Lauku ceļa galā uzslietā stalaža piena kannām kļuvusi nevajadzīga. No sapuvušajiem balstiem tā nobrukusi un apgāzusies kā mūsu ierasto dzīves vērtību piramīda.Jauns skolotājs apprecējās ar medmāsu. Skolā un slimnīcā vienmēr būs darbs, bija pārliecināti abi. Šoruden uz sudrabkāzām viesi nav aicināti, jo vispirms vīrs, tad sieva ir kļuvuši par bezdarbniekiem. Viņi vairs nav ne tik jauni, ne pārliecināti, ka zināšanas un pieredze vēl būs kādam vajadzīgas.Tieši pirms desmit gadiem Dānijas ostas pilsētā Frederikshavnā biju vietējā ģimnāzijā. Tajā ap 3000 audzēkņu un tehnoloģijas, kādas tolaik nebija mūsu augstskolām. Līdzās daudzstāvu dienesta dzīvokļu ēka skolēniem, jo reģionā ar simtiem tūkstošiem iedzīvotāju tā bija vienīgā ģimnāzija. «Vai kaut kur ir arī citādāk?» brīnījās direktors, kad stāstīju par mūsu lauku skoliņām veco muižu ēkās. Tagad zinām, ka svarīgākā ir griešana, pat bez iepriekšējas nomērīšanas…Pirms gadiem sešiem, kad Latvija vēl nebija Eiropas Savienības valsts, pie mums tikai zīmēja karti Latvijai pēc administratīvi teritoriālās reformas. Kādā tikšanās reizē Briselē iznāca klausīties Eiroparlamenta deputātu no Lielbritānijas, kurš kritizēja reformas vilcinātājus. Viņš jau tolaik sprieda, ka agri vai vēlu sapratīsim – līdzekļi jātaupa! Britam viss šķita vienkārši – Latvija ir tik maza, kas tur ko dalīties, viens reģions un viena valdība. Varētu piekrist, ja vēl īstenība būtu arī tas «Viens likums un viena taisnība visiem» – Kārļa Ulmaņa vārdi Ministru kabineta sēžu zālē uz sienas…
