Pār māju skursteņiem pārlaidās stārķu spārnu mūzika, caurvijoties atmiņām par vasaru. Saule vēl pēdējo reizi pamāja ar siltu smaidu, pirms Sals to atpūtā sūtīja.
Pār māju skursteņiem pārlaidās stārķu spārnu mūzika, caurvijoties atmiņām par vasaru. Saule vēl pēdējo reizi pamāja ar siltu smaidu, pirms Sals to atpūtā sūtīja.
Mazākais stārķis jautāja savai māmiņai: “Mammu, kādēļ mums ik gadu jālido tālu prom no mājām, no Latvijas. Nekur taču neviens mūs tā negaida kā šeit… Nekur mūs neglauda tik rāms vējš, nekur mūsu ligzdas nav tik drošas kā šeit, nekur citur nerit asaru upes, kad lidojam prom… Māmiņ, pat gulbji spēji spārnus vēzē… Tiem asaras sirdīs viz! Tās kā smagi smaragda graudi piesēj pilnu sirdi, domas.” Viņš stārķenes acīs pamanīja asaras…
“Māmiņ, kāpēc tu raudi? Asaras tikai paildzinās mūsu ceļu, atmiņas,” teica mazais stārķa bērns.
Stārķene pacēla galvu, it kā gribēdama ieraudzīt līgojamies rudzu laukus, zilas mākoņu maliņas… Viņa atspiedās pret dēlu un teica: “Zini, puika, ir stāsts par Rudeni. Tas sākas ar to, ka Vasara nozaga Rudenim asaru, lai tas nevarētu raudāt. Viņa gribēja, lai cilvēkiem un putniem nebūtu jāsēž mājās, bet lai tie ietu ārā un priecātos par viņas Sauli. Rudens Vasarai teica, ja viņa neatdošot asaru, viņas ziedi negūs atpūtu, arī Ziema ielūgumu nekad neprasa… Puķes lūdzās Vasarai, lai tā atdodot Rudenim asaru, jo viņām bail, ka sasals sirdis. Vasara smējās un teica, ka nebīstoties Sala. Bet… nākamajā dienā Sals nosaldēja puķu ziedlapiņas… Ziedi teica Vasarai: “Tu atņēmi mums ziedlapiņas, bet neatņēmi mums dvēseli, mēs atcerēsimies tavus “labos” darbus!” Kopš tās reizes Kaķpēdiņas zied retām lapiņām, bet Rudenim katru gadu ir skumjas. Viņš ieslīgst tumsā un liek Pulkstenim tikšķēt rāmi.
Nu re, tagad tu redzi, kādēļ mums jālido prom. Kad Vasara sāk cīkstēties ar Rudeni un Salu – izdzīvo stiprākais. Bet mēs taču varam atgriezties mājās, jo mūs gaida un mums, tāpat kā Kaķpēdiņām, ir dvēsele, ar kuru mēs domājam un slīgstam atmiņās par dzimteni. Re, re! Tikko uz tava mazā knābja nolaidās Rudens asara…”
Abi sāka smieties un pazuda aiz Mēness apmetņa.
