Šomēnes vairākas reizes nācās būt Rīgā, tostarp pārvietoties pilsētas sabiedriskajā transportā. Atbraucot uz Bausku, bija viena vēlēšanās – notraukt no sevis lielpilsētas sārņus un izmazgāt ausis. Tās pilnībā bija pierunātas, piedziedātas un pielamātas ar krievu valodu. Galvaspilsētā dzirdētais atklāj ļoti sāpīgu problēmu – vairākumam Rīgas iedzīvotāju latviešu valoda nav cieņā.
Taču bīstamāka par ierindas cilvēku noliedzošo attieksmi ir valsts varas vienaldzība un iecerētā pretimnākšana tiem, kuri nevēlas godā turēt Latvijas Republikas vienīgo valsts valodu. Vēlēšanām tuvojoties, elektorāta piesaistei netiek žēlots nekas. Reklāmas Rīgas ielās un transportā arvien biežāk lasāmas divās valodās. Par pašsaprotamu daudzi pieņēmuši Rīgas vadības komunikāciju ar iedzīvotājiem latviešu un krievu valodā.
Situācijas bīstamību precīzi raksturo bijusī izglītības ministre, sociolingviste Ina Druviete. 18. februārī apritēja pieci gadi kopš bēdīgi slavenā referenduma par valsts valodu. Tolaik mums izdevās šo statusu latviešu valodai nosargāt, taču tagad divvalodību «ved iekšā» teju pa visām iespējamām durvīm. Latviešu valodas lietojuma telpu cenšas samazināt tūrisma industrijas pārstāvji. Tās lietošanu prasa noliegt investoru aizbildņi. Kā gružu kastē izmetamu bezvērtību to grasās pasludināt augstskolu vadības līmenī. Ja izcils augsta ranga speciālists un teju neaizvietojams augstskolas vadītājs, divdesmit gadus dzīvojot un strādājot Latvijā, nespēj apgūt šīs valsts valodu, tad ir pamats bažām par viņa izdaudzināto intelektuālo līmeni. Visticamāk, tā ir vēlme nevis palīdzēt kādam angliski runājošam vadītājam, bet gan labvēlīgas augsnes gatavošana krievu valodas atbalstam. Šodien, Starptautiskajā dzimtās valodas dienā, ikvienam mums vajag stāties vēl stingrākā vienīgās valsts valodas sardzē.
