Noskatoties televīzijā pēdējo dienu notikumus, arī es vēlos izteikt savas domas. Esmu vecās paaudzes pārstāve.
Noskatoties televīzijā pēdējo dienu notikumus, arī es vēlos izteikt savas domas. Esmu vecās paaudzes pārstāve. Atceros pēdējo karu un arī visus tos gadus, kas sekoja pēc tā. Acu priekšā stāv skats, kad manā klasē mācību stundu laikā ielauzās bruņoti čekisti un aizveda dažus manus klases biedrus. Tolaik mēs, bērni, neko no tā nesapratām. Sapratu vēlāk, nodzīvojot šajā režīmā gandrīz 50 gadu.
Ar kādu prieku un sajūsmu gaidīju Latvijas atkalatbrīvošanu! Kad zilajos ekrānos rādīja deputātu balsojumu par brīvu Latviju, atceros – nokritu ceļos un lūdzos tikai vienu: “Dievs, dod viņiem skaidru prātu!”
Tagad neatkarīgā valstī jau dzīvoju 15 gadu un katrs nes arvien lielāku vilšanos savos tautiešos. Visvairāk mani šokēja pēdējais raidījums “Kas notiek Latvijā?”. Man pietrūkst vārdu, lai pateiktu to, ko es par viņiem domāju. Tur nebija nevienas partijas, kura nebūtu “sasmērējusies”.
Nav vairs, par ko balsot rudenī. Šos “kungus” interesē tikai viens – vairāk nozagt, vairāk iedzīvoties uz citu rēķina. Un visu to piesegt ar savstarpējiem ķīviņiem. Laikam jau būs jābalso, ja vispār balsošu, par kreisajiem (rubikiešiem), jo ceru, ka tie tad šos negausos mantraušus vismaz iebāzīs čekas kambaros.
Ļoti esmu vīlusies mūsu prezidentē. Viņai, manuprāt, ir svarīgāk, ko sacīs Eiropa. Kaut šī cienījamā kundze būtu ieskatījusies to sirmo vīru acīs! Prezidentei vajadzēja zināt Latvijas vēsturi, vajadzēja zināt, kā latvieši nonāca šajā armijā. Bet vieglāk jau ir noslēpties savos apartamentos kritiskos brīžos, lai šie tur ārā darās, kā grib. Tas, manuprāt, ir gļēvi.
V. K. Bauskā