Bauskā glabājas neparasta medaļa, ko par 1989. gadā veiktu pārgājienu toreizējās Padomju Savienības ziemeļos, Taimiras pussalā, mūsu rajona tūristiem piešķīra bijušais Latvijas Tūristu klubs.
Bauskā glabājas neparasta medaļa, ko par 1989. gadā veiktu pārgājienu toreizējās Padomju Savienības ziemeļos, Taimiras pussalā, mūsu rajona tūristiem piešķīra bijušais Latvijas Tūristu klubs.
Gada labākais pārgājiens – tā tika novērtēts baušķenieku maršruts. Šī ir pēdējā godalga, ko piešķīra Latvijas Tūristu klubs, jo gan tas, gan Tūrisma padome beidza darboties pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā. Iepriekš minētā ir arī vienīgā šāda veida medaļa, ko saņēmuši baušķenieki. Šī publikācija ļaus nedaudz iztēloties skarbos apstākļus un pārgājiena dalībnieku izturību.
Mūsējie pasaules malā
Dārd ledus gar upju ledlauzīša “Arktika” korpusu, tam laužoties arvien tālāk uz Ziemeļu Ledus okeānu vētrainās Karas jūras virzienā. Te – Sibīrijas subarktiskā daļa, mūžīgā sasaluma zona. Ezeros kūst ledus. Plakankalnēs dilst sniega lauki. Atlaižas tundras virskārta. Tādas te jūnija pēdējās dienas, kad, savās mājās Latvijā izlīgojušies, jau ēdam zemenes.
Atstājuši ledlauzīti, ejam arvien tālāk uz ziemeļiem. No plakankalnes sniegājiem, nokāpjot aizā, gājiena turpinājumu aizšķērso divas dārdošas upes ar ledainiem krastiem. Šīs stihijas pāriešana ir bezcerīga. No okeāna vēji atpūš tumšas, zemas debesis. Pēc ilgā gājiena mūsu nometnītē pārgurums un nomāktība.
Palīdzību te nesagaidīt
Pašam apavi izjuka. Ar pavalkātām kedām nācās kāpt atpakaļ kalnos, brienot pa kūstoša sniega putru un lēkājot pa slapjiem ledus gabaliem. Vajadzēja sameklēt pāreju kādā no abām pusēm. Atgriežoties nometnītē, kājas bija kļuvušas nejutīgas. Siltuma nekāda. Tad pienāca arī diena, kad visi reizē neizģērbušies iebridām ledainā ūdenī, ar pilnu spēku turoties pretī mutuļojošai straumei. Kļūme nozīmēja tikai bojāeju.
Izkāpjot krastā, piespiedusies pie kanjona klints, ceļabiedre bioloģijas skolotāja sāka raudāt un sabruka uz saltās zemes. Nākusi pie samaņas, viņa klusi pateica tikai vienu īsu teikumu: “Man mājās palika bērni…” Tas vēl nav viss.
Turpinās tādas pašas parastas dienas, meklējot un ejot pa atrastām migrējošo ziemeļbriežu pēdām. Reizēm tās sazarojas. Kur tagad? Pienāk arī reize, kad pa visvairāk iemītām pēdām gājis kāds lācis. Patīkams viņš ir tikai rotaļlietu veikala plauktā. Pa kurām pēdām nu? Stāvam atkal krustcelēs. Citur tas pats, tikai briežu pēdām blakām gājuši vilki.
Simtiem kilometru visapkārt nevienas dzīvas dvēseles. Tikai ziemeļnieciskais skarbums.
Dāvanas atgādina par ziemeļiem
Laimīgi pārbraucot mājās, ceļabiedri to dienu piemiņai man uzdāvināja zelta pulkstenīti. Gada nogalē negaidīti uzzinājām, ka šis ceļojums atzīts par Latvijas tūristu labāko gada pārgājienu un apbalvots ar piemiņas medaļu. Tas nav bijis pašmērķis. Pārsteigums par atzinību gan un arī apmulsums par tās piešķiršanu.
Bijušajos laikos arī ceļojumus dēvēja par pārgājieniem un vērtēja ne pēc satura, bet pēc grūtību kategorijas. Šī ceļojuma pamatā bija saturs, rēķinoties ar risku, kas tajā sagaida. Ziemeļos var ceļot šī vārda ģeogrāfiskā nozīmē, paļaujoties vienīgi uz sevi. Un tāpēc ir drusku vajadzīgs, lai gājēji būtu dzimuši laimes krekliņā.
Iepazīstot ziemeļu dabas skarbumu un visas radības pieticīgumu, gūstam izpratni arī par neapjaustām vērtībām. Šajā skarbuma malā tiekamies ne ar to, ko lasām lētā dzejā vai viszinīgā publicistikā.
Pa reizei pulkstenītis uz rokas patikšķina. Tad tas atkal glabājas kopā ar pēdējo medaļu pie citu gadu relikvijām, kas atgādina dienas un reizes, kad bijām laimīgi, skrejot pakaļ “zilajiem tāluma putniem”. Tur – ziemeļbriežu un polārblāzmu valstībā, saltās pusnakts saules zemē.
