Otrā pasaules kara piektā jeb pēdējā vasara bija saulaina, karsta un gara. Karš tēva mājās ienāca pēkšņi – naktī, bez šāvienu trokšņa. Rītā pamodušies, redzējām, ka sētsvidus un apkārtējais mežs pilns ar Sarkanās armijas daļām. Fronte bija apstājusies pie Lielupes, Bauskas un Mūsas.Bauska nikni aizstāvējās pret Sarkanās armijas otrreizējo iebrukumu mūsu zemē. Pilsētas aizstāvju vidū bija gan vācu armijas vienības, gan Latviešu leģiona karotāji un iedzīvotāju brīvprātīgās vienības. 12. sep-tembrī sarkanarmiešu vairākkārtējais pārspēks salauza Bauskas aizstāvju pretošanos. Fronte aizvirzījās uz Iecavas, Misas, Ķekavas pusi. Tā bija kara pēdējā vasara. Paldies Dievam, ka man, divpadsmit gadu vecam zēnam, lielas šausmas nevajadzēja pārdzīvot.«Atbrīvotājiem» te patīkKarš beidzās 1945. gada pavasarī, kad Vācija kapitulēja savā zemē un arī Kurzemē. Iekarotāji, kas sevi dēvēja par atbrīvotājiem, palika mūsu zemītē. Viņiem te patika. Skaista vieta, mazāk kara postījumu. Tukšas mājas ar visu iedzīvi, kur apmesties, jo saimnieki devušies prom kara ceļos, bēgļu gaitās uz rietumiem.Jau 65 gadi pagājuši kopš tiem notikumiem, kas iegājuši vēsturē ar dažādu izpratni. Tas paplukušais latviešu mazumiņš dzīvo ar toleranci pret «atbrīvotājiem» vēl šobaltdien. Kā pateicību Rīgā, Pārdaugavā, viņiem uzcēla augstu, augstu pret debesīm slietu dzelzsbetona strēli ar spožām zvaigznēm. Galvenais, ka pareizā vietā celta – kur uzvarētāji 1946. gadā pakāra bariņu uzvarēto.Man ir tāda nojauta, ka «atbrīvotāji» un viņu pēcteči šeit jūtas komfortabli. Viņi dzīvo savā informācijas telpā, ir savs biznesiņš. Ja kas, Kremlis uzmundrina un atceras gan ar ordeņiem, gan naudas veltēm savos svētkos. Var iztrakoties Pārdaugavā un arī zivtiņas paķert dīķbaseinā, ko latvieši uzmeistarojuši kopā ar visu pieminekļu ansambli.Pēdējā laikā Krievijas valdība, rūpējoties par tautiešiem ārzemēs, izdāļā tādas kā vizītkartes, kas apliecina etnisko piederību. Tas ceļ viņu prestižu un ir kā morāls balsts, divkopienu zemē dzīvojot, kur nelielu diskomfortu rada vietējie ar savu grūti izrunājamo valodu.Izdiedelētā vizīteBet ko tad tie latvieši, kas palikuši pa vidu? Izrādās, ka šiem, lielākoties kolaboracionistiem, arī kādu labumu gribas. Par to var uzzināt 28. augusta «Latvijas Avīzē». Kāds Alberts Pāže un Biruta Čaša izdiedelējuši vizīti pie Valsts prezidenta. Atklājas, ka arī viņiem vajagot morālu atzinību valsts mērogā. Un ne tikai. Arī materiālu pabalstu gribot, izliekoties nesaprotam smago ekonomisko situāciju valstī. Ja jau nacionālie partizāni un nacionālās pretošanās kustības dalībnieki saņem pabalstu, kāpēc tas liegts sarkanajiem partizāniem? Viņi, lūk, karojuši pret Hitleru, tāpat kā latviešu sarkanā gvarde. Savukārt leģionāriem, kuri cīnījušies nepareizā pusē, pie Brīvības pieminekļa neesot ko rādīties.Kas tad ir Alberts Pāže? Padomju okupācijas laikā septiņus gadus strādājis LPSR prokuratūrā, piecpadsmit gadu bijis tieslietu ministra pirmais vietnieks, kontaktējies ar represīvajām iestādēm. Viņš arī rūpējies, lai no Krievijas Latvijā neatgrieztos izsūtīto ģimenes vai no lēģeriem atbrīvotie un netraucētu celt sockomunismu padomju Latvijā.Jautāts par pagātni, A. Pāže neko nezina vai neatceras, taču pabalstu gribas. Tas nekas, ka valstij grūti. Ne jau viņa valsts, jo saknes sen pārcirstas.
