Jau iepriekš spriests un runāts par traģiskajiem notikumiem uz valsts autoceļiem. Varbūt tas darīts par maz un par to jārunā katru dienu, lai pievērstu pastiprinātu sabiedrības uzmanību šai problēmai?
Jau iepriekš spriests un runāts par traģiskajiem notikumiem uz valsts autoceļiem. Varbūt tas darīts par maz un par to jārunā katru dienu, lai pievērstu pastiprinātu sabiedrības uzmanību šai problēmai? Pagājušās divas aprīļa sestdienas Rūjienā un Mazirbē paņēmušas septiņu jauniešu dzīvību. Kopīga dzeršana, braukšanas ātruma pārsniegšana un ietriekšanās ceļmalas kokā vieno nedēļas laikā notikušās divas avārijas. Divi izdzīvojušie Ruslans un Inga tagad ir smagā šoka stāvoklī. Ruslans, visticamāk, kļūs invalīds uz mūžu, bet rūjienietei Ingai vēl ilgs laiks paies, kamēr spēs atgūties no psiholoģiskās traumas. Viņa kompānijā līdzi bija paņēmusi savu 13 gadu veco māsu Kristīni…
Sešpadsmitgadīgā Inga paspēja izlēkt no automašīnas, kas traucās ar ātrumu 170 kilometru stundā, taču viņas acu priekšā aprāvās māsas un vēl divu jauniešu dzīves stīgas. Vai arī mūsu pilsētā jāgaida šādi notikumi, lai sāktu aizdomāties par vērtībām? Jaunieši bieži vien dzīvo no “vīkenda līdz vīkendam”, piezemējot vērtības ar vienkāršotām izklaidēm.
Kopš automašīna vairs nav ekskluzīva lieta, pieaudzis gan atomobiļu, gan lietotāju skaits. Taču svarīgi apzināties arī daudzo transportlīdzekļu slikto tehnisko stāvokli. Nesen kāds paziņa iegādājās mašīnu – vecu “fordiņu”, samaksājot 200 latu. Tagad viņš sparīgi spiež pedāli grīdā, nedomājot par drošību. Viņaprāt, galvenais ir izspiest no mašīnas visu, ko vien tā spēj. Bet kā vecā mašīnīte turēs?
Par braukšanas kultūru un normu vai likumu ievērošanu aizdomājas vairs retais. Dzīves ritms ir strauji palielinājies. Modē tagad ir temps. Braucot pa maģistrāli A-7 ar atļauto ātrumu 90 km/h, bieži vien liekas, ka pārvietojies gliemeža gaitā un kļūsti par traucēkli citiem. Mašīnas aizdrāžas garām lielā jonī, spēj tikai nojaust to krāsas un markas.
Domāju, ka, rīkojot vienreizējas kampaņas, traģisko stāvokli uz valsts galvenajiem ceļiem nenovērsīsim. Noteikti nepieciešamas regulāras, nepārtrauktas informācijas nodrošināšana. Nepietiek ar izvietotajiem plakātiem bīstamākajos ceļa posmos un dažiem asiņainiem televīzijas rullīšiem.
Vācijā, piemēram, valsts subsidē regulāru raidījumu veidošanu, kuros atklāj un parāda visus negadījumus, analizē cēloņus un sekas. Savukārt autovadītājus disciplinē ar ceļa malās izvietotiem policijas automašīnu vai pašu policistu maketiem, pastāvīgi mainot to atrašanās vietu. Būtu jāpārskata likumdošana un tiesībsargājošajām iestādēm jāatļauj publiskot pārkāpēju vārdus un uzvārdus. Uzskatu, ka tas būtu sabiedriski nozīmīgi un audzinoši.
