Ikreiz, kad sāk runāt par patriotismu, viss grozās ap vēsturi. Par to lika domāt 26. oktobra redakcijas sleja «Patriotisma mācību stundas» (2. lpp.).
Ikreiz, kad sāk runāt par patriotismu, viss grozās ap vēsturi. Par to lika domāt 26. oktobra redakcijas sleja “Patriotisma mācību stundas” (2. lpp.). Ja pieņem, ka patriotisms ir lepnums par zemi, kurā dzīvo (esi dzimis), tad varētu domāt, ka viss labais ir palicis vēsturē, bet šodien nenotiek nekas lepošanās vērts. Vai tas ir saistīts ar cilvēka uztveres īpatnībām – visu labo atzīt tikai ar laiku, bet šodienas notikumus un cilvēkus nespējot novērtēt?
Man patīk B. Šova patriotisma apzīmējums: “Patriotisms ir jūsu uzskats, ka šī zeme ir labāka par visām citām tāpēc, ka jūs te esat dzimis.” Šo izteikumu var uztvert gan ar humoru (kā pārmērīgu augstprātību), gan nopietni. Kaut kas līdzīgs aicinājumam mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Bet, ja es nemīlu sevi, kā gan es varu mīlēt savu tuvāko vai zemi, kurā esmu dzimis, uzskatīt par vislabāko?
Tātad – būt patriotam nozīmē mīlēt sevi. Tik vienkārši un grūti reizē. Bet tam nav nekāda sakara ar vēsturi. B. Šova teicienu var interpretēt ar citas vēsturiskas personības frāzi par to, ka nevajag prasīt, ko valsts darījusi jūsu labā, pajautājiet sev, ko jūs esat veikuši tās labā. Pamats patriotismam jāmeklē nevis citu padarītajā (latviešu karavīri cīnījās, latviešu tauta cieta, latviešu sportisti, mākslinieki guva panākumus), bet savā veikumā. Arī tas attiecas uz šodienu. Bez šaubām, vēsture ir katras tautas un valsts nacionālās pašapziņas pamats. Tāpēc tā ir svēta ar visām tās pretrunām, taču patriotismam, manuprāt, vajadzētu būt ikdienišķākam.
Manuprāt, liela nozīme ir plašsaziņas līdzekļiem. Cik daudz mēs dzirdam un lasām par mūsu operdziedātāju, baletdejotāju panākumiem pasaulē? Vai bieži lasām un dzirdam par mūsu estrādes mākslinieku, aktieru, sportistu ikdienas darbiem ārzemēs? Par cittautiešu attieksmi un cieņu. Tieši šis atsevišķu cilvēku ikdienas darbs veido attieksmi pret Latviju visā pasaulē.
Noteikti katrs ir ievērojis, ka svešinieka labi vārdi par kādu tautieti ļoti ceļ pašapziņu un patriotismu. Iespējams, ka ir finansiāli problemātiski sniegt kādu sižetu tiešraidē par kādu mūsu mūziķu koncertu, aktieru filmēšanos, sportistu, treneru strādāšanu ārzemēs, taču neliela ziņa laikrakstā gan varētu būt.
Interesanti, ka šāda informācija (īpaši no Krievijas) parasti pie mums parādās tikai dzeltenajā presē ar jūtamu toni no sērijas “aizbraucis pēc lielā rubļa” vai “kā viņš izdzīvo tajā mežonīgajā zemē”. Došanās peļņā uz ārzemēm ne vienmēr jāuzskata par nepatriotisku rīcību. Ja aizbraukušais strādā kvalitatīvi un konsekventi identificē sevi kā latvieti, tad lielākoties viņš valsts prestiža celšanai dara vairāk nekā jebkurš cits.
Nevar gribēt, lai visa pasaule zinātu Latviju, neba mēs paši esam īpaši uzmanīgi pret dažādu tautu īpatnībām un atšķirībām. Nevajadzētu arī mēģināt pievērst sev uzmanību tikai ar globāliem pasākumiem (Eirovīzija, Eiropas čempionāts futbolā, olimpiskās medaļas, lielvalstu vadītāju vizītes un starptautiski sammiti, pasaules čempionāti). Valsts atpazīstamību var veicināt ar daudz mazākiem līdzekļiem un daudz klusinātāk, panākot lielāku efektu. Galvenais, manuprāt, jāprot pasmieties par sevi un neapvainoties, ja ārzemniekam no pirmās reizes neizdodas nosaukt mūsu valsts atrašanās vietu.
Svarīgi apzināties, ka tu pats un tavi tautieši šodien spējuši paveikt un veic ko tādu, ko nav varējuši daudzi citi, vai vienkārši kaut ko labu. Latvietis Renārs Kaupers vada Eirovīzijas jubilejas koncertu, kaut arī Latvija ir viena no jaunākajām šī pasākuma dalībniecēm. Mūsu sportisti gūst panākumus dažādos starptautiskos sporta forumos, lai gan iespējas ir daudz mazākas nekā citiem, kas stāv blakus uz goda pjedestāla. Latvijas speciālists veiksmīgi vada tradīcijām bagātāko un ambiciozo lielvalsts futbola klubu, ko nebija spējīgs lietpratējs no futbola lielvalsts. Un tas viss ar minimālu vai pilnīgi nekādu valsts atbalstu.
Lai kļūtu par savas valsts patriotu, nav jābūt studējušam grāmatu kalnus. Gluži vienkārši jāapzinās – tas, ka tu esi dzimis tieši šeit, jau ir ievērības cienīgs fakts, bet viss pārējais – vēsture, šodiena, lielāki un mazāki tavi un tavu tautiešu sasniegumi – patriotismu tikai pastiprina.
