Māmiņa pa ietvi stumj ratiņus, kuros guļ zīdainis, tērpts drēbītēs, kas apdrukātas ar miroņgalvām. Stilīgi? Sarunā ar Bauskā pazīstamu dakteri vienojamies, ka šādu stilu neizprotam.Lai pusaudži un jaunieši saprātīgā vecumā velk miroņgalvas, caurdur lūpas, mēli, nabu un veido «tuneļus» ausīs, ja viņiem tas tīk. Tā ir viņu izvēle. Bet zīdainis šo izvēli izdarīt vēl nespēj, to viņam uzspiež vecāki. Mīļā māmiņa bēbim ieprogrammē miroņu, pirātu un citu tumšās pasaules estētiku, kas kultivē negatīvismu. Lai jau «stilo», tomēr nevaru izvairīties no pienākuma aicināt domāt un izvērtēt.Divas meitenes sastrīdējušās. Viena uzrīda otrai puišus, lai viņu piekauj. Sita kārtīgi, ar galvu pret grīdu dauzīja. Kaut ko tādu esmu redzējusi filmās, bet šis ir patiess stāsts no Bauskas rajona dzīves. Negatīvisms ikdienā ir uz katra soļa, tajā smeļas arī mākslas darbu veidotāji, prese, televīzija, kino. Jo nevar taču klusēt par to, kas notiek. Savukārt ir skatītāji, kuri redzēto nekavējas izmantot dzīvē. Un tā – vāveres ritenis, nebeidzamais apburtais loks.Pēc katra kliedzoša nozieguma meklē vainīgos. Un uzreiz arī atrod – plašsaziņas līdzekļi, policija, bāriņtiesas, sociālie darbinieki. Bet varmākas rada mātes un tēvi, varmākas veido ģimenēs. Tādus viņus padara iela? Bet kāpēc tad viņi ir uz ielas, nevis ģimenē? Kamēr pie mums visu vainu kraus tikai uz institūciju pleciem, bet par ģimeni šajā valstī nedomās, tikmēr arī nežēlība biezēs. Un varbūt tas sākas arī ar miroņgalvām zīdaiņu ratiņos…Es cenšos saprast, ka pilna patiesība ir par smagu cilvēka vājajiem pleciem un par lielu cilvēka šaurajai sirdij. Labi teikts, to izlasīju kādā grāmatā, šķiet, autore ir Māra Svīre. «Nežēlība, noziedzība, negatīvisms biezē.»
