Pagājušajā nedēļā baušķeniece uztraukusies stāstīja par rūgtiem mirkļiem Vecsaules pagasta Teivenu kapsētā.
Pagājušajā nedēļā baušķeniece uztraukusies stāstīja par rūgtiem mirkļiem Vecsaules pagasta Teivenu kapsētā. Viņa reizi divās nedēļās braucot apkopt tuvinieku kapiņus – tāda esot ģimenes tradīcija. Ciemošanās pie mūžībā aizgājušajiem parasti nomierinot, bet pēdējā reize bijusi pavisam citāda. Vajadzējis uzklausīt kādu vecu māmiņu, kas, atbraukusi ar lauku ziediem un pie puķu sievām pirktiem pušķiem, tā arī nav atradusi ūdeni, ko liet traukos, lai ilgākam laikam sapostu tuvinieku atdusas vietas. Vecais cilvēks nesaprašanā un bēdās raudājis.
Tas neesot vienīgais šāds gadījums. Baušķeniece uz kapsētu regulāri braucot kopš aprīļa beigām un arī nevarot sagaidīt, kad šeit būs iespējams dabūt ūdeni. Pusmūža sieviete lūdza, lai taču palīdzot. Vai tiešām tik plašā un skaistā kapsētā, kur guldīts daudz aizgājēju, nav iespējams nodrošināt ūdeni? Viņai vēl pietiekot spēka staipīt pudeles. Vecie ļaudis, kam pašiem grūti pārvietoties, taču nenesīs līdzi ūdeni.
Sākoties pavasarim, arī vasaras mēnešos ne jau pirmo reizi jāuzklausa iepriekš aprakstītās nedienas. Par ūdens apgādi kapsētās visvairāk raizējas mazāk nodrošināti iedzīvotāji, kuriem nav iespējams izmantot personisko transportu. Nereti tieši viņi ir cītīgākie kapu kopēji un mūsu tautai raksturīgās tradīcijas uzturētāji, godājot par mūžībā aizgājušo piemiņu.
Novērojumi liecina, ka lielākos piemiņas dārzos ūdens apgāde ir sakārtota. Piemēram, Skaistkalnes jaunajos kapos šajā pavasarī ūdens sūknis uzlabots, arī Bauskas jaunajos kapos tas darbojas. Gan par kārtību kapsētās, gan apgādi ar ūdeni rūpīgi gādā Iecavas novadā. Tur arī pašvaldība nav palikusi neitrāla novērotāja, bet ir izstrādājusi konkrētu risinājumu. Kapsētu labiekārtošanai paredzēti līdzekļi budžetā. Saimnieka attieksme jaušama arī Mežotnes pagasta Kranču kapsētā. Savas tradīcijas nostiprinājušās Ceraukstes pagastā, kur izpilddirektors uzskata, ka arī viņš ir atbildīgs par kārtību kapsētās un to apkaimē. Šai pašvaldībai ne pārāk lielajā teritorijā ir daudz kapu. Kaimiņi, brunavieši, gan nav tik apmierināti, jo vietvara šajā jomā ieņēmusi tikai novērotājas pozīciju.
Kapsētas ir Latvijas kultūras sastāvdaļa, kas savā veidā pauž mūsu, tas ir, valsts institūciju, arī indivīdu attieksmi pret pagātni. Nesen gadījās pabūt kaimiņos, Ogres rajonā, kur Pirmā pasaules karā kritušo vācu karavīru kapi atrodas uz salas kādā mākslīgi izveidotā ezerā. Tie nav vis aizauguši ar zāli un palikuši nepamanīti. Kādreizējai piemiņas vietai neļauj pazust no zemes virsas, kā tas nereti notiek ar kapsētu senāko daļu, ja neatrodas neviena, kas vasarā divas trīs reizes ņemtu rokās izkapti un nopļautu teritoriju, kuru vairs nav, kas sakopj. Kāda paziņa stāstīja par Tukuma rajona Zantes pagasta sociālā dienesta darbu kapsētu aprūpē. Tajās allaž esot kārtība, pavasaros izaudzējot puķes, ko uzstādīt tām kopiņām, kuras nav sakoptas. Par to netiek prasīta samaksa.
