Gailīšu pagasta mājas «Jaunsudrabiņi» gandrīz pusgadsimtu pieder Purmaļu dzimtai. Kaut arī pēc māmuļas Annas aiziešanas mūžībā šeit gada siltos mēnešus pavada meita Ilze, viņa sevi tikai daļēji pieskaita vasarnieku statusam.
Gailīšu pagasta mājas “Jaunsudrabiņi” gandrīz pusgadsimtu pieder Purmaļu dzimtai. Kaut arī pēc māmuļas Annas aiziešanas mūžībā šeit gada siltos mēnešus pavada meita Ilze, viņa sevi tikai daļēji pieskaita vasarnieku statusam.
Un šādai nostājai ir savs pamatojums, jo nelielajā mājiņā Pācē pagājuši dzīves gadi pēc atgriešanās no Sibīrijas izsūtījuma, šeit daudz strādāts, palīdzot tēvam un mammai. Tagad viņi abi mūžībā, taču Purmaļu vidējā paaudze nevēlas pārdot “Jaunsudrabiņus”, jo ar šo vietu saistās daudz atmiņu. Šīs ir viņu lauku mājas, jo Ilze un brālis Jānis jau ilgus gadus dzīvo Rīgā.
Īpaša laika skaitīšana
Ilze dalās pārdomās: “Šķiet, mūs var uzskatīt par latviešiem neraksturīgu ģimeni. Vienmēr esam turējušies kopā, domājuši cits par citu un rūpējušies, lai visiem būtu labi. Mārītis (pāragri mūžībā aizgājušais SIA “Uzvaralauks” valdes priekšsēdētājs Māris Purmalis – M. O.) visus prata saistīt, apzināt un uzmundrināt.” Sarunu apņem skumjas, kurām Ilze nav īsti tikusi pāri. Kaut arī Māra jau vairāk nekā piecus gadus nav šajā pasaulē, taču domās un sapņos Ilzīte ar jaunāko brāli tiekas bieži. Vasaras noslēgumu viņa pieskaņojusi, kā pati saka, Mārīša dzimšanas dienai. Kad 19. novembrī viņš ir Sudmalu kapsētā apciemots, tad rīdziniece brauc projām no laukiem, lai pilsētā uzturētos ziemā un agrā pavasarī.
Galvaspilsētā ir Ilzes un Māra bērnu darbavietas. Klausoties stāstījumā par Ilonas, Jolantas un Artūra ikdienu, kas saistīta ar pienākumiem prestižās firmās, domāju, ka jaunie no senčiem ir mantojuši neatlaidību un centību. Arī Māra dēliem – Normundam, Edgaram un Kasparam – raksturā gana stingrības.
Meita atceras, ka Verners Purmalis, nodzīvodams 95 gadus ilgu mūžu, nav pārstājis ticēt, ka Latvija būs brīva. Un šo brīdi viņš arī sagaidījis. No Rundāles pagasta “Vangaļiem”, atgriezdamies pēc izsūtījuma, Purmaļi aizgāja, jo labi iekoptajā sētā jau dzīvoja vairākas citas ģimenes. Ilze bilst, ka Mārītis ir cerējis šīs mājas atjaunot un sakārtot, bet to viņš nav paguvis.
Ieelpo Pāces gaisu
Pat pēc īsas kopā pabūšanas jāsecina, cik pārsteidzoši atšķirīgi raksturi var būt māsai un brālim. Jānim ir tik daudz humora, ka brīžam dēls Artūrs nevarot saprast, kad tētis joko un kad runā nopietni. Tādēļ dēls vairāk klausot mammai.
Jānis visu darba mūžu strādājis par lidmašīnu pilotu. Pagājušajā gadā vairākus mēnešus IL-76 apkalpe uzturējusies Austrālijā, no kurienes vajadzējis nogādāt kravas uz Irāku. Kāda privāta kompānija, kas reģistrēta Latvijā, sniedzot pakalpojumus kravu pārvadājumos. Viena lidaparāta desmit vīru lielajā apkalpē ir arī Jānis Purmalis, kuram jau plecos apaļi sešdesmit gadi. To apstiprina skaista piemiņas lieta, ko kolēģim uzdāvinājusi apkalpe. Vaicāju, kas palīdz tik ilgi saglabāt formu, lai varētu lidot. Jānis atbild viņam raksturīgā stilā: “Atbrauc uz Pāci, ieelpo svaigu gaisu, iedzer Bauskas aliņu…”
Iegūst pilota kvalifikāciju
J. Purmalis nav vēlējies, lai dēls kļūtu par lidotāju, taču tā ir noticis. Artūrs pabeidzis studijas Latvijas Universitātē, vienlaikus arī strādājis ar aviāciju saistītā kompānijā. Sameklējis privātus kursus un ārzemēs ieguvis pilota kvalifikāciju.
Tagad Artūrs vada kompānijas “Air Baltic” pasažieru lidmašīnu, viņš ir “Boeing” otrais pilots. Jānis par to negrib daudz runāt, interesantāk atcerēties senus notikumus un paziņas, pa vidu pajokot. Viņš aicina ciemos nākamvasar, tad pirts būšot gatava. Pirmo reizi esot ķēries pie tāda darba.
