Vēstule.Pārāk daudz prātojumu un tukšas analīzes mēs veltām Ziemassvētkiem. Domāju citādi. Ne baznīcā, ne sekulārajā dzīvē neko nevar panākt ar aicinājumiem un pat ļoti netiešiem un delikātiem norādījumiem. Katrs tik un tā rīkosies pēc savām izjūtām un pārliecības. Mēs nevaram ne glābt, ne uzlabot pasauli, bet mēs noteikti tai varam palīdzēt kļūt labākai. Ar savu attieksmi un rīcību. Tāda ir mana pārliecība. Pirms trim gadiem manu skatījumu uz dzīvi pārmainīja ekoloģiskas ievirzes dokumentāla filma «Home». Arī Latvijā tās pirmizrāde televīzijā notika vienlaikus ar pasaules tiešraidi. Filmā nebija neviena vārda par Dievu, un, ja nemaldos, teksts tika veidots tikai no nedaudziem skaidrojošiem teikumiem. Taču iespaids, ko lente uz mani atstāja, bija līdzvērtīgs to cilvēku stāstiem, kuri ir atgriezušies pie Dieva. Tādēļ man, grēcīgajai, skatoties franču režisora no putna lidojuma filmēto, radās izjūta, ka nekad neesmu novērsusies no Radītāja un man nekur nav jāatgriežas. Es visu laiku esmu atradusies virpulī starp dvēseles lidojumu un savas niecības pīšļiem, bet apzinājusies, ka cerība ir lielāka par šaubām.Domāju, ka filmā «Home» mēs bez liekiem skaidrojumiem ieraudzīsim gan sengrieķu simetrijas idillisko apveidu, gan vēlāko laiku domātāju, gan pretrunu mocītā 21. gadsimta filozofu kopīgā redzējuma tēlu pasauli. Dižo skaidrumu, kurā viņu ilgas un atskārsmes tik un tā fokusēsies Kristus dzimšanas klātesamības faktā. Tie arī būs Ziemassvētki. No lidmašīnas augstumiem filmētu, bet varbūt arī tālab trauslāku nekā zemes plakanumā ieraudzīto pasauli es to uztveru kā Ziemassvētku vēsti.
