Jelgavā satiku pazīstamu mācītāju, kuram firma, ar ko es kādreiz sadarbojos, būvēja mājiņu.Arī viņš jau kļuvis par pensionāru. Atcerējāmies trauksmainos, cerīgos laikus, kad cilvēki ņēma bankā naudu, dibināja uzņēmumus, būvēja mājas, tērēja vairāk nekā pelnīja…Atvadoties viņš man sacīja: «Ja esi izdarījis kaut ko nepareizi, tad tagad, klusajās pirmssvētku dienās, ir vislabāk lūgt piedošanu.»Kad pārbraucu mājās un vilku sunene mani priecīga sagaidīja, atcerējos mācītāja sacīto. «Piedod, Grietiņ, manu kļūdu! Pērkot tevi, pažēloju naudu un nepaņēmu tev pasi. Kļūdu labot ir par vēlu. Kurš gan gribēs adoptēt tavus bērniņus, ja pasē nebūs rakstīts «vācu aitu suns», bet tikai vārdiņš «kucīte»?»Jutu, ka viņa man piedeva.
