Valsts svētku priekšvakarā ne vienu reizi vien nācās dzirdēt iedzīvotā ju vilšanos savā zemē. Daudzkārt tika norādīts, ka Latvijas parlamenta simts gudrās galvas ir aizmirsušas par iedzīvotājiem.
Valsts svētku priekšvakarā ne vienu reizi vien nācās dzirdēt iedzīvotā ju vilšanos savā zemē. Daudzkārt tika norādīts, ka Latvijas parlamenta simts gudrās galvas ir aizmirsušas par iedzīvotājiem. Mūsu zemei pagājušajā gadsimtā gājuši pāri divi kari, tie līdzi atnesa emigrācijas vilni. Savukārt pašlaik vairums mūsu kaimiņu, draugu, radu, paziņu dodas prom no Latvijas, radot trešo emigrācijas vilni. Turklāt tam tagad nevis ideoloģiskas, bet gan ekonomiskas saknes. Neviens precīzi nevar nosaukt, cik daudzi devušies strādāt uz ārvalstīm. Oficiālie dati liecina, ka gadā aizbrauc vidēji 30 tūkstoš iedzīvotāju, kas ir palielas mazpilsētas cienīgs rādītājs.
Ekonomikas ministrija (EM) apgalvo, ka valdība pašlaik noteikusi nepieciešamību pārejai uz zināšanām balstītu tautsaimniecību. Tas definēts arī virknē valdības dokumentu. Ministrija gan uzskata, ka šai pārejai nevajadzētu notikt pārāk strauji, jo jāļauj ekonomikai pielāgoties. To varot panākt, ieviešot jaunas tehnoloģijas un ceļot produktivitāti. Šis process jau notiek.
Darbaspēka izmaksas nosaka algas un nodokļi. EM prognozē, ka darbaspēks ar laiku kļūs dārgāks. Par to jau liecinot dažu ražošanas veidu aiziešana uz citām valstīm, kur ir lētāks darbaspēks, piemēram, tekstilrūpniecībā. Taču paši uzņēmēji gan nav tik optimistiski noskaņoti. Pagājušajā nedēļā Bauskā apsprieda Industriālā un loģistikas parka veidošanu. Nav peļama doma ar šādu parku veidošanu attīstīt Latvijā ražošanu, jo mūsu valstij beidzot vajadzētu sekot izvirzītajai tautsaimniecības stratēģijai, proti, uz zināšanām balstītas ekonomikas veidošanai, lai mēs nekļūtu par zemi, kas tikai importē un patērē, bet arī ražotu.
Viena no problēmām šāda parka izveidē tika minēts darbaspēka trūkums. Kas šajā parkā strādās? SIA “Nordic Industrial park” prezidente Elita Moiseja atklāja, ka, piemēram, uz Olaines industriālo parku strādnieki brauc no Jelgavas, Dobeles, Rīgas, arī no Ogres. Viņa pieļauj arī to, ja gadījumā Latvijā pietrūks darbaroku, strādniekus ievedīs no tuvējām kaimiņvalstīm. Tajā pašā laikā E. Moiseja apšaubīja iespēju, ka tuvāko desmit vai divdesmit gadu laikā Latvijā darba algas pieaugs tik lielā apmērā, lai cilvēki Latvijā par analogu darbu varētu nopelnīt tā kā, piemēram, Īrijā. “Ja darbinieks mēbeļu fabrikā Īrijā par krēsla detaļu līmēšanu saņem 900 latu mēnesī, tad jādomā, cik saņem viņa brigadieris. Tāpat vērts apspriest, cik galu galā izmaksā šāds krēsls?” saka E. Moiseja.
Ar lielām grūtībām, komplektējot darbinieku komandu, sastopas arī lielveikali. Tikai problēma šajā gadījumā gan cita. Proti, bijušie un pašreizējie darbinieki par to runā nelabprāt, taču veikalu ķēdēs zemās cenas tiek panāktas daļēji uz darba algas un apstākļu rēķina.
Iespējams, tuvojoties 10. Saeimas vēlēšanām, politiķi ar skaļiem saukļiem vēlēsies pievērsties šai problēmai. Taču uz cik ilgu laiku?
