Kad bērns rātni rotaļājas, ir kluss, mierīgs, nerauj māti vai tēvu līdzi rotaļās, nepiecērt kāju, nepieprasa savu, necīnās par bērnišķīgajām iegribām vai vajadzībām, mājās valda miers.
Kad bērns rātni rotaļājas, ir kluss, mierīgs, nerauj māti vai tēvu līdzi rotaļās, nepiecērt kāju, nepieprasa savu, necīnās par bērnišķīgajām iegribām vai vajadzībām, mājās valda miers.
Grūtāk ir ar tiem, kuri rāda raksturiņu. Ko tad darām mēs – vecāki? Labākajā gadījumā steigā mēģinām iestāstīt, ka tā nav laba uzvedība. Ja otrajā reizē tas neizdodas, tad… pa dupsi, un viss! Bērns nobrēcas un it kā paklausa. Taču ne jau tāpēc, ka ir sapratis, bet tāpēc, ka baidās atkārtoti dabūt pa sēžamvietu.
Kamēr mans mazais ir vēl «audzināmā vecumā», esmu vērojusi no malas gan sevi, gan citus vecākus. Diemžēl jāatzīst, ka biežāk mēs izmantojam autoritāru varu un vecuma pārākumu, taupot laiku un nervus izskaidrošanai. Veikalos notiekošās scēnas vairāk domātas sabiedrībai, nevis bērna audzināšanai, jo tik un tā viņš tiek aizrauts prom no iekārotās lietas. Tā nu tas ir. Arī man pašai tā gadās, bet pareizi tas nav nudien, jo dupša sods nav nonācis līdz apziņai un nākamreiz mazais darīs tāpat, kamēr apzināti nesapratīs aizliegumu.
Kad esmu nolikusi malā visu – traukus, ievārījumus, grīdas lupatu, grāmatu – un ar bērnu sirsnīgi aprunājusies, pierādot, kāpēc nedrīkst darīt to un šito, mazais nomierinās un bez pazemojuma aiziet savos darbos. Parasti pēc šādām sarunām viņam nerodas vēlme to izdarīt pa kluso. Bet citreiz vajag atļaut gūt pieredzi kļūdoties. Tikai jāizsver, vai nav bīstami veselībai. Kā tad mēs paši gūstam pieredzi? No kļūdām!
Es uzskatu, ka bērnam jāmāk par sevi pastāvēt, izcīnīt savu vietu citu vidū. Mūsdienu sabiedrībā vajadzīga pārliecība par saviem spēkiem, stiprs raksturs. Pazemojot bērnu – ar dunkām, pērienu un citiem fiziskiem sodiem –, to nevar panākt. Tās nav tikai psiholoģijas grāmatu gudrības.
Bērns, kuru nepārtraukti kontrolē, norāda virzienu, kurā jāiet, uz kura krēsliņa jāapsēžas, pats ar grūtībām pieņems lēmumus. Es uzskatu, ka jāļauj pēc iespējas dzīvot savu dzīvi, izbaudīt bērnību, neierobežot, bet stingrībai jābūt pamatotai, saprotamai.
Gribētu, lai manā padomā ieklausītos arī citas māmiņas. Ir vērts rast laiku bērnam, tas ir ieguldījums viņa nākotnē. Taisnība vecajam, labajam teicienam, ka nav nozīmes, cik ilgu laiku pavadi kopā ar bērnu, bet svarīgi, cik lietderīgi tas notiek.
Ar cieņu – DINA
