Negaidīti patīkams pārsteigums aizvadītā gada nogalē Dailes teātra mazajā zālē bija Artūra Skrastiņa monoizrāde «Aleksandrs Vertinskis. Koncerts, kura nebija». Izrādē piedalās arī Kārlis Lācis – pianists un A. Vertinska romanču lielisku improvizāciju autors. Iestudējumā ir izmantoti A. Vertinska dienasgrāmatu fragmenti. Aktieris Artūrs Skrastiņš tos runā latviešu valodā, bet romances izpilda krieviski.
Romances kā mazas izrādes
Izrādē valda rezignēta, smeldzīga noskaņa. Tā ir klusināta un ļoti niansēta. Iestudējuma lielā veiksme ir fakts, ka Artūrs Skrastiņš necenšas kopēt Vertinska savdabīgo intonāciju, bet romances izpilda savā manierē. Arī monologos viņš apbrīnojami organiski iemiesojas sava varoņa tēlā bez patosa, uzspēlētības, pat bez liekiem žestiem. Izrādi raksturo stila tīrība, lakonisms un emociju patiesums.
Vertinski, kurš dzimis 19. gadsimta beigās, sauc par krievu izcelsmes pirmo bardu, tā dēvētā sudraba laikmeta spilgtu dzejnieku, aktieri un dziedātāju. Nekādu īpašu balss dotību viņam nebija, bet katru romanci viņš izspēlēja kā tēlainu miniizrādi, ļaujot arī klausītājiem izjust mīlas mokas, kaisli, greizsirdību, sakāpinātu smeldzi, ilgas pēc mājām un dzimtenes. Vertinskis 25 gadus pavadīja emigrācijā, klejojot no vienas valsts uz citu.
Viņš nebija politiskais bēglis, kuru neskaitāmi tūkstoši pēc 1917. gada revolūcijas pameta Krieviju. Ārzemes viņš neizvēlējās arī labākas dzīves meklējumos – vienkārši tur nokļuva kopā ar draugiem bohēmistiem un… uzkavējās gadsimta ceturksni, aizvien vairāk ilgojoties pēc mājām un sapņojot, ka Krievijā nospēlēs savu galveno – visgrandiozāko koncertu. Tas nenotika.
Staļina valdība dziesminiekam atļāva atgriezties dzimtenē 1943. ga-dā, brīnumainā veidā viņu nepakļaujot represijām, bet pilnīgai aizmirstībai gan. Vertinska audioieraksti ceļoja no rokas rokā, bet neviena Krievijas koncertzāle viņu neuzņēma. Vertinskis nomira aizmirstībā. Viņa radošais mantojums ir saglabājies divās čerkstošās vinila skaņuplatēs.
Agrā jaunībā Vertinskis un 20. gadsimta krievu dzejnieki, ko dēvēja par dekadentiem, bija mani un studiju biedru elki. Viņa skaņuplati klausījāmies un mašīnrakstā pārrakstītas B. Pasternaka, J. Mandelštama, M. Kuzmina un citu 20. gadsimta sākuma autoru dzejoļu izlases lasījām gandrīz katru dienu.
Ceļojumi un izklaides
Klausītājiem Vertinskis vai nu ļoti patīk, vai nepatīk nemaz, taču izrāde Dailes teātrī nevienu neatstāja vienaldzīgu. Pēc tās sarunājos ar dažiem apmeklētājiem, kuri latviešu valodu saprot vāji, tādēļ Vertin-ska personību spilgti raksturojošie dienasgrāmatas fragmenti palika neaizsniedzami, bet arī viņi Artūra Skrastiņa un Kārļa Lāča sniegumu atzina par neatkārtojami šarmantu, dziļu un poētisku.
Līdz šim zināju tikai nedaudzus barda biogrāfijas faktus par Parīzē un Šanhajā pavadīto laiku, aktīvo koncertdarbību, radošajiem panākumiem ASV. Pat neienāca prātā, ka cilvēks var nokļūt emigrācijā it kā nejauši. Saviem vārdiem pārstāstīšu zīmīgu Vertinska biogrāfijas fragmentu, ko pārliecinoši atklāja Artūrs Skrastiņš. Bards atceras, kā jaunu, bohēmisku mākslinieku kompānijā ceļojuši no Maskavas uz citām pilsētām, līdz nokļuvuši Odesā. Joka pēc, lai turpinātu izklaides, iesēdušies prāmī un nokļuvuši leģendārajā metropolē Konstantinopolē (Stambulā). Par to, ka visa Eiropa bija ierauta Pirmajā pasaules karā un Krievijā jau bija notikusi revolūcija, kompānijai bija tikai vāja nojausma. Viņi dzīvoja savā dekadentiskajā mākslas vidē, paliekot vienaldzīgi pret notikumiem ārpus šī loka. «Tikai tad, kad Konstantinopolē krievu emigrantu kļuva tik daudz, ka reizēm šķita – turki pie mums ir atbraukuši ciemos, nevis mēs pie viņiem, nolēmām pārcelties uz citu vietu,» savās piezīmēs raksta bards. Kādu laiku Vertinskis uzturējās Ēģiptē, Palestīnā, Rumānijā, Ungārijā, Vācijā, Polijā, kam sekoja desmit gadu Parīzē, līdz viņš apmetās Šanhajā. Bards koncertēja tavernās, restorānos, bāros. Viņam bija nauda, slava, skaistas sievietes un skumju izmocīta sirds.
Der paklausīties Grebenščikovu
Švītīgajam kosmopolītam kļūstot vecākam, nostalģija aizvien vairāk pieņēmās spēkā. Tā skaisti un sāpīgi izpaužas viņa vairākās romancēs. Pazīstamākā ir «Svešās pilsētas». Izrādē Artūrs Skrastiņš to nedzied, toties romanci var atrast mūsu laikmeta krievu barda Borisa Grebenščikova audioarhīvā. Starp citu, jauniņais Grebenščikovs akustiskās ģitāras pavadījumā 80. gados iedziedāja vienkārši neatkārtojamu Vertinska populārāko romanču audiokaseti. Iespējams, ka tagad tā ir pieejama arī kompaktdiska formātā. Tāpat kā Skrastiņš, arī Grebenščikovs nekopē vecā barda stilu, izpildījumā paužot personisku pārdzīvojumu un vienlaikus saglabājot lielu pietāti pret oriģinālu.
Iestudējuma «Aleksandrs Vertinskis. Koncerts, kura nebija» viena izrāde ir paredzēta šomēnes, viena – februārī. Kopš pirmizrādes 2015. gada 16. decembrī jau ir nospēlētas piecas.
Izrādes dramaturģe ir Justīne Kļava, bet režisors – Dmitrijs Petrenko, ko sabiedrība pazīst kā televīzijas un elektronisko mediju žurnālistu. Dmitrijs Petrenko pirms četriem gadiem Latvijas Kultūras akadēmijā absolvēja teātra režijas maģistra programmu Mihaila Gruzdova meistarklasē. Viņš ir iestudējis četras izrādes Dailes teātrī, divas – Nacionālajā teātrī un vairākas – «Dirty Deal Teatro».
UZZIŅAI
Aleksandrs Vertinskis
Dzimis 1889. gadā Kijevā, miris 1958. gadā Ļeņingradā.
1909. gadā pārcēlies uz Maskavu, sācis dziedāt krodziņos.
Emigrācijā pavadījis 25 gadus.
Ģimene: meitas Marianna un Anastasija Vertinskas, abas ir aktrises.
Plašu atpazīstamību jauniņā Anastasija Vertinska guva krievu režisora G. Kozinceva 1964. gada filmā «Hamlets», spēlējot Ofēliju. Hamleta lomā bija savulaik slavenais teātra un kino aktieris Inokentijs Smoktunovskis.
No laulības ar kinorežisoru Ņikitu Mihalkovu Anastasijai ir dēls Stepans Mihalkovs – Krievijas restorānu biznesa veiksminieks, kā arī prestižā žurnāla «Architectural Digest» viens no speciāli pieaicinātajiem redaktoriem.
Avots: en.wikipedia.org, www.diena.lv.
