Bauskas rajonā bija trīs, bet tagad ir viena slimnīca. Ārstniecības iestādes Iecavā un Vecumniekos mainījušas darbības veidu. Pacienti, kuriem nepieciešams ārstēties stacionārā, ģimenes ārstiem jau pāris gadu jāsūta uz Bausku.
Bauskas rajonā bija trīs, bet tagad ir viena slimnīca. Ārstniecības iestādes Iecavā un Vecumniekos mainījušas darbības veidu. Pacienti, kuriem nepieciešams ārstēties stacionārā, ģimenes ārstiem jau pāris gadu jāsūta uz Bausku.
90. gadu vidū Bauskas slimnīcā bija 235 vietas, 2000. gadā – 175, pašlaik ir 148 vietas, uzzināju ārstniecības iestādes administrācijā.
Vai mazo slimnīcu likvidēšana rajonā ietekmējusi ģimenes ārstu darbu? Ko par to viņiem saka pacienti? Stāsta Vecumnieku pagastā praktizējošais ģimenes ārsts PĒTERIS IGAUNIS un Skaistkalnes pagasta ģimenes ārsts ULDIS MANTONS.
Sūtīt uz klīniku
“Vecumnieku slimnīcā savulaik ārstējās pacienti no visa rajona. Mums bija 50 vietu. Vajadzēja vairāk, ielikām vēl desmit gultu. Tagad pacientam vietu Bauskas slimnīcā meklēju un gaidu. Iedzīvotāju vidējais vecums palielinās, novecojam un slimojam vairāk. Šī tendence iezīmējas spēcīgi,” saka Pēteris Igaunis.
Iedabūt kādu slimnieku Rīgas klīnikās esot vēl grūtāk, atzīst lauku dakteri. “Nereti nosūtu, bet viņam liek braukt atpakaļ uz Bausku, jo arī galvaspilsētas klīnikās pacientam no rajona vietu nav. Ar akūtiem slimniekiem ir vienkāršāk – saucu Vecumnieku ātros, un vedam prom. Īstie lauku cilvēki ir pacietīgi, nereti novelk līdz beidzamajam un ārstu meklē tikai tad, kad vairs nevar ciest. Ja paši cilvēki aizved savu tuvinieku uz Bauskas slimnīcu, prom neraida, bet esmu pēc tam “dabūjis pa ādu”, ka neesmu iepriekš sazinājies, sarunājis vietu,” tā P. Igaunis.
Skaistkalnes dakteris Uldis Mantons piekrīt, ka lielākās problēmas ir pacientiem, kuriem ir hroniskas kaites un laiku pa laikam ir jāārstējas, jāveic izmeklējumi. Nākas traucēt nodaļu, apvaicāties, gandrīz vai lūgties. “Ar sūtīšanu uz Rīgu man ir cita sistēma, sarunāju cilvēkam konsultāciju pie speciālista, piemēram, Gaiļezerā, un bieži vien tajā pašā dienā viņš tiek ievietots tur nodaļā,” atklāj U. Mantons.
Lieka braukāšana
“Lauku cilvēkiem iznāk daudz liekas braukāšanas, tā arī maksā naudu. Ir dažas zāles, piemēram, diabētiķiem, kuras var izrakstīt tikai endokrinologs. Bet speciāliste, daktere Īrisa Vīnšteine, ir tikai Bauskā. Neko nevaru palīdzēt, saku cilvēkam, ka jābrauc vien ir. Mums uz vietas nav neirologa, urologa, labi, ka vēl ginekologs atbrauc. Un kādi autobusi, kādi ceļi, cik laika tas prasa!” tā Pēteris Igaunis.
Abi dakteri atgādina par ikdienišķām lietām, kas kļūst par problēmu, ja iznāk ārstēties ne gluži līdzās mājām. Cilvēkam slimnīcā taču arī šo to vajag – tualetes papīru, dvielīti, ziepes un citus higiēnas priekšmetus. Kādam ierasts gulēt ar zeķītēm, jo kājas salst, citam gribas mazu radio, grāmatu vai žurnālu, vai brilles lasīšanai. Mēdz gadīties, ka, braucot uz slimnīcu, šīs lietas aizmirstas mājās, bet no Vecumniekiem vai Skaistkalnes tuvinieki katru dienu neatbrauks.
Trūkst naudas
Iznāk runāt arī par naudu. Tas ir kā likums, ka slimnīcām nepietiek līdzekļu medikamentiem. Ārsts nodaļā pacientu izmeklē un izraksta recepti, lai iet uz aptieku un pērk medikamentus injekcijām vai kādu preparātu, kas jālieto, piemēram, pirms dažām manipulācijām. Ne jau katrs ir rēķinājies, ka, uz slimnīcu braucot, jāņem līdzi vismaz pārdesmit latu un bieži vien ar to nepietiek, ja zāles jāpērk.
“Bērniem parasti vieta slimnīcā vienmēr ir, bet man prasa, lai būtu līdzi izmeklējumi. Mums Vecumniekos rentgena aparatūra reizi nedēļā tiek atvesta no Iecavas, laboratorijas vairs nav. Kādus izmeklējumus es varu veikt? Ar pirkstu?” tā dakteris Igaunis.
Kurp vest?
“Man ir pacients nomaļā vietā Kurmenē, regulāri braucu mājas vizītēs, jo kurš cits tad turp dosies? Ārstēju. Kamēr dzer antibiotikas, kļūst labāk, pēc tam atkal slikti. Vajadzētu plaušu caurskati vai rentgenu, bet ne es to cilvēku varu līdz rentgenam (Iecavā, Vecumniekos?) dabūt, ne aparatūru līdz viņam nogādāt. Nu man jāzīlē – vest uz Bauskas slimnīcu vai otrpus Daugavai uz Aizkraukli? Un no kurienes lai sauc ātros? Vai tas ir darbs? Vai tā ir ārstēšana?” vaicā Uldis Mantons.
