Pagājušā mēneša lielāko skandālu sarakstā ir luterāņu mācītāja Māra Santa atstādināšana no amata pēc viņa publiskas atzīšanās homoseksuālismā.
Pagājušā mēneša lielāko skandālu sarakstā ir luterāņu mācītāja Māra Santa atstādināšana no amata pēc viņa publiskas atzīšanās homoseksuālismā. Iespējams, ka garīdznieks vispār tiks izraidīts no Latvijas luterāņu baznīcas. Vai grēciniekam, kurš atklāti atzinies pārkāpumā, Dieva «dārzā» turpmāk nebūs patvēruma?
Kas ir labāk – kļūt par divkosi, visu mūžu izliekoties un slēpjot netikumus, vai saņemties un paziņot par Dieva un baznīcas likumu pārkāpšanu? Droši vien ērtāk dzīvot ir pirmajiem. Galu galā vainas apziņa ar laiku «iesnaudīsies» un dubultā dzīve šķitīs itin ciešama. Toties amata brāļi, kuri nespēj paturēt savas tieksmes slepenībā, degs elles liesmās. Sabiedrības naidpilnā attieksme palīdzēs ugunij nenodzist – vismaz līdz nākamajam skandālam…
Mācītājs Sants ir pārkāpis Latvijas luterāņu baznīcas Sinodes 1996. gadā pieņemto rezolūciju «Par homoseksuālisma piekopšanu un propagandu», skaidro Luterāņu baznīcas Konsistorijas draudžu lietu daļas vadītājs Linards Rozentāls. Dokumentā noteikts, ka personas, kas apzināti praktizē homoseksuālismu vai publiski pasludina to par savu dzīvesveidu, atzīstamas par atklātiem grēciniekiem. Šādiem cilvēkiem neesot vietas baznīcā, nemaz nerunājot par atrašanos priestera kārtā.
Tiktāl viss ir skaidrs, jo mācītāja sodīšana par Baznīcas reglamentētās kārtības noteikumu ignorēšanu ir loģiska un pašsaprotama. Tomēr šis fakts kļuvis par iemeslu gluži pretēju viedokļu apmaiņai. Latvijas Cilvēktiesību biroja amatpersonas problēmu uzskata par komplicētu, norādot, ka seksuālā orientācija nevar būt iemesls atlaišanai no darba vai citu tiesību ierobežošanai. Vienlaikus tiek akceptēts Latvijas luterāņu baznīcas lēmums par garīdznieka atbrīvošanu, jo viņš ir ignorējis Baznīcas noteikumus.
Toties dažādos preses izdevumos turpinās domu apmaiņa nevis par notikuma būtību, proti, pārkāpumu, bet gan par «lieliem un maziem grēkiem». Daļa respondentu karojošu kristiešu naidā vēršas pret mācītāju Santu, paģērēdami, ka TĀDIEM būtu jāaizliedz baznīcā pat kāju spert. Savukārt viņu oponenti vaicā: «Bet slepkavas un laupītāji? Kāpēc baznīca pret viņiem izturas daudz liberālāk?» Tas viss kā ziepju burbulis izšķīst neauglīgās debatēs par grēcīguma pakāpēm, to atzīšanas vai noliegšanas «priekšrocībām».
«Grēka publiska atzīšana vai noklusēšana ir katra cilvēka personiska lieta. Arī mācītājiem ir tiesības runāt, neatkarīgi no tā, vai mums tas patīk vai nepatīk,» uzskata Bauskas katoļu dekāns Pēteris Skredeļs. Viņš apgalvo, ka garīdznieka atstādināšana no amata nenozīmē padzīšanu no Baznīcas. «Šis cilvēks var kļūt par draudzes locekli. Viņš ir zaudējis noteiktu pakāpi Baznīcas hierarhijā, nevis Dieva žēlastības iespējamību,» komentē katoļu dekāns.
