Pārdomas sakarā ar R. Ābelnieka, G. Krūzmētras un I. Zeltiņa rakstiem «Bauskas Dzīves» 15. oktobra numurā.Bauskas brīvprātīgo bataljona cīņai pret otrreizējo staļinisko okupāciju manā skatījumā ir īpaša nozīme ne tikai Bauskas, bet arī visas Latvijas un daļēji arī Igaunijas neatkarības atjaunošanā. Kāpēc? Sarkanās armijas vadībai 1944. gada jūlijā – augustā bija ellišķīga iecere – no Lietuvas cauri Bauskai izlauzties līdz Baltijas jūrai, Vidzemē ielenkt un iznīcināt tur karojošos latviešu leģionārus un citus Latvijas un arī Igaunijas patriotus, līdz ar to vācu karaspēka daļu sagūstīšanu.Kaut gan Sarkanajai armijai bija desmitkārtējs pārspēks, septiņu nedēļu laikā tā nespēja izlauzties cauri Bauskai. Pa to laiku visi aplenktie Latvijas un arī Igaunijas patrioti varēja gandrīz netraucēti iziet no aplenkuma, lai turpinātu cīņu un agrāk vai vēlāk panāktu Baltijas tautu atbrīvošanu gan no sarkanā, gan brūnā fašisma jūga. Tā Rietumos bērnībā nokļuvusi arī vēlākā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un daudzi, daudzi citi.Šajās aizstāvēšanas kaujās izcila nozīme bija tieši Bauskas brīvprātīgo bataljona nesavtīgajiem, vairākumā civilās drēbēs tērptajiem dažāda vecuma cīnītājiem. Tur krita arī mans skolasbiedrs, bijušās Mežotnes lauksaimniecības vidusskolas skolnieks Jānis Kūla.Atceros, kā Mežotnes parkā, apskatot 1940. gada novembrī staļinistu apcietināto 12 Mežotnes skolēnu piemiņas akmeni, kāds sirms ekskursants no Vācijas stāstīja, ka arī viņš 1944. gada vasarā piedalījies kaujās pie Bauskas. Tur viņus sevišķi pārsteigusi un iedvesmojusi civilpersonu – īpaši daudz nepilngadīgo jauniešu – iesaistīšanās cīņā pret uzbrūkošās sarkanarmijas pārspēku.Esmu dziļi pārliecināts, ka Bauskas brīvprātīgo bataljona un tā cīņām veltītā pieminekļa nozīme visas Latvijas vēsturē vēl nav pietiekami novērtēta.
