Manas pārdomas raisīja «Bauskas Dzīvē» šovasar ievietota publikācija par kādu vasaras nometni.Pazīstu sievieti, kura bija raksturota kā prasmīga pedagoģe un kurai piemīt spējas padarīt cilvēkus labākus. Diemžēl viņa savas vecākās meitas audzināšanā šīs dotības nav apliecinājusi. Psiholoģiskais, emocionālais, verbālais un dažkārt arī fiziskais «terors», ko jauniete atļaujas pret līdzcilvēkiem, nekādi nesaistās ar mātes pedagoģiskajām dotībām. Man rodas jautājums – kā cilvēks var atrast laiku, pacietību, mīlestību, lai audzinātu svešus bērnus, ja savus audzināt nav ne laika, ne vēlēšanās?Man ir bijušas sarunas ar māti par vecākās meitas izdarībām, bet esmu saņēmusi atbildi: «Es neko nedarīšu. Viss ir Dieva ziņā.»Jāpastāsta, ka šīs sievietes meita nekur nemācās, smēķē, pastiprināti lieto alkoholiskus dzērienus, bieži klaiņo un nedzīvo mājās. Šāds apraksts, manuprāt, atbilst «ielu bērna» statusam. Tādēļ mani māc šaubas, kā iespējams strādāt ar šādiem bērniem, ja nespēj savā ģimenē panākt pozitīvu rezultātu. Manuprāt, «smagu» bērnu audzināšanā nepieciešama pedagoga, psihologa vai arī sociālā darbinieka izglītība, kādas šai sievietei nav. Grūti noticēt, ka cilvēks, kurš nespēj ietekmēt savus bērnus, tomēr var pārvērst dzīvi svešām atvasēm.
