Jau vairākus gadus ceļotāji ir aicināti iepazīt arī Latgales kulināro mantojumu.
Jau vairākus gadus ceļotāji ir aicināti iepazīt arī Latgales kulināro mantojumu.
Kļockas, guļbišņīki, buļbu bļīni ar škvarkom, asuškas, krupniks, golubci – tie ir tikai daži ēdieni, ko nobaudīja Bauskas puses ļaudis, rudens krāsas divu dienu laikā baudot Latgalē. Par to stāsta Iveta Kubliņa, kas braucienā devās kopā ar meitu Martu un draudzeni Solvitu Tilgali. Ekskursijā piedalījās arī folkloras grupu “Dreņģeri” un “Trejupe” dalībnieki, tāpēc sadziedāšanās un apdziedāšanās sita augstu vilni.
Griež dzirnas
Stāsta I. Kubliņa:
– Gide Veronika Puķe ceļa sākumā katram izdalīja informāciju par maršrutu un pamācību latgaļu valodā. Aiz Kokneses piestājām beķerejā, kur bija fantastiski garšīga maize, un apskatījām Jersikas pilskalnu.
Pirmais lielākais pieturas punkts – Vaboles pagasts un Skrindu dzimtas muzejs. Vadītājas Annas Lazdānes fantastiskais stāstījums un videofilma par Vaboles un Līksnas pagasta vēsturi un katoliciskās Latgales simbolu – krucifiksu ceļu. Nekad nebiju domājusi, ka muzejs var būt tik aizraujoši interesants! Vadītāja Anna tik atvērta un tāda sava darba fanātiķe! Apskatījām miniatūro maltuvīti, paši griezām dzirnakmeni un nopelnījām katrs miltu maisiņu. Solvita bija sajūsmā, muzejā nebija nekā īpaša, bet tajā pašā laikā viss.
Piecu tautu gaumē
– Tālāk braucām uz Līksnas baznīcu. Tai līdzās ir veikals, kurā, kā labākajos padomju laikos, var iegādāties visu – no naglas līdz saldējumam un šņabim. Zemnieku saimniecībā “Kurmīši” gan sapirkāmies, gan baudījām ekoloģiskas zāļu tējas pie akmens galdiem no māla krūkām.
Laiks bija pasakains, un devāmies uz Krāslavu. Skaists bija skats uz Daugavas lokiem. Kamēr priecājāmies, piebrauca kāzinieki ar viesiem, sastājāmies aplī, sadevāmies rokās, dziedājām laimes vēlējumus, saucām “rūgts”. Jaunlaulātie bija ļoti apmulsuši no negaidītā sveiciena, deva mums konfektes un dzērienus, ko Mīlestības kalniņā kopīgi iztukšojām.
Apskatījām Krāslavas skaisto dievnamu, kuram apkārt tāds miers. Pēc tam iegriezāmies Latgales keramiķa darbnīcā un devāmies uz Piedruju, kur nakšņojām siltās, jaukās istabiņās. Taču pirms tam vēl bijām aicināti stilizētās latgaļu kāzās. Izēšanās bija pamatīga – galdā bija dažādi ēdieni piecu tautu (latviešu, lietuviešu, poļu, baltkrievu, ebreju) gaumē, kuri daudzos gadsimtos ir dzīvojuši kopā šajā pierobežas teritorijā. Protams, uzdzerot šmakovku.
Laukā uz ugunskura tika sildīts siers, kas jaunajai sievai bija jāsien. Pēc iešanas nakts rotaļās un brangajām vakariņām miegs bija ciešs.
“Trakās govs” sviests
No rīta pirms brokastīm laukā vingrojām, runājot dzejolīti latgaļu valodā ar tekstam atbilstīgām kustībām. Pa netālo ceļu kāda večiņa stūma piena kannas un, mūs ieraudzījusi, piestāja, un vingroja mums līdzi.
Pēc garšīgām brokastīm izgājām ekskursijā pa Piedruju, pamājām ardievas netālajai Baltkrievijai un devāmies apraudzīt noslēpumaino Čortoku. Tas nu ir skaistums, ko grūti aprakstīt. Ezers kā bļoda ar neparastas krāsas ļoti dzidru ūdeni, kurā spoguļojas saules apspīdētie koki visā rudens krāšņumā.
Varena un balta mūs sagaidīja Aglonas bazilika. Pēc tam devāmies uz Andrupenes lauku sētu, kur apskatāma dzīvojamā māja, klēts, kūts, pirts un smēde. Tur mūs gaidīja mielasts – bezgala garda maize, svaigi siets siers, “trakās govs” sviests (ar garšaugiem un ķiplociņu), īstā lauku krāsnī ceptas asuškas, bļīni un stipra šmakovka. Vēsturnieks Aigars Urtāns spēlēja garmošku un bija mums priekšdziedātājs. Rotaļās priecīgs mums pievienojās pagasta vecākais iedzīvotājs, kuram jau ap 90 gadu.
Sapņa valstībā
– Gluži citā pasaulē nokļuvām Preiļos, kur Miniatūrajā karaļvalstī ir iespēja uzlaikot stilizētus karaļu un princešu tērpus. Tās veidotāja Jeļena Mihailova tādējādi īstenojusi savu fantāziju un nerealizēto sapni ilustrēt pasaku grāmatas, šādā veidā ļaujot katram apmeklētājam mazu mirkli pabūt pasakā.
Ceļam griežoties uz māju pusi, rezumējām divu dienu bilanci. Redzēts bija tik ļoti daudz, viss ceļojums ar nakšņošanu un nemitīgu cienāšanos maksāja tikai 38 latus. Emocijas grūti pat izteikt, jutos gluži vienkārši laimīga, it kā vismaz nedēļu būtu ceļojusi. Fascinēja gan daba, gan atvērtie, sirsnīgie cilvēki, kuriem ir svētas kultūras vērtības, ticība, ko viņi visiem spēkiem cenšas saglabāt. Labi situēti cilvēki neaizmirst savas saknes, finansiāli atbalsta kultūras vērtības. Brīnišķīga valoda un lepnums par to, ka esi latgalietis.
***
Uzziņai
– 2004. gada februārī Latgale ir iestājusies Eiropas reģionālajā kulinārā mantojuma tīklā, kas aptver 20 reģionus Eiropā (). Tuvākie tīkla dalības reģioni atrodas kaimiņvalstī Lietuvā – Aukštaitijā un Dzūkijā.
– Latgale ir pirmais Eiropas Kulinārā mantojuma tīkla reģions Latvijā. Kulināro mantojumu raksturo reģionālie no vietējiem resursiem gatavoti ēdieni un produkti, līdz ar to gardēžu tūrisms varētu veicināt Latgales lauku atlabšanu un radīt jaunas darba vietas.
– Apmēram 300 latgaliešu ēdienu receptes ir apkopotas Latgales pavārgrāmatā.
