Ukraiņu ikdiena jaunajā pasaulē; kā Latvijā iedzīvojušies un jūtas kara plosītās Ukrainas bēgļi

Teksts – MĀRA LIBEKA, «LATVIJAS AVĪZE»

Pašlaik nav precīzas informācijas, cik Ukrainas civiliedzīvotāju, bēgot no Krievijas sāktā kara, patlaban uzturas Latvijā.
Pēc Fizisko personu reģistra datiem, Latvijā ir vairāk nekā 40 tūkstoši Ukrainas civiliedzīvotāju, bet Centrālās statistikas pārvaldes dati rāda ko citu – šogad Latvijā dzīvo 25 650 Ukrainas civiliedzīvotāji, kuriem piešķirts pagaidu aizsardzības statuss. 2023. gadā šādu cilvēku skaits bijis 23 537.

Vienotas ziņas un atbildība
Sabiedriskās politikas centra «Providus» direktore Iveta Kažoka Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēdē, iepazīstinot ar pētījumu «Ukrainas bēgļi Latvijā: pieejamie dati, pieredze un sabiedrības attieksme», uzsvēra: «Informācijas trūkums par Latvijā dzīvojošo Ukrainas civiliedzīvotāju skaitu, pirmkārt, apgrūtina viņiem noteikto pakalpojumu apjoma un nepieciešamo resursu plānošanu. Otrkārt, tas sniedz maldinošu vērtējumu par Ukrainas civiliedzīvotāju proporcionālo iesaisti sociālekonomiskajos procesos.»
Ne tikai cilvēku skaits ir uzmanības vērts – mūsu valsts institūcijām trūkst sapratnes, kas notiek ar Ukrainas civiliedzīvotājiem Latvijā. «Trūkst vienuviet apkopotas informācijas par ukraiņu dzīvi Latvijā. Nav zināms, cik ir tādu Ukrainas bērnu un jauniešu, kuri neapmeklē mūsu valsts izglītības iestādes,» saka Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vadītājs Raimonds Bergmanis (ZZS). Viņš uzskata, ka būtu jānosaka viena atbildīgā institūcija, kas uzņemtos koordinējošo funkciju un varētu piedāvāt risinājumus valdībai un Saeimai.
Nozīmīga daļa ukraiņu ir izvēlējušies apmesties ne tikai Rīgā un Pierīgā, bet arī Latgalē. Iekšlietu ministrijas sniegtā informācija rāda, ka Ludzas novadā dzīvo 921 Ukrainas iedzīvotājs. «Latvijas Avīze» devās noskaidrot, kā viņi tur jūtas, vai ir iedzīvojušies un iemācījušies latviešu valodu, vai varbūt ir atraduši Latgalē tikai īslaicīgu pieturas punktu ceļā uz citām Eiropas valstīm.

Cenšas iedzīvoties
Ludzas 2. vidusskola pagājušajā mācību gadā uzņēma 26 ukraiņu skolēnus, bet patlaban mācības turpina 14. Pārējie pārcēlušies uz Rīgu vai aizbraukuši uz turīgākām valstīm.
«Ar tiem, kuri vēlas mācīties, viss ir kārtībā. Diemžēl dažiem Ukrainas jauniešiem ne īpaši patīk mācīties. Viņiem ir grūtības ne tikai ar latviešu valodu, bet ar visiem mācību priekšmetiem. Kaut gan skolas vadība ieteica, ka visiem, lai integrētos Latvijas sabiedrībā, vajadzētu mācīties tikai mūsu valsts mācību iestādēs, tomēr daļa, es domāju, attālināti mācās arī Ukrainā. Taču kopumā viņi šeit jūtas droši,» stāsta Ludzas 2. vidusskolas direktore Zinaīda Buliga.
Direktore ikdienā tiekas ar skolēnu vecākiem un zina, ka ir ģimenes, kuras cenšas iedzīvoties Ludzas sabiedrībā, mācoties latviešu valodu kursos un cenšoties sazināties ar direktori latviski, bet ir arī tādi, kuri neko nesaprotot un runājot tikai krieviski.

Vēlas studēt Latvijā
Ludzas skolā satieku 12. klases skolnieku Ruslanu Itkinu, kurš jau ieguvis vidējo izglītību Ukrainā, jo tur jāmācās gadu mazāk nekā Latvijā, un cer sekmīgi nokārtot centralizētos vidusskolas eksāmenus arī Latvijā. Ruslans latviski stāsta, ka neilgi mācījies latviešu valodas kursos, taču neesot paticis, kā pasniedzējs māca valodu. Kursi viņam tikpat kā neko neesot devuši, tāpēc Ruslans nolēmis mācības pārtraukt. Viņš no savas dzimtās Dnipro pilsētas uz Ludzu pārcēlies 2022. gada rudenī, bet iepriekš šad un tad braucis ciemos pie radinieces, kura šeit dzīvojot ilgus gadus. Pamazām ielauzījies latviešu valodā. Papildinājis zināšanas, skatoties latviešu filmas, klausoties televīzijas raidījumus un lasot grāmatas.
«Daudz runāju ar latviešiem Jaunsardzē. Tā bija interesanta pieredze, jo varēju uzlabot tieši sarunvalodu. Latviešu valodas gramatikas zināšanās gan man vēl ir daudz robu. Pagājušajā gadā, beidzot 11. klasi, latviešu valodas eksāmenā saņēmu 40 procentus, matemātikā – 50 procentus, bet angļu valodā –
51 procentu. Ukrainā bija iespēja mācīties angļu valodu, bet to nedarīju, jo domāju, ka pēc vidusskolas beigšanas strādāšu kaut kur smagajā rūpniecībā Dnipro, kur šī nozare ir ļoti attīstīta. Vienkārši nebiju redzējis citu pasauli. Tagad man ir jauns mērķis – ja izdosies sekmīgi pabeigt vidusskolu, studēšu Latvijā agronomiju vai kādu citu lauksaimniecības specialitāti,» stāsta Ruslans.
Viņa vecāki ir palikuši Ukrainā, un Ruslans Ludzā dzīvo kopā ar mammas māsu, kura, kā viņš stāsta, ir ieguvusi Latvijas pilsonību. Arī Ruslans ar laiku gribētu iegūt Latvijas pilsonību, bet saprot, ka viņam vēl ļoti daudz esot jāmācās, īpaši Latvijas vēsture, lai nokārtotu naturalizācijas eksāmenu.

Saprata vienu vārdu
Dmitro Čakinam, kurš aizvadītajā gadā absolvēja Ludzas 2. vidusskolu, pilsēta kļuvusi par pagaidu mājvietu, kaut gan viņa vecāki neesot plānojuši apmesties Latgalē.
«Atbraucām no Luhanskas apgabala Starobiļskas pilsētas 2023. gada 1. aprīlī. Sākumā bija nodoms doties uz Rīgu, bet sagadījās, ka autovadītājam radās problēmas un mums bija jāatgriežas. Es kopā ar māti, tēvu un brāli tiku nogādāts Ludzā. Pēc divām nedēļām iesniedzu dokumentus skolā un līdz šai dienai atceros pirmo mācību stundu – tā bija bioloģija, un es neko nesapratu, izņemot vārdu «vakcīna». Bieži izmantoju Google tulkotāju tālrunī, lai varētu saprast, par ko ir runa. Ar latviešu valodu man bija pamatīgas problēmas, tāpēc 2023. gada septembra sākumā pakāpeniski sāku mācīties latviešu valodu bezmaksas kursos Rēzeknē. Mācījos visus trīs rudens mēnešus un decembrī devos uz Rēzekni, lai nokārtotu eksāmenu. Tas izdevās. Taču esmu nolēmis, ka man ir jāsasniedz augstāks latviešu valodas zināšanu līmenis, tādēļ pabeidzu
B2 kursus, bet laika trūkuma dēļ eksāmenu vēl neesmu nokārtojis. Es dzīvoju Latvijā, man to vajag un gribas arī ar draugiem vairāk parunāt latviski,» tā savu iedzīvošanos Latvijā atceras Dmitro, ar kuru arī runājam latviski. Viņš patlaban Rēzeknes Tehnoloģiju augstskolā studē ekonomiku un attālināti arī publisko vadību un administrēšanu Rietumukrainas nacionālajā universitātē, kur iestājās pēc vidusskolas diploma iegūšanas Ukrainā.
Dmitro stāsta, ka Ukrainas un Latvijas vidusskolas izlaiduma klases mācību priekšmetu programmas bijušas līdzīgas, īpaši matemātikā. Ar angļu valodu gan bijis grūtāk, jo Dnipro vairāk nekā gadu bija okupēta, tāpēc viņam nav bijis iespējas trenēties angļu sarunvalodā. «Es ļoti uzlaboju angļu valodu starptautiskās programmas «Erasmus» laikā – divas reizes Ludzā un vienu reizi Bulgārijā un Polijā,» papildina Dmitro. Viņa draugi Ludzā runājot pamīšus gan latviski, gan krieviski un atbalstot Ukrainu cīņā pret Krieviju. Tiesa, dažas reizes viņš personīgi saskāries ar negatīvu attieksmi no vecāka gadagājuma krieviem, kuri dzīvo Putina propagandas ietekmē.

Meklē vienkāršus darbus
Dmitro mātei un tēvam ir augstākā izglītība, bet viņi nav atraduši savam izglītības līmenim atbilstošu darbu.
Kā rāda «Providus» pētījums, liela daļa atbraukušo Ukrainas civiliedzīvotāju uzrādījuši, ka viņiem ir augstākā izglītība. Tie ir 30% jeb 9477 no Latvijā patvērumu guvušajiem Ukrainas civiliedzīvotājiem.
Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) reģistrēto Ukrainas civiliedzīvotāju bezdarbnieku vidū visvairāk ir tieši ar augstāko izglītību – 668 cilvēki, kamēr ar profesionālo izglītību ir par pusi mazāk – 311, bet ar vispārējo vidējo izglītību – 286 personas, ar pamatizglītību – 43 cilvēki.
Ludzas novadā kā bezdarbnieki reģistrēti 18 Ukrainas civiliedzīvotāji, Rēzeknē – 63 cilvēki, un Daugavpilī – 150 ukraiņi. NVA dati rāda, ka bezdarbnieki pamatā meklē iespēju strādāt vienkāršās profesijās. Visticamāk, tādēļ, ka nezina latviešu valodu. Piemēram, Dmitro mamma strādā par pavāri skolā un nevēlējās ar mani tikties, lai paustu viedokli par iekļaušanos Latvijas sabiedrībā. Dmitro stāsta – kaut gan vecākiem esot sliktas latviešu valodas zināšanas, darbu tomēr izdevies atrast. Tēvs esot inženieris, bet patlaban strādājot par pārdevēju būvmateriālu veikalā. Vecāki, visticamāk, pēc kara atgriezīšoties Ukrainā.

No tranzītvalsts par dzīvesvietu
«Mani vecāki apmeklēja latviešu valodas kursus, lai iegūtu A1 līmeni. Viena lieta ir apmeklēt kursus, bet pavisam cita lieta – iedziļināties, mācīties un censties sevi attīstīt. Kaut gan viņi ir gājuši kursos un viņiem bija tas pats ļoti profesionālais skolotājs, kas man, tomēr viņi valodu pat minimālā līmenī nav apguvuši. Iespējams, tāpēc, ka Ludzā liela daļa sabiedrības runā krievu valodā. Ja godīgi, es sešpadsmit savas dzīves gadus runāju tikai krievu valodā. Kad Krievija iebruka Ukrainā, man bija principiāla nostāja pilnībā pāriet uz ukraiņu valodu. Tagad ģimenē runājam tikai ukrainiski, bet vecāki savstarpēji – gan krieviski, gan ukrainiski,» stāsta Dmitro.
Kopš Dmitro dzīvo Latvijā, personīgi neesot saskāries ar problēmām. Taču viņš zinot gadījumus, kad ukraiņi tādas piedzīvojuši. Dmitro krustmāte, kura strādājusi frizētavā Rēzeknē, pārdzīvojusi, kad viņai darbinieki vaicājuši – kāpēc atbraukusi un ko te meklē.
Manikīre Ludmila, kura no kara atbēgusi uz Latviju un kādu laiku strādāja Ludzā, nevēlējās stāstīt «Latvijas Avīzei» par savu pieredzi, jo neesot šeit iedzīvojusies un iemeslus nevēloties atklāt.
Savukārt Ludzas Medicīnas centra otolaringoloģes Innas Prohorenko ģimenei nav bijis mērķis palikt Latvijā, bet liktenis tā iegrozījies, ka iecerētā tranzītvalsts ceļā uz Vāciju nu jau trešo gadu ir dakteres ģimenes dzīvesvieta. Viņa latviešu valodu mācījusies kursos Daugavpilī.
«Ja ir vēlēšanās, valodu var iemācīties. Ar latviešu pacientiem runāju latviski, bet, ja kaut ko nespēju pateikt, palīdz medicīnas māsa. Dokumentāciju aizpildu tikai latviski,» stāsta daktere.

Vai jāmācās mūsu skolās, ja atgriezīsies Ukrainā?
«Providus» pētījumā aptaujāti 457 šeit dzīvojošie ukraiņi, kas nesen ieradušies no kara pārņemtās valsts, secinot, ka puse Latvijā integrējušies bez īpašām grūtībām. Savukārt otra aptaujāto daļa ir norādījusi uz daudzām problēmām, no kurām dažas gan ir līdzīgas kā mums pašiem – citiem Latvijas iedzīvotājiem. Vislielākās grūtības sagādājot izglītības iegūšana skolas vecuma bērniem, pakalpojumu pieejamība reģionos izmitinātajiem vecākā gadagājuma cilvēkiem, kā arī savlaicīga piekļuve veselības aprūpei.
Aptaujās secināts, ka lielai daļai ukraiņu ārpus Rīgas un pat tiem, kas dzīvo tās tuvumā, ir grūti piekļūt latviešu valodas un integrācijas kursiem, jo lielākā daļa no tiem notiekot galvaspilsētā. «Ja cilvēks strādā, ne vienmēr var doties uz nodarbībām citā pilsētā, un ne visi kursi pieņem dalībniekus no citām pilsētām, jo ir nepieciešami dokumenti, kas apliecina personas reģistrāciju Rīgā,» aptaujā teikusi ukrainiete, kas dzīvo Jūrmalā.
Oktobrī trīs Saeimas komisijas turpināja jūnijā aizsākto, bet nepabeigto diskusiju par grozījumiem Ukrainas civiliedzīvotāju atbalsta likumā, kas noteiktu prasību visiem bēgļu bērniem apmeklēt Latvijas izglītības iestādes no 2025. gada 1. septembra. Pašlaik viņiem nav obligāti izglītība jāapgūst tieši Latvijas skolās, tāpēc daudzi mācās attālināti Ukrainas skolās cerībā pēc kara atgriezties dzimtenē.

«Mēs līdz pat šim brīdim nezinām, cik ir to Ukrainas bērnu un jauniešu, kuri nav mūsu izglītības sistēmā. Ja tas nav zināms, tad nav iespējams ieplānot nepieciešamās naudas summas Ukrainas civiliedzīvotāju apmācībai. Pirmā mācību gada laikā šiem skolēniem tiek atvēlēti diezgan lieli līdzekļi – 259 eiro mēnesī katram,» stāsta deputāts R. Bergmanis.
Eiropas Savienībā 16 valstīs Ukrainas nepilngadīgajiem ir prasība par obligātajām mācībām klātienē. Astoņās valstīs, tajā skaitā Latvijā, ir noteikts, ka mācības ir vēlamas, bet 13 valstīs ir izveidotas speciālas sagatavošanas klases Ukrainas skolas vecuma bērniem un jauniešiem, kur viņi apgūst valsts valodu, lai pēc tam varētu sekmīgi mācīties.
Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji Saeimas komisiju apvienotajā sēdē teica, ka izstrādāti trīs pamatizglītības modeļi Ukrainas skolēniem. «Komisijas sēdē mēs uzzinājām, ka līdz šim nav bijis neviena specializētā latviešu apguves kursa nepilngadīgiem skolēniem. Man šķiet, ka šādi intensīvās apmācības kursi būtu labākais veids, lai sagatavotu ukraiņu skolēnus mācībām Latvijas skolās,» uzskata R. Bergmanis. ◆

UZZIŅAI

Latvijas sabiedrība: ukraiņiem jāprot latviešu valoda
Latvijas sabiedrībā kopumā ir pozitīva attieksme pret Ukrainas bēgļiem: vairāk nekā puse jeb 59% atbalsta jaunu Ukrainas kara bēgļu uzņemšanu Latvijā,
58% atbalsta Ukrainas bēgļu palikšanu dzīvot un strādāt Latvijā ilgtermiņā.

Pretenzijas lielākoties saistītas ar bailēm par savām darba vietām, kā arī priekšstatu, ka ukraiņi saņem lielāku atbalstu nekā vietējie iedzīvotāji. Atbildēs skan trauksme par to, ka mazināsies latviešu īpatsvars Latvijā un izplatīsies krievu valodas lietojums. Ģimenēs krieviski runājošajiem Latvijas iedzīvotājiem ir daudz biežāk raksturīga negatīva attieksme pret jaunu Ukrainas bēgļu uzņemšanu vai palikšanu uz dzīvi Latvijā.

Vairākums uzskata, ka ukraiņiem, kuri dzīvo Latvijā, jāzina latviešu valoda: 82% jauniešu un 78% cilvēku, kuri ģimenē runā latviski, uzskata, ka Ukrainas bēgļiem jāmāk sarunāties latviski. 34% cilvēku, kas ģimenē runā krieviski, un 36% nepilsoņu neuzskata, ka ukrainas bēgļiem Latvijā jārunā latviski.

Aptaujā par attieksmi pret Ukrainas civiliedzīvotājiem šī gada aprīlī ar interneta starpniecību piedalījušies 1005 Latvijas iedzīvotāji vecumā no 18 līdz 75 gadiem.

Dati: SKDS, «Providus» pētījums