Divdesmit gadi pagājuši nemanot, nešaubos, ka nākamie 20 paskries vēl ātrāk, pārliecināts Bārbeles pagasta zemnieku saimniecības «Spigas» īpašnieks Māris Vecbiškens. Darbaprieks, mīlestība pret senču zemi likumsakarīgi viņu noveduši līdz lauksaimniecībai.
Sakrāj pamazām
Pamatizglītību ieguvis Bārbeles pamatskolā, tālāk skolojies Valles vidusskolā, kuru absolvējis 1982. gadā. Rīgā arodskolā izmācījies par virpotāju, atgriezies laukos, strādājis gan Stelpes kolhozā, gan Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā Bauskā, bet kopš 1989. gada strādā tikai sev un ir pats sava laika noteicējs. Audzējis kāpostus un vedis tos uz tirgu Baltkrievijā un Krievijā, tulpes kaimiņvalstīs nogādātas pirms 8. marta.
«Kā dažs izbijis valstvīrs miljonus es nenopelnīju,» smej Māris, taču atzīst, ka starta kapitāls zemkopībai maz pamazām sakrājies. Papildu līdzekļi gūti autobiznesā – pirktas un pārdotas automašīnas, taču, kad ar to lāgā nevedās, metis mieru un pievērsies laukiem.
«Paša saimniecību nevarēju izveidot, jo nebija savas zemes. Es sāku strādāt tēva saimniecības paspārnē. Zemi varēju iegādāties, bet tad bija jārēķinās ar augstāku kredītlikmi. Ja bija saimniecība, procentu likmes aizdevumam bija zemākas. Tā es uz tēva saimniecības nopirku zemi, kas vēlāk «saauga» kopā,» stāsta Vecumnieku novada zemnieks, kurš sācis ar 50 hekt-āriem, bet patlaban apsaimnieko 150 hektāru zemes.
Bez kredītiem
M. Vecbiškens uzskata, ka vienpersoniski bez problēmām var apstrādāt 100 hektārus, ja tehnika laba, var pieveikt arī 150 hektārus. «Ja es būtu tehniku jaunu pircis, man tā būtu neliela, bet es izvēlos lietotu tieši no saimnieka Vācijā. Kaut gan tagad arī vāciešiem labie laiki ir beigušies. Kādreiz varēja atrast traktoru ar 6000 – 8000 darba stundām, tagad jau nesameklēsi ar 10 000 stundām, ir 12 un 15 tūkstoši, un šāds agregāts ir jāremontē. Kādreiz vācietis nodarbināja līdz 6000 un prom, ņem atkal jaunu, tagad nekā. Tur dzīve ar’ švakāka paliek,» situāciju raksturo M. Vecbiškens.
Virpotāju skola viņam sniegusi pamatbāzi tehniskās lietās un telpisko domāšanu. Tehniku, cik spēj, remontē pats, servisu meklē, ja ir nopietnāka apkope vajadzīga.
Pamatā zemnieks cenšas iztikt bez kredītiem. Lielākais aizdevums ņemts zemes iegādei – 12 tūkstoši latu. «Atceros, ka toreiz traktoram divus tūkstošus salasījām, bet zemei nebija, taču tagad šādas summas šķiet smieklīgas. Tagad 20 000 eiro lauksaimniecībai nav nekāda nauda. Tolaik tādas nebija, gāju uz banku un kreņķējos – izsniegs vai neizsniegs man kredītu. Tad apķīlāja ne tikai nopirkto zemi, bet arī visu tēva saimniecību.»
Laukus neapdrošina
Lai mazinātu risku, M. Vecbiškens izvēlas audzēt dažādas kultūras. Šogad griķi iesēti visvairāk – 36 hektāri, rudzi – 25 ha, kvieši – 25 ha, zirņi – 16 ha, platības atvēlētas arī vasaras kviešiem. Vienīgā kultūra, kuru Bārbeles zemnieks neaudzē, ir rapši. «To var vienā mierā izsist krusa. Tam pienākas daudz vairāk indes, un es gribu mazāk indēt gan sevi, gan citus,» atklāj M. Vecbiškens.
Viņš rūpīgi ievēro augu seku. Kviešus sēj tikai pēc pupām un zirņiem. Pārbaudījis, ka ražīgums ir līdzīgs kā tad, ja bērtu augiem virsū ap 200-300 kg ķimikāliju. «Es saprotu kompāniju interesi pārdot lielo daudzumu minerāļu, taču kādam šī nauda ir arī jāatdod. Es uz risku neeju un labāk ietaupu, zirņi man augsni ir ielabojuši, un kultūras izaugs. Tālab nevar iziet tikai uz dažām kultūrām apjomīgos daudzumos,» skaidro M. Vecbiškens.
Viņš laukus izvēlas neapdrošināt. «Pasakiet man kaut vienu iemeslu, lai es to darītu?! Apdrošināšana ir spēkā līdz graudu pilngatavībai, un apdrošinātāji man var norādīt, ka raža bija gatava, kālab tos nenokūli? Pret plūdiem arī seguma nav. Izpētot visus nosacījumus, tam solim tiešām jēgu neredzu. Es arī automašīnai «Kasko» nepērku, jo rēķinu, ka desmit gados es auto vērtību būšu atdevis apdrošināšanā. Labāk es eiro zīmes atlieku kaudzītē un krāju jaunam auto,» teic Vecumnieku novada zemkopis.
Mazzemnieki lieki
Dārzeņkopību nav veidojis tāpēc, ka tam vajadzīgi cilvēki. Taču šaipusē darba rokas neatrast, un kop-aina veidojoties visai drūma. «Savulaik te katrā mājā bija dzīvība, katram bija gotiņa, bullītis, sivēni, truši, vistas un citas radības. Piemēram, Ainārs Kluinis no Vecsaules uz Vecumniekiem katru sestdienu veda divas tonnas kviešu, kurus arī pārdeva. Tagad piecu gadu laikā ir palikuši divi maišeļi nedēļā – varat spriest paši, cik daudz un ko tagad apkārtnē cilvēki vēl tur. Pēdējie astoņdesmitgadīgie vecīši, kuriem bija lopiņi, jau ir nomiruši. Valstsvīri stāsta vienu, bet es redzu, kas notiek uz vietas. Kāda var būt saimniekošana, ja te apkārt riņķī nav neviena bērna? Gaismas ciematā ir viena meitene, kas skolā iet,» situāciju apraksta zemnieks.
Viņam netālu klasesbiedrs strādājot piemājas saimniecībā ar 30 hektāriem zemes. «Dzirdēju kaltē, kā citi par šo spriež, ko tas saimnieķelis atkal te ņemas, varēja mest mieru, sasējis visu pa piecām tonnām un tik ved pa nelielam daudzumam. Tā, lūk, tagad arī mazais jau maisās pa kājām, un nu viņam būs jādomā, kur graudus glabāt, kur apcirkni veidot, kā uz «Baltic-ovo» aizgādāt. Uzskatu – jāpriecājas, ka viņš tur govis, ar pienu brauc uz Rīgu, uz tirgu ved kartupeļus, ābolus, sīpolus, burkānus un ar katru reisu 100 eiro atved. Tā viņš apgādā sevi un nav nasta valstij, bērnus izskolojis, traktoram, kombainam sakrājis, bet, redziet, te tādi nav vajadzīgi! Tāda ir attieksme te uz vietas, nerunājot jau par valsti,» rezumē M. Vecbiškens.
«Ar grādu» zemi neapstrādās
Viņam prātā ir kāds pozitīvs piemērs, taču no citas pašvaldības. Madonā uzzinājis, ka vietējā pašvaldībā 200 000 eiro ir atvēlēti uzņēmējdarbības attīstībai. «Atnāk jauns cilvēks, izdomā, ka grib mājās sinepes gatavot. Komisija sanāk kopā, izvērtē personu, iztirzā detaļas un nolemj, cik viņam piešķirt līdzekļu sava rūpala uzsākšanai,» citas vietvaras pozitīvo pieredzi atklāj M. Vecbiškens. Viņš pieļauj, ka šāds stimuls zināmā mērā varētu glābt laukus, taču arī jaunajiem jābūt motivētiem un strādātgribošiem.
«Valstī visur potē, ka jābūt izglītotiem, jāiegūst augstākā izglītība, taču tāds nekad neies zemi apstrādāt. Tas, kuram švakāk ar mācībām, lai iet un izmācās par traktoristu, celtnieku vai citu meistaru. Te ir rezultāts, ka visi izmācīti ar grādiem, bet parastu darbu nav, kas strādā. Tā ir valsts politikas vaina. Uzskatu, ka valstij vajadzēja rādīt un motivēt, ka arī laukos var strādāt un nopelnīt. Pat daudziem apkārtnes zemniekiem atvases redz, ka maizīte nav tik viegla, un viņi ir prom no mājām. Tad saimnieks domā – kam tas viss, ja bērniem neko nevajag?! Man ir līdzīgi. Meitām trīsdesmit gadi, viena ir ķīmijas doktore, izglītojusies Itālijā un apsver iespēju uz turieni pārcelties. Nav slikti, ka visi ir gudri, taču tad nevajag brīnīties, ka nav, kas paliek laukos strādāt. Visi mācās par baņķieriem, menedžeriem, pārtirgotājiem. Tādu, kas gaida un aicina – pārdod man graudus – ir neskaitāmi, jo visi pēc tam grib «uzvārīties». Tādu, kas graudus izaudzē, kļūst arvien mazāk,» vērtē M. Vecbiškens.
Lieki izmesta nauda
Zemnieks saimniekošanu nepaplašina, jo nav, kas stāv aiz viņa – tā esot lieki izmesta nauda. «Mans draugs stelpietis Jānis Lagzdiņš teica – ja lauksaimniecība jābeidz vienā dienā, ar «huskvarnu» jānozāģē stabi, šķūnis sagāzīsies, viss jānodedzina, un ir tīra vieta. Ja nav pēcnāceju, tā ir jābūt. Tu nevari investēt, sabūvēt, kā, piemēram, šeit mums ir kūts. Savulaik, kad vecāki nodarbojās ar piena lopkopību, uzbūvēja lopu mītni. Govis likvidējot, ēka palikusi. Ražošanas līdzekļi stāv neizmantoti. Tas kaut kad kādam noteikti būs apgrūtinājums.»
Zemnieks vērtē, ka ikdiena viņam nav tik smaga kā strādniekam gaterī vai celtniekam uz stalažām. «Te pamatā visu tehnika dara. Es kādreiz 60 hektārus ar vienu «Belarusu» apstrādāju, ausīm džinkstot, pārrados mājās, biju pārguris. Tagad nogurumu nejūt, jo tehnika tā veidota, lai būtu visas ērtības – pat kondicionieris kabīnē. Varu tikai iedomāties, kā agrāk cilvēki visu mūžu kolhozā nobrauca ar lūžņiem, bija kurli, slimi, beigtu muguru,» nosaka zemkopis.
Mājo dzīvoklī
Par savu dzīvesvietu viņš izvēlējies dzīvokli Vecumniekos, bet savulaik ar sievu un abām meitām mitinājušies Stelpes pienotavā divistabu dzīvoklī. Bērni mācījušies Vecumnieku vidusskolā, sākušies pulciņi, un vajadzējis domāt par pārcelšanos tuvāk centram. Doma bijusi par savu māju tuvāk laukiem, taču nu ieceres sagrautas, jo netālu «Jušos» izveidota digestāta lagūna.
«Es domāju – kad sāks te liet putnu mēslus, dzīves te nebūs. Kad vēl «Jušos» bija govis un izveda mēslus, smaka bija jūtama, jo vējš parasti ir no tās puses. Tāpēc mēs protestējām pret lagūnas ierīkošanu, bet neviens to neņēma vērā. Kad gruntsūdeņi būs pilni ar sūdiem, varbūt tad aizdomāsies. Domāju, ka tā arī būs, jo visas plēves ir pārplīsušas un neviena vesela nav palikusi. No Vācijas pieredzes uzzināju – tur šādas krātuves ļauj ierīkot tikai kā vairākas nelielas bedres. Ja ir noplūde, to vāc ārā, salabo, un viss kārtībā. Es aizsūtīju uz ministriju jautājumu, kur liks tās trīsdesmit tūkstoš tonnas mēslu, ja radīsies sūce. Ierēdņi neko skaidri neatbildēja. Ja kaut kas notiks, visi skries – kur tādi kvantumi, kas var izvest, ko darīt, kas atbildīgs?! Taču tā lēmējvara ir spriedusi, un mums teikšana liegta,» nopūšas zemnieks.
Krāj pensijai
M.Vecbiškenam izdevumu un ieņēmumu sadaļa sariktēta tā, lai pietiktu iztikšanai. Viņš cītīgi veido uzkrājumus, kā pats smej, strādā pensijai. Viņš nerēķinās, ka būs valsts maksāta pensija, tālab investējis nekustamajā īpašumā galvaspilsētā, līdzekļi krājas bankas kontā.
«Tagad pietiek ar 10 000 eiro gadā. Varētu pilnībā mest mieru un dzīvot, bet tu nezini, cik ilgi vēl izvilksi un vai pēc pieciem gadiem nevajadzēs 20 000 eiro gadā. Tālab vēl ir jāpakustas, kamēr veselība ļaus, to darīšu. Iespējams, platības būs jāsamazina, jo ceļi un gūža krakšķ. Taču, ja būs vajadzīga protēze, ar to gan vairs traktorā nekāpšu,» spriež zemnieks un atklāj, ka patiesībā laukos var izdzīvot ar mazu summu.
Viņš ar draugiem sarēķinājis, ka pilnībā pietiek ar 300 eiro mēnesī. «Visi domā, ka vajag lielas summas, bet es tā neuzskatu. Ja automašīnas iegādājas, tās jāuztur. Maltītei un dzīvošanai daudz nevajag. Drēbes katru dienu nepērku. Ja nav kaitīgu ieradumu, dzīve pavisam rožaina. Atmet smēķēšanu, un brokastis jau ir par velti! Liela daļa pārtikas izaudzēta dārzā, un tu zini, ko tu ēd,» priekšrocības uzskaita Māris Vecbiškens.
Uz Rīgu viņš pārceltos vien tādā gadījumā, ja būtu nepieciešama nopietna veselības aprūpe.
