Kopā ar codieti Kristīni Grīnu pārlūkojot vecās fotogrāfijas, uzmanību piesaistīja kāds uzņēmums.
Kopā ar codieti Kristīni Grīnu pārlūkojot vecās fotogrāfijas, uzmanību piesaistīja kāds uzņēmums.
Zirgs iejūgts ratos, tajos godīgi sasēduši vīrietis un sieviete, bet kāds cits vīrs omulīgi izgūlies uz zirga muguras. Parasti gan tā nedara.
Kristīne atceras, ka savulaik Vecsaulē bijis tāds Rūdolfs Pērkons, omulīgs, labsirdīgs, bet velna pilns vīrs. Kristīne tad strādājusi Vecsaules klubā, Rūdolfa māja bijusi netālu. Kad viņš Kristīni saticis, parasti stāstījis kādus jokus, nereti pats arī kādu pigoru nogāzis. Kristīne īsti neatceras, kas par gadījumu bijis attēlā redzamajā situācijā. Bet skaidrs, ka Rūdolfs jokojis, pats jautrs būdams, gribējis citus sasmīdināt.
Kristīne atceras gadījumu, kas licis tā drusku satraukties kādā vēlēšanu dienā. Kā jau tas bijis pieņemts padomju laikos, klubā vēlēšanu dienā notikuši dažādi kultūras pasākumi apzinīgajiem balsotājiem, vakarpusē arī dejas. Pēkšņi vērušās zāles durvis un pa tām Rūdolfs iejājis zirga mugurā. Loku pa zāli izmetis, viņš atkal devies ārā. Labi, ka promenādi visi uztvēruši tik kā kārtējo jautrā vīra joku, un neviens nav īpaši centies te piešūt kādu pretpadomju lietu.
Rūdolfs Kristīnei mēdzis lielīdamies stāstīt atgadījumu, kā viņš znotu izglābis no pamatīgām nepatikšanām. Tas esot bijis iesaistījies kādās pretpadomju aktivitātēs un par to saukts uz pratināšanu. Lieta bijusi nopietna, tā varējusi beigties ar apcietinājumu vai vēl ko briesmīgāku. Tad nu Rūdolfs licis labi barotu cūci ratos un vedis uz Bausku tiesnesim. Darījums noticis veiksmīgi, un Rūdolfa znots ticis brīvs no pamatīgas nelaimes.
Sarunas nobeigumā Kristīne Grīna piebilst, ka daudz joku Rūdolfs savā mūžā pastrādājis. Visi nemaz nav prātā vairs palikuši. Atmiņā vien saglabājies, ka jautrais vecsaulietis savas nebēdnības darījis citiem un sev par prieku, bez ļauna prāta un nodoma. Viņa aicina, varbūt vēl kāds atceras kādu citu jautru Rūdolfa izdarību.
