvieši, mieži, auzas ieskaitot, zālāji un zirņi. Tikai lauksaimnieks saprot, ko tas nozīmē gan sējumus kopjot, gan novācot un visu pa apcirkņiem precīzi sadalot. Turklāt «Roņi» necenšas visu ražu pārdot rudenī vai ziemas pirmajos mēnešos, sagaida jauno gadu, un tad sākas andele. Jānis piebilst, ka, audzējot dažādas kultūras, ir vieglāk pielāgoties tirgum, kurš diemžēl nav paredzams. Zemnieks īsi secina, ka jālīferē starp tirgus gaiteņiem. Piemēram, šogad zirņus nav sējis, jo to ir pietiekami krājumā.
Prasa tēta miltus
«Roņi» pārmēru nepakļaujas lauku ķimizācijai. Lai vai kā, pirms ražas novākšanas labību nemiglo, tādējādi paātrinot tās ienākšanos. Jānim savs komentārs: «Graudi jāžāvē kaltē, nevis uz lauka.» Kopā ar mammu Dzintru savulaik lēsuši – kaltēšana kaltē iznāk par aptuveni 20 latiem tonnā dārgāka nekā glifosātu lietošana.
Sarunājamies trijatā, un Jāņa sieva piemetina: «Izcepu bērniem kēksiņus no veikalā iegādātiem miltiem un mūsu pašu audzētās labības maluma. Mazie vēlāk sacīja, ka garšīgāk no tēta miltiem.» Jādomā, bērna nepiesārņotais organisms atšķir «tīrāku mantu».
Bilstu, ka «Roņi» velk uz bioloģisko saimniekošanu. Santa iezīmē, ka patiesībā tā ir pietuvināta integrētai saimniekošanai, nevis konvencionālai, kā oficiāli skaitās.
Jānis, būdams dabas draugs, novērtē vietējo ainavu un atklāj, ka pavasaros zosis gan nākas pabaidīt. Viena ieplaka atrodas tieši zosu migrācijas ceļā. Vajagot redzēt, kā simtiem putnu nometas atpūsties un pacienāties ar graudiem tikko apsētajos laukos.
Kad piestājam pie rudzu lauka, zemnieks vaicā, vai esam redzējuši, kā rudzi zied, un atbild arīdzan. Uzpūš vējš, un pāri laukam kā viegla dūmaka aizplūst…
Diskusijas no divām pozīcijām
Jānis bijis savulaik ievēlēts par deputātu Bārbeles pagasta padomē un Vecumnieku novada domē, iepazinis, ko nozīmē vietējā līmeņa pašvaldības. Viņa praktiskajai dabai pie galda sēdēšana, runāšana, lemšana nav tā piemērotākā, un darbu «Roņos» arī kļuvis aizvien vairāk. Viņš seko līdzi lauksaimniecības lielajai politikai, tiekas ar līdzaudžiem, kuri aktīvi darbojas šajā nozarē, taču paliek noteicējs zemnieku saimniecībā, jo zina, ko prot un var izdarīt. Neiebilst pret kooperatīviem, taču piemetina, ka tie tomēr diktē savus noteikumus.
Santa strādā Lauku atbalsta dienestā Rīgā, bet pašlaik atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā. Ar Jāni diskusiju ir gana, jo viņš maksimālismā izmet, ka «ierēdņiem ir četras kafijas pauzes dienā». Santa pretī: «Jā, ierēdņu Latvijā ir par daudz, bet daļa strādā tiešām godprātīgi.» Viņai patīk darbs ar skaitļiem, ar cilvēkiem.
Abiem kopā ir bijis pārbaudījums ar banku. Saņēmušies izmantot Eiropas fondu atbalstu. Pirmais piegājiens kredītiestādē bijis cerīgs, taču pēc tam nācies vilties bankas pēkšņās nenoteiktības dēļ ar papildu papīru kārtošanu, bet kredītu vajadzējis jau rīt. Tajā brīdī Jānim bija vajadzīga jaudīgāka tehnika, tādēļ sasparojies iet citu ceļu. Aizņēmies naudu no paziņām, būdams pārliecināts, ka atdos, saņemot Eiropas atbalstu. Risks, protams, bijis. Santa neslēpj, ka rokas drebējušas gan. Taču viss izdevies, mazākie parādi nolīdzināti, tiklīdz saņemts ES atbalsts, nedaudz ilgāk vajadzējis uzgaidīt lielākajam aizdevējam, bet arī šīs saistības ir nokārtotas. Tāda ir dzīve… No sarežģījumiem neizspruksi.
Santa un Jānis ir vienisprātis – pašreizējā nodokļu politika nekādi neveicina stabilitāti un drošību. Vismaz par pieciem gadiem uz priekšu vajadzētu viest skaidrību, lai būtu vieglāk plānot turpmāko saimniekošanas virzienu.
Ar maizi vien nepietiek
«Bračkās» tikāmies pēcjāņu pirmajā dienā. Līgo vakarā ģimene un draugi bija devušies uz Latgali pie Sīvera ezera. Santa, emociju piepildīta, stāstīja, ka šķitis neticami – nekurienē nonākt līdz labi ierīkotai atpūtas vietai un baudīt latgaliskos laukus. Ar ziedošām pļavām, klusumu, baltās blūzēs tērptām latgalietēm, kas sēdējušas savu māju pagalmā. No Zemgales apstrādāto un sakopto lauku saimnieku skatījuma viens secinājums – kāds Latgalē ir potenciāls! Diemžēl cilvēku tur nav. Draugu tikšanās ir ik pa laikam, un viņi dzīvo Latvijas dažādās vietās. Pie izdevības Jānis aizbrauc uz tālākām zemēm, no kurienes atgriežas ar citu redzējumu un uzlādējumu.
Abi ar Santu ir dejotāji un prot atrast laiku vidējās paaudzes kopas mēģinājumiem. Kad laukos klusā sezona, Jānis pamanāms mednieku vidū vai ar makšķeri rokās, kā arī sportojot.
Bračkas neslēpj, ka ir stingri vecāki un bērniem izvirzītas noteiktas prasības. Abi skolēni apmeklē mūzikas nodarbības Vecumnieku mūzikas un mākslas skolā.
Varbūt tādiem kā «Bračkas» ir jābūt mūsdienu «Straumēniem», jo viss taču mainās?
UZZIŅAI
Zemnieku saimniecības «Roņi» sadarbības partneri:
Latvijas Lauksaimniecības universitāte, kas veic nezāļu monitoringu sējumos;
graudaugu selekcijas institūti Stendē, Priekuļos, Skrīveros, no kuriem iegādājas augstas kategorijas sēklu kultūraugu pavairošanai;
tehnikas un minerālmēslu firmu pārstāvji – SIA «Silja», «Agrimatco Latvija», «Agrochema» , «Latfert», «Heta», «Virši».
