Mani ļoti satrauca «Bauskas Dzīves» 15. jūlija numurā, 2. lappusē, izlasītā vēstule «Viena datuma tulkojums». Es cienu šos cilvēkus, kuriem nācies pārdzīvot vēsturiskās kataklizmas un ilgus gadus ciest pazemojumus.
Mani ļoti satrauca “Bauskas Dzīves” 15. jūlija numurā, 2. lappusē, izlasītā vēstule “Viena datuma tulkojums”. Es cienu šos cilvēkus, kuriem nācies pārdzīvot vēsturiskās kataklizmas un ilgus gadus ciest pazemojumus. Esmu pārliecināta, ka viņu vēsturiskā izvēle savulaik balstījās patriotisma jūtās. Tāpēc negribētu viņus aizvainot. Tomēr, manuprāt, pēdējā laika diskusijas par vēsturi sabiedrībā un valdības līmenī novedušas pie situācijas, kad tiek šauts pār strīpu. Un cilvēki paši sevi nevajadzīgi iedzen slazdā.
1944. gada 14. septembris bija Bauskas atbrīvošana no vācu okupācijas. Vai tad šis fakts būtu vēsturisks viltojums? Neatkarīgi no tā, kas sekoja pēc tam, šis apstāklis taču nav izsvītrojams no vēstures. Un tas arī ir pietiekami zīmīgs vēsturisks fakts, lai tam par godu pilsētā būtu piemiņas zīme. Domāju, to, ka fašisms bija ļaunums, neapstrīdēs arī tie, kam nācās karot vācu pusē. Tiem, kas cīnījās pret padomju okupāciju vai cieta no tās, ir citi pieminekļi. Kāpēc vajag visu tā sarežģīt ar otrreizējām un trešreizējām okupācijām? Vai šajā gadījumā, kad atbrīvošana no fašisma nenesa Latvijai cerēto, būtu pamats nepieminēt tos, kas pret fašismu cīnījās? Manuprāt, savās vēstures interpretācijās esam pietuvojušies bīstamai robežai.
JŪRA
