Kristīne Sēnele
Uz iepazīšanās pasākumu «Leģendu nakts» garā sestdien, 26. oktobrī, iedzīvotājus aicināja Kaucmindes muižas jaunie saimnieki. Sarīkojumā satiktajiem gan cerīgs skats uz nākotni, gan piesardzīga skepse, jo pieredzēti jau vairāki neveiksmīgi muižas ēkas atdzimšanas starti.
Divus mēnešus Kaucmindes muižas kungu dzīvojamās mājas jaunā īpašniece ir Aiva Dreimane-Ozolzīle.
«Nezinu, kas mani piesaista šai pilij. Tā ēka gadiem mani ir saistījusi, jau tad, kad mācījos. Varbūt tāpēc, ka reiz te bijusi mājturības skola, bet varbūt tas ir kāds cits aspekts. Pirmo izsoli nokavēju, otrajā vienkārši nevarēju piedalīties. Tagad netīšām kādā Vācijas interneta mājaslapā ieraudzīju, ka īpašums tiek tirgots. Domāju – lai vai kā, bet varbūt tā ir iespēja,» skaidro saimniece, jautāta, kāpēc nolemts iegādāties šo īpašumu tieši šobrīd, ja arī pirms tam bija iespējas to iegūt izsolē. A. Dreimane-Ozolzīle atklāj, ka līdz šim nedz ar Bausku, nedz šo vietu viņai nekāda saistība neesot bijusi, taču viņai šī ēka šķiet fantastiska.
Tā kā A. Dreimanei-Ozolzīlei profesionālā pieredze saistīta ar būvniecības nozari, lūdzām novērtēt, kādā situācijā šobrīd ir muižas ēka. «Tā ir smaga, taču es esmu šajā nozarē jau 35 gadus un teikšu, ka tā nav bezcerīga. Ir redzēti vēl trakāki gadījumi, kad palikuši tikai apakšējie mūri. Ēka nav bezcerīga, tikai daudz laika aizies to atjaunojot,» vērtē Kaucmindes muižas īpašniece. Viņa precizē arī iepriekš medijos izskanējušo informāciju, ka iecerēts piecu gadu laikā pili atjaunot: «Ja man piecos gados izdosies savest kārtībā nesošās konstrukcijas un tās nosegt, lai lietus tās vairs nebojā, tad iekšējam izskatam būs vajadzīgs vēl ilgāks laiks. Bet nesošās konstrukcijas ir jāglābj.»
Portiks, logi un sakopšana
Pirmie iecerētie darbi esot saistīti ar portika nostiprināšanu. Tas esot bīstamā stāvoklī un, kā atzīst A. Dreimane-Ozolzīle, katru reizi atbraucot uz muižu, viņa pateicās, ka portiks vēl turas. Pirms nedēļas pils aizmugurē esot nobrukusi siena, tā noteikti esot jāaiztaisa. Protams, jārisina arī logu un jumta jautājums.
Šobrīd īpašnieki uzkopšanas darbus veicot brīvdienās. Pamazām cenšas ielikt pagaidu logus, lai norobežotu iekštelpas. Sakopta teritorija pils priekšā, palikusi vēl parka otrā daļa. Paralēli no būvgružiem tiekot attīrītas iekštelpas. «Uzskatu, ka divu mēnešu laikā ir ļoti daudz padarīts. Man ir fantastiska komanda – ģimene, radi, draugi, kas nekad neatsaka,» pastāsta A. Dreimane-Ozolzīle.
Jautājam, vai viņa neizjūt morālu spiedienu, jo pieredzēti vairāki īpašnieki, bet tā arī nav sagaidītas pozitīvas pārmaiņas, un cilvēki ir ļoti vīlušies. «Pagaidām vēl ne. Ja kāds atnāk, tad jūtam ļoti lielu pozitīvismu. Tas mani priecē – es esmu bijusi liela optimiste visu savu dzīvi. Ja kaut kādās lietās netikšu galā, lūgšu palīdzību,» atbildēja muižas saimniece.
A. Dreimane-Ozolzīle atklāj, ka nākotnē ēkas centrālo daļa ieplānots atvēlēt muzejam, skaisti velvētajā pagrabā varētu ierīkot kafejnīcu. Ēkas spārnos izveidot semināru telpas, viesnīcu. «Gribam attīstīt arī kā vietu, kur cilvēki brauc pamācīties, jo pati esmu pasniedzēja, izziņa un mācīšanās man vienmēr šķitusi svarīga,» nākotnes plānus iezīmē īpašniece.
Pēc piedzīvotās īpašnieku maiņas vietējie samērā skeptiski
Uz «Leģendu nakts» notikumu Kaucmindes muižā bija sanācis gana kupls skaits vietējo iedzīvotāju, kā arī atbraukuši tālāki viesi, kurus šurp atvedušas vai nu pašu atmiņas vai vecmāmiņu stāstītais. Uzrunātie vēl labi atminas, kā reiz te kūsājusi dzīve. Kāds dejojis ballēs pils centrālas daļas zālē, cits pats skolojies vai šurp vedis bērnus, pils apkārtne bijusi iecienīta kā jauno pārīšu pastaigu, tā tuvējo māju bērnu blēņu pastrādāšanas vieta. Ēkas interjeru, kuru pasākumā novērtēt nevarēja, jo sliktā tehniskā stāvokļa dēļ iekļūt varēja vien ļoti ierobežotās abu spārnu daļās, iedzīvotāji atminējās kā skaistu, taču vienkāršu, bez liekas greznības.
Biežā īpašnieku maiņa un to nesekmīgie centieni muižu savest kārtībā īpaši skeptiskus padarījuši tieši vietējos iedzīvotājus. Kaut daži no viņiem nevēlējās avīzei paust viedokli, tomēr dzirdētās piezīmēs ļauj secināt, ka vilšanās ir liela, bet vēl ievērojamāka ir neticība, ka šoreiz kaut kas varētu izdoties.
Kāda vietējā iedzīvotāja, kas dzīvo kaimiņos muižai, atzinās, ka bija aplūkojusi muižas iekštelpas pirms aptuveni trim gadiem. Viņa skumji secināja, ka pa šiem gadiem situācija ēkā kļuvusi tikai sliktāka. Kādu brīdi muižas teritorijā valdījis klusums, bet nesen sākusies rosība, tāpēc atnākusi palūkot, kas šeit notiek.
Arī saulainiete Dzintra Dreimane uz notiekošo muižā raugās ar rūgtumu, jo viņa lēš, ka piedzīvojusi jau piecus īpašniekus. Dzintra vēl atminas, kā iepriekšējā īpašnieka laikā te uzstājusies ar amatierkolektīvu. Tad šķitis, ka nu tik būs, bet nekā. Viņa atminas, ka jaunībā šeit nākusi uz pasākumiem. Kad pārcēlās uz dzīvi Saulainē, strādājusi te virtuvē. Ēkā bijis gan veikals, gan dzīvojuši cilvēki. Bet līdz ar neatkarības iegūšanu sākās arī muižas nedienas. Nāca viens īpašnieks, tad otrs. Tāpat bezkaunīgi vietējie paņēmuši, ko nu kuram vajag.
Ināra Saulainē dzīvo kopš pagājušā gadsimta 60. gadu vidus. Viņa atceras vēl to, cik te bijis skaisti, celiņi izkopti, aiz pils ziedējuši ceriņi un jasmīni. Bija soliņi, kur pasēdēt. Ināras paziņa piebilda, ka piecdesmito gadu sākumā Kaucmindes muiža bija vienīgā vieta, kas tobrīd apkārtnē bija apgaismota. Tagad esot otrādi. Kamēr Saulaines centrs laternu izgaismots, muiža grimst piķa melnā tumsā.
Saulaines tehnikuma muzeja krājumu glabātāja Marina Kazanceva atklāja, ka lejupslīde Kaucmindē sākusies līdz ar privatizāciju. Bijuši jau kādi četri pieci īpašnieki īsāku vai ilgāku periodu. Kaut ko it kā iesāk darīt, apkārtni nedaudz pakopj, un tā arī beidzas. Grūti esot pateikt, kāpēc Kaucmindē viss tā iebuksējis: «Nu nav paveicies, ko tur piebilst. Pietrūkst uzņēmības, līdzekļu, pacietības.» M. Kazanceva min, ka piemēri, kā šādas ēkas tiek apsaimniekotas, meklējami tepat kaimiņu novadā. Kāda ir pašvaldības aprūpē, citu privātie īpašnieki pa centimetram vien ar dažādu projektu palīdzību atjauno. Viņa piebilst, ka tikpat skumjš liktenis ir arī netālajai Bornsmindes muižai, uz jautājumu zīmes nu ir arī situācija Mežotnes pilī. «Skaidrs jau, ka valsts visu nevar uzturēt, bet žēl, ka tādas īpašas arhitektoniskas pērles vienkārši pazūd,» piebilst saulainiete.
Cerīgāks skats uz muižas nākotni ir tālākiem viesiem. Piemēram, Iveta Līdere speciāli bija atbraukusi no Bauskas, jo viņas tēvs reiz mācījies Saulainē un daudz stāstījis par šo vietu. Tā viņam bijusi īpaša. Iveta ir cerību pilna, ka beidzot šī vieta varētu atdzīvoties. Viņa labprāt piedalītos arī sakopšanas talkās, līdzi ņemot bērnus, mazbērnus un draugus. «Lai taptu! Jo tikai kopā kaut kas var tapt!» teic Iveta.
«Iedomājieties, ka tā ir skaista!»
Uzrunā viesiem A. Dreimane-Ozolzīle uzsvēra, ka Kaucmindes muiža ir viena no skaistākajām ēkām Latvijā. Turklāt ne tikai skaista, bet arī ievērojama un kultūrvēsturiski vērtīga: «Centīšos darīt, ko varēšu. Ja man būs vajadzīga jūsu palīdzība, tad vērsīšos.» Viņa aicināja arī klātesošos paraudzīties uz ēku ar šādu skatu: «Iedomājieties, ka tā ir skaista! Un tā ir skaista, tur šaubu nav!»
Pie muižas izvietotajā novēlējuma stendā pasākuma viesi varēja atstāt uzmundrinošus vārdus jaunajiem saimniekiem. Piemēram, Anda novēlējusi dievpalīgu šī sapņa īstenošanai un veiksmi visos darbos, pieminot, ka viņas vecmamma 30. gadu vidū te mācījusies. Kāds vēlējis, lai pietiek spēka, izturības un naudas, cits – lai izdodas plaukt un zelt, jo Kaucminde to ir pelnījusi! Uzmundrinājuma vārdus veltījis arī Edžus, kuram mamma muižā mācījusies un pats reiz bijis te uz balli.
Izsludinot pasākumu, īpašnieki aicināja iedzīvotājus līdzi paņemt arī kādas saglabātās vēstures liecības par muižu. A. Dreimane-Ozolzīle pastāstīja, ka jau pirms pasākuma e-pastā saņēmusi fotogrāfijas no kādas kundzes, kuras omīte mācījusies Kaucmindes mājturības skolā. Arī baušķenieks Andris Dūmiņš bija atsaucies aicinājumam un jaunajai pils saimniecei dāvāja divus vēsturiskus fotoattēlus. Andra kolekcijā, kurā ir arī vairāk nekā 100 Bauskas vēsturisko foto, palikusi vēl viena interesanta bilde, kas arī varētu būt no Kaucmindes. Šķirties no fotogrāfijām viņam neesot žēl, jo «ko gan tās mājās stāvēs, labāk, lai cilvēki redz».
Kaucmindes jaunie saimnieki ciemiņiem bija sagatavojuši orientēšanās spēli. Tā kā ēka pagaidām nav tik droša, lai tajā varētu brīvi pārvietoties, kontroles punkti – dažādi interesanti koki – bija jāmeklē muižas parkā. Vietējiem, kas muižas apkārtnē bieži pastaigājas ar suni, atrast norādītos objektus nesagādāja nekādas grūtības.
Viesus sagaidīja arī grāfs un grāfiene, dzestrajā pēcpusdienā varēja sasildīties ar pavāra gatavoto ugunskura zupu un panašķēties ar šokolādīgām pankūkām.
Savukārt mazie pasākuma apmeklētāji varēja savērt krellītes un rokassprādzes, kā arī uzrakstīt un gluži kā sendienās aizzīmogot vēstuli. Šo iespēju izmantoja arī mazā Māra. Viņa vēstuli adresēja ne vienam citam kā vēsturiskajai ēkai: «Dārgā Kaucmindes muiža! Esi smuka un arī varena, un ļoti stipra, arī gudra un pašās beigās mīļa, žilbinoša!»
Atcerieties manas Mammas tanti, Olgu Kulitani!
Lai notiek!Jums viss izdosies!
Pirmkārt, cilvēki, arī bērni, ielaisti graustā, kurā jebkurā brīdī var iebrukt pārsegums zem kājām vai tas, kas virs galvas. Cilvēki var iekrist nenorobežotās, jau agrāk iebrukušās vietās. Uz to visu noskatās smaidīgs Okmanis.
Otrkārt, viss, ko šī kundzīte fantazē, ir “slima suņa murgi”. Nocirst krūmus, nopļaut zāli ap ēku un savākt dažas gružu kaudzes, tas ir tieši tas, ko var izdarīt siltā rudens nogalē ģimene + pāris ģimenes draugu. Viss pārējais prasīs būvfirmas dažu gadu darbu un vismaz pārdesmit citronus. Te arī visas fantāzijas beigsies.
Treškārt, stulbs jau pat pasākums ar “grāfiem” ākstu tērpos un “smalkām” humpalu mēbelēm.
Ceturtkārt, pārsteidza “profi” prātuļojumi, ka jāglābj pārsegumi. Tur jau sen nav ko glābt, ja nu vienīgi kādu daļu izmirkušo mūru, un arī tie jau gāžas kopā.
Labi, sieviņai putni galvā, bet nesaprotu cilvēkus, kas spēj šo visu uztvert nopietni.
Jēziņ,spoku pils.
Mūsu mālus pirks visā plašajā pasaulē.. Kungi stājieties rindā pēc akcijām
ir arī cits viedoklis. ka tajā laikā- nu jau vairāk kā 30 gadus atpakaļ radās daudz iespēju, ko pie varas tikušie centās izmantot, vien “kolhozu” var likvidēt, bet kolhoznieka domāšanu ,redzams, nevar.
Novēlu jaunai īpašniecei,lai viss izdodas,. Pasakainā vietā. Biju apmeklējusi šo brīnišķīgo muižu. Bet diemžēl drūma skatā. Ļoti skumji ,ka tādas ēkas izzūd mums Latvija . Bet ceresim,ka viss izdosies,un muiža atdzivosies,))) No sirds novēlu. Lai viss sanāk))) Sirsnīgs paldies. Spēkus Jums!
Atceramies gan Olgu Kulitāni! Saulaines tehnikuma muzejā ir informācija par viņu.
Interesanti , kad bērnudārzs atteicās no šīm telpām , pils bija normālā stāvoklī un tur bija toreizējā Rundāles novada bērni pārsvarā , un pie novada stūres bija tas pats Okmanis , ko tad toreiz neglāba ?
Viņš pat nezina cik tur pēc tam to saimnieku bijuši pat līdz 5 neprot skaitīt ,kas tad tas par saimnieku toreiz un tagad ?
Negribēja , jo ķēpa bija par lielu ,un naudas žēl
Un nevajag aizbildināties ar kaut kādu birokrātiju utt……
Bauskas novada lielākā pašvaldības uzņēmuma- komunālās saimniecības nākotne ir Kaucmindes muižas tagadne.
Bildēs gan izskatās, ka tur nav ko glābt…tur labāk glābties iepazīšanās pasākuma dalībniekiem, jo tādā būvē atrasties ir bīstami. Vai muiža nav arhitektūras pieminekļu sarakstā…? Grāfieņu tērpi:), stāsts par nostiprināšanas darbiem un radu izpalīdzēšanu- ļoti sapņaina čalošana. Jācer, ka ir arī profesionālas zināšanas, speciālisti un finasējums- lai izdodas!
…Tolaik Latvijā darbojās trīs cukurfabrikas: Jelgavā, Liepājā un Jēkabpilī. Cukura rūpniecība bija valsts monopols. Propagandas galvenais nolūks bija palielināt vietējā cukura patēriņu, ko eksportēt nevarēja, jo tas bija apmēram sešas reizes dārgāks nekā Eiropas tirgos. Tā kā ar patriotisku pamudinājumu atbalstīt vietējos ražotājus bija par maz, tika izdota brošūra par cukura labvēlīgo ietekmi uz veselību. Izdevumā ar nosaukumu „Cukurs, tautas masu patēriņa un veselības kopšanas līdzeklis” Kaucmindes mājturības semināra direktore Olga Stakle-Kulitāne raksta: “[..] ja mēs patērētu vairāk cukura, iegūtu mūsu tautsaimniecība un mūsu uzturs būtu lētāks un veselīgāks”. Izdevuma ievads pamato cukura lietošanas nepieciešamību. Recepšu sadaļā pamatā izmantoti vietējie produkti – piens, augļi un labības produkti. Ēdieni ir vienkārši un ikdienišķi, galvenokārt ķīseļi, sacepumi, saldās zupas un biezputras, bet maz pieminētas kūkas un cepumi. Cukura propagandas ietekmē 30. gados tiek izdotas vairākas pavārgrāmatas, kas veltītas tikai saldo ēdienu receptēm un saldie ēdieni tiek uzskatīti ne vairs par svētku, bet arī ikdienas maltītes sastāvdaļu.
Lai arī cukura propagandas kampaņa palika bez sekām un cukura patēriņa apjoms faktiski nemainījās, tomēr kopumā propagandas pavārgrāmatas ietekmēja ēdienu daudzveidību.
Domājams, ka tieši pateicoties cukura popularizēšanai, par neatņemamu Latvijas virtuves sastāvdaļu kļuva saldie ēdieni, ko zinām vēl šodien: ķīseļi, krēmi, želejas, uzputeņi un, protams – debesmanna un buberts.