Dzīvojot tālu no dzimtajām vietām, reizēm tik smeldzīgi gribas to, kas atgādina par mājām, bērnību, tuviniekiem. Albums nepalīdzēs, ja atmiņas sēž uz … mēles. Uz Austrāliju aizceļojusi paziņa raksta, ka, atceroties mammas uz malkas plīts ceptās badapankūkas, pilna mute siekalām.Ne tikai «Laimas» šokolādi vai «Staburadzes» vafeļu tortīti, bet arī žāvētu speķi, mājas desas luņķi ir nācies vest draugiem, kuri vairs nedzīvo Latvijā. Joprojām atceros, ar kādu bijību Eiropas Komisijā strādājoša somiete pieņēma «Bauskas klēts» cepto rupjmaizi. «Smaržo pēc mājām,» viņa atzina.Ar acīm un astēmPēc biezpiena, skābā krējuma, «Rīgas šprotēm», arī «Rīgas šampanieša» un daudziem citiem Baltijai raksturīgiem produktiem Briselē nav bezcerīgi jāilgojas. Imperatora bulvārī 27 atrodas veikals «Ivan da Maria», kur nopērkami bijušajā padomjzemē dzīvojušo ļaužu gardumi. Dažs latvietis uz «Ivan da Maria» brauc, piemēram, pēc zefīra. Atverot tirgotavas durvis, jūtos kā laika mašīnas aiznesta 30 gadus atpakaļ pagātnē kādā Bauskas rajona lauku veikalā. Uz grīdas novalkājies vorsalīns, tādi paši plaukti, kuros griķu putraimi, marinēti gurķi, sarkani un zaļi tomāti dažāda lieluma burkās, zivju konservi («Bički v tomate» ar visām acīm un astēm), kādus sterilā Eiropa nepazīst un, protams, krievu šņabis, prece, ko te meklē ne tikai krieviski runājošie pircēji. Saldētavā pelmeņu pakas, papīra maisā uz grīdas – barankas, vēsuma vitrīnā cīsiņi, sardeles un citas desas, arī jau pieminētais biezpiens, skābais krējums, sviests.Dublēts VācijāVeikalā sastaptā baltkrieviete Anna stāsta, ka septīto gadu dzīvo Briseles ārpilsētā un vismaz reizi mēnesī cenšas atbraukt šurp iepirkties: «Sādžā vecākiem bija govis, biezpienu ķepējām vai katru dienu ar kartupeļiem un maizi, sāļu vai saldu, bija jau apnicis, bet tagad to ēdam tikai svētkos. Šeit tāda piena produkta nav, ir kaut kas līdzīgs, bet ne tas, līdzīgi ir ar skābo krējumu, majonēzi, sinepēm, mārrutkiem. Ir vairāki ēdieni, kas atgādina mājas, bērnību. Tās ir garšas un aromāti, ko nevar aizmirst, sauciet to kaut vai par nostalģiju. Mūsu bērniem, kuri šurp atbrauca mazotnē, būs pilnīgi citas atmiņas.» Papētot produktu marķējumu, atklāju, ka vairums šo it kā nacionālo produktu ražoti nevis Latvijā vai Krievijā, bet gan Vācijā. Tuvāk vest, lētāk pirkt, izdevīgāk pārdot, atklāj veikalnieks, kurš, starp citu, izrādās bijušais rīdzinieks. Viņš stāsta, ka «Rīgas šampanietis» gan esot īsts, to nevarot dublēt, tāpēc nereti jāpasūta iepriekš un jāgaida kārtējais pievedums.Veikala dziļumā tādos pašos pārtikas plauktos sarindotas grāmatas un DVD diski ar krievu filmām un mūziku. Var pirkt, var arī ņemt uz nomu, izlasīt, noskatīties un nest atpakaļ. Vispieprasītākie esot «bojeviki», arī televīzijas seriālu ieraksti, stāsta pārdevējs. Zaļais siersKrievu produktu veikalā visšvakāk esot ar maizi, atzīst Briselē dzīvojošie paziņas. Tādas rupjās klona maizes kā Latvijā tur vispār nav, reizēm ir dabūjama Vācijā cepta kviešu karaša. Taču, kā mēdz sacīt, nav nekā tāda, ko nevar nopirkt par naudu.Latvijā dzīvojošos ar tirgu nevar pārsteigt, bet Briselē pēdējos gados arvien iecienītāki kļūst zaļie tirdziņi, kas noteiktās dienās notiek pilsētas laukumos. Tur ir lieliska mājās cepta maize, bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātiem greznoti siera rituļi, olīvas no Portugāles, vītināts šķiņķis no Spānijas, garšvielu saišķi no Toskānas Itālijā un citi labumi.Pie vienas letes kā vislielāko dārgumu vai zāles caurspīdīgos maisiņos bēra zaļpelēku pulverīti, kurš smaržoja tik pikanti un stipri, ka iespaidu nogurdinātā atmiņa pamodās ar klikšķi. Tas bija… zaļais siers. Manā bērnībā cieti sakaltēto klucīti rīvēja un bēra uz sviestmaizes. «Mmm, cik garšīgi!» atzinu, baudīdama nogaršošanai piedāvāto gabaliņu. Tieši iespēja nobaudīt, aprunāties ar pārdevēju, kurš bieži vien ir arī ražotājs, apbūrusi multikulturālās pilsētas iedzīvotājus, kuri pieradināti pie lielveikalu precēm, kas, vakuumā iepresētas, derīgas mūžību un vienu dienu.Vietās, kur notiek šie tirdziņi, laimīgi ir arī apkārtējo krodziņu īpašnieki. Pie āra galdiņiem ļaudis pulcējas, lai nosvinētu pirkumu ar glāzi vai pudeli vīna vai alus. Pensionāri sildās piesaulē un reizēm arī iesnaužas, mīlētāji skūpstās, jaunās māmiņas pļāpā, atpērkoties no bērniem ar kādu eiro, jo turpat līdzās uz ielas cep iecienītās vafeles. Visam pāri klājas ielu muzikanta spēlētās saksofona skaņas, un kādu brīdi visi ir laimīgi.
