Šogad festivāls “Summer Sound” Liepājā notiks jau 14. reizi. Kopš 2018. gada to organizē Uldis Pabērzis, kurš uzsver, ka festivāls jau no pirmsākumiem veidots kā nopietns uzņēmums ar pastāvīgu komandu un nepārtrauktu darba ritmu. Aizvadīto gadu laikā festivāla rīkošanas izmaksas būtiski pieaugušas gan inflācijas, gan augstāka līmeņa mākslinieku piesaistes dēļ. Lai gan biļešu cenas ir pakāpeniski palielinātas, Pabērzis norāda, ka Latvijā tās joprojām ir būtiski zemākas nekā citviet Eiropā.
Šogad festivāls “Summer Sound” notiks 14. reizi. Ja atskatās uz 2011. gadu, kad festivāls notika pirmo reizi, kurā brīdī tas no entuziastu pasākuma kļuva par nopietnu biznesu ar ievērojamiem riskiem?
Kad beidzās “Baltic Beach party” 2010. gadā, gadu vēlāk “Summer Sound” sāka organizēt Uldis Akselrods, un viņš to darīja divus gadus. Festivālam kā dalībnieks pieslēdzos 2013. gadā, taču sāku to organizēt 2018. gadā. Pirms tam festivālu rīkoja dažādi cilvēki un mana loma vairāk bija finansiāla. Manuprāt, jau kopš pirmsākumiem festivāls ir dibināts kā uzņēmums ar nopietniem plāniem. Laika gaitā tas ir mainījies, bet aizvadīto piecu, sešu sezonu laikā tas ir nostabilizējies kā stabils uzņēmums.
“Summer Sound” priekšrocība ir pludmale, vasara. Kāda ir sadarbība ar pašvaldību, un vai festivālam palīdz tas, ka tas ir piesaistīts konkrētai vietai?
Tam ir savi plusi un mīnusi. Ja mēs skatāmies uz vietu kā tādu – pilsēta, pludmale – tā ir unikāla kombinācija. Tu vari būt festivālā, prom no lielpilsētas un aizmirst, ka atrodies pilsētā. Tādu vietu nav daudz un tā ir priekšrocība. Tomēr attālums no Rīgas nozīmē, ka dažādi resursi, kas vajadzīgi festivāla rīkošanai, atrodas tālāk. Ir arī teritoriālais ierobežojums, jo festivāls neatrodas zaļā pļavā, kur var bezgalīgi plesties plašumā. Mums ir savi ierobežojumi, un kaut kādā brīdī būs jāvērtē kapacitāte un cilvēku ietilpība. Domāju, ka sestdienā, 1. augustā, vajadzēs skatīties, vai teritorija nav pilnībā pārpildīta. Bet arī tas nav nekas tāds, jo mēs tāpat varam augt kvalitātē, un to mēs arī darām.
Kā veidojas sadarbība ar pašvaldību?
Ar pašvaldību mums ir ļoti laba sadarbība un arī neliels finansiālais atbalsts. Gadu gaitā finansējuma apmērs ir mainījies, bet tas sasniedz aptuveni 3% no budžeta, kas vajadzīgs festivāla organizēšanai. Mums ir ļoti laba sadarbība ar dažādiem pašvaldības dienestiem, kas mums palīdz, un mēs sadarbojamies gan satiksmes organizēšanā, gan pieejamības jautājumos.
Kādas ir tendences pasaulē, vai brīvdabas festivāliem ir problēmas ar pastāvēšanu? Pirms pāris gadiem piedzīvojām Covid-19 pandēmiju, ir arī finansiālie izaicinājumi. Vai šādu festivālu organizēšana ir ilgtspējīgs biznesa modelis?
Manuprāt, ir. Jautājums vairāk ir par to, cik lielā apjomā un cik daudz tādu pasākumu var notikt paralēli. Noteikti būs cilvēki, kas gribēs doties prom no pilsētas, no urbānās un ierastās vides, pabūt kaut kur prom, piedzīvot, izbaudīt nedēļas nogali, mūziku, dabu, dažādas atrakcijas un piedzīvojumus. Šādi cilvēki būs vienmēr, runa ir par to, cik daudz ir tādu cilvēku. Ne mazāk svarīgs ir jautājums par to, cik daudz vietas nozarē ir lieliem pasākumiem. Manuprāt, vieta ir daudziem nišas pasākumiem, atsevišķiem mūzikas žanriem, piemēram, hiphopam vai smagajam metālam. Mūsu platuma grādos tie varētu būt pasākumi no diviem līdz pieciem tūkstošiem cilvēku.
Cik daudz vietas ir lielākiem, vairāku dienu pasākumiem, to rādīs laiks. Pagaidām mēs pamazām augam. Nevar teikt, ka ejam uz leju. “Summer Sound” pagaidām vēl aug, ne strauji, bet katru gadu pa solītim.
Vai “Summer Sound” mērķis ir kļūt arī par populārāku tūristu izvēlētu galamērķi, vai tomēr jūs koncentrējaties uz vietējo auditoriju?
Ar to ir interesanti. Es nedomāju, ka “Summer Sound” kaut kad kļūs par būtisku tūristu galamērķi. Festivāls ir labs papildinājums viesiem no ārzemēm, kas jau atrodas Latvijā, īpaši no tālākām valstīm. Cits stāsts ir par Lietuvu un Igauniju, jo “Summer Sound” tiešām varētu būt arī vienīgais galamērķis ceļojumam. Ja skatāmies uz tālākām valstīm, mūzikas un pasākumu piedāvājums Centrāleiropā un Skandināvijā ir ļoti plašs. Tur ir festivāli ar lielākiem budžetiem, dārgākām programmām, ar kurām mēs nevaram konkurēt. Ja ārzemniekam ir izvēle vai nu braukt uz kādu vietējo festivālu, vai doties uz Latviju, kur piedāvājums nav tik plašs, tad Latvija nebūs vilinošākais variants.
Es negaidu, ka mēs būsim galamērķis tālākiem ceļotājiem, bet daļu no tiem, kas apmeklē Latviju, varam piesaistīt, jo tādējādi cilvēki var apvienot festivālu ar ceļojumu. Ir arī cilvēki, kas ceļo līdzi grupām. Ja, piemēram, kāda apvienība vai izpildītājs cilvēkam ir tuvs, viņi mēdz doties līdzi uz koncertiem citās valstīs. To var novērot ar lielajām grupām, kas brauc uz Latviju, jo daļa fanu brauc viņiem līdzi no savām mītnes zemēm.
Minējāt, ka “Summer Sound” ir uzņēmums. Tad nav tā, ka jūs pabeidzat vienu festivālu, ir kaut kāda pauze, un tad sākas darbs pie nākamā. Tas notiek visu cauru gadu?
Tas notiek visu cauru gadu tāpēc, ka mēs biļetes tirgojam visu cauru gadu. Festivāls beidzas svētdien sešos no rīta, un jau svētdien pēcpusdienā sākam tirgot biļetes uz nākamo gadu. Tas ir darbs visa gada garumā. Patlaban paralēli vasarā gaidāmajam festivālam, mēs jau strādājam pie nākamā gada pasākuma. Tas ir nepārtraukts process.
Festivālam ir pastāvīga komanda, ikdienā strādā četri cilvēki. Ir arī daudzi apakšuzņēmēji, kurus mēs piesaistām gan visa gada garumā, gan tuvojoties festivālam. Un ir daudzi darbinieki, kurus pieņemam darbā tieši uz festivāla laiku. Darbs notiek visu cauru gadu.
Ir festivāli, kuri piesaista brīvprātīgos, vai līdzīgi rīkojas arī “Summer Sound” ?
“Summer Sound” nekad nav bijuši un nebūs brīvprātīgie. Mums ir ļoti maza kadru mainība. Komandas kodols, kas sanāk kopā uz festivāla laiku, ir apmēram 30 profesionāļi. Gadu no gada tie ir vieni un tie paši cilvēki, iespējams, viens otrs pamainās. Manuprāt, cilvēkiem, kas darbojas festivālā, ir jābūt atbildībai, lai es no viņiem varētu prasīt arī kārtīgu darba izpildi. Tāpēc tam ir jābūt atalgotam darbam.
Kā jūs izjūtat inflācijas ietekmi? Tas atspoguļojas nozarē, tostarp gan skatuvju izbūvē, gan mākslinieku honorāros.
Ja mēs runājam tieši par festivāla rīkošanas izmaksām, neņemot vērā saturu un māksliniekus, tad tur ir bijuši lieli izmaksu lēcieni. No 2019. līdz 2022. gadam teju visas izmaksas gandrīz dubultojās, bija vērojams apmēram 90% pieaugums. Tas bija milzīgs lēciens. 2023. gadā bija nākamais izmaksu lēciens – vēl apmēram par 30%. Iespējams, tas bija arī kara un citu apstākļu dēļ. Tie bija divi būtiski izmaksu kāpumi.
Savukārt 2024. un 2025. gadā mēs esam noturējušies mērenas inflācijas režīmā -izmaksas pieaug apmēram par 4 līdz 5% gadā. Tas jau ir saprātīgāk un atbilst tam, kas notiek arī citās nozarēs.
Kā tas atspoguļojās festivāla biļešu cenu politikā?
Mēs, protams, nevaram strauji celt vai dubultot cenas. Ja pareizi atceros, tad 2022. gadu biļešu cenas paaugstinājām par aptuveni 20 līdz 25%. Tagad mēs tās ceļam pamazām. Mēs cenšamies sabalansēt cenu pieaugumu, taču vienlaikus palielinās arī festivāla apmeklētāju skaits, un mēs tiekam galā.
Es domāju, ka cenas pie mums joprojām ir… Godīga cena ir tiktāl, kamēr ir cilvēki, kas ir gatavi maksāt. Ja apmeklētāju skaits nekrītas, bet pat nedaudz pieaug, tas nozīmē, ka cena ir adekvāta. Salīdzinot ar citām valstīm, Latvijā festivālu cenas ir būtiski zemākas. Cenas būtu jākāpina, bet, protams, jāskatās arī uz cilvēku pirktspēju. Mēs nevaram strauji celt biļešu cenas, tas ir jādara pakāpeniski.
Ja salīdzina, tad būtībā festivāla biļete ir viens liels nedēļas iepirkumu grozs veikalā. Tas nav kaut kas tāds, kam būtu jākrāj pusgadu. Bet mēs nākam cilvēkiem pretī arī šajā ziņā. Es nezinu, vai vēl kāds cits festivāls tā dara, bet mēs piedāvājam iegādāties biļetes uz nomaksu. Cilvēki var sadalīt maksājumu trijos, četros mēnešos. Tas ir īpaši svarīgi jaunākajai paaudzei. Šāda iespēja darbojas trīs vai četrus gadus, un daudzi cilvēki to izmanto. Tūkstošiem cilvēku biļetes pērk tieši šādā veidā.
Pirms pāris gadiem bija signāli, ka nozare īsti nespēj tikt līdzi mākslinieku honorāru pieaugumiem? Vai nozare pati ir izlīdzinājusi šo jautājumu?
Es atbildi uz jautājumu dalītu daļās. Ja runājam par lieliem, atzītiem māksliniekiem, tas ir viens stāsts. Tur, protams, ir būtisks izmaksu pieaugums, un, ja mēs gribam noturēt līmeni un augt, tad ar to ir jārēķinās. Es pat nevarētu ļoti daudz komentēt, jo es nezinu, cik konkrētais mākslinieks, ko esam sarunājuši šim gadam, maksāja pirms gada vai diviem. Bet kopumā ir skaidrs, ka izmaksas būtiski aug.
Otrs ir tas, ka mēs paši arvien vairāk ņemam augstāka līmeņa māksliniekus, kas pēc būtības ir dārgāki. Tātad izmaksas pieaug divos virzienos – gan tirgus dēļ, gan tāpēc, ka paši izvēlamies augstāka līmeņa māksliniekus. Tur neko nevar padarīt. Ja gribam noturēt kvalitāti, tad ar šādu izmaksu pieaugumu ir jārēķinās.
Cits jautājums ir par vietējiem māksliniekiem. Ja runājam par vidējiem un mazākiem māksliniekiem, tad aizvadīto gadu laikā ļoti liels pieaugums nav. Viņiem ir svarīgi būt festivālā. Ir bijis dažādi. Citreiz es kaulējos un viņi nāk pretī, citreiz ir bijuši gadījumi, kad mākslinieks paprasa vienu summu, un es saku – nē, mēs maksāsim vairāk. Jo man ir kauns tik maz maksāt māksliniekam.
Par lielajiem ir cits stāsts, tiem, kas taisa savus lielos koncertus arēnās un stadionos. Tur viss ir individuāli – citi ceļ cenas, citi nē. Ir dažādi.
Kāda kopumā ir biļešu pirkšanas dinamika, vai nav tā, ka cilvēki vairāk biļetes pērk pēdējā mirklī un skatās kādi būs laikapstākļi pludmalē?
Tāpēc mēs biļetes tirgojam visu cauru gadu. Protams, mums ir svarīgi pārdot pēc iespējas vairāk biļešu pēc iespējas ātrāk. Bet, grozies kā gribi, gandrīz 60% biļešu tiek pārdotas pēdējās trijās nedēļās. Tas nozīmē, ka brīdī, kad labi ja puse no biļešu ieņēmumiem ir realizējusies, man jau viss ir vai nu nomaksāts, vai saistības jau ir iestājušās. Trīs nedēļas vai mēnesi pirms festivāla neko vairs mainīt nevar, kāds tas festivāls būs, tāds tas būs. Tas vienkārši ir jārealizē.
Tas ir mūsu risks. Turklāt festivāla rentabilitāte procentuāli ir neliela, principā to, vai būs peļņa vai zaudējumi, saprot pēdējās dienās – pēc tā, cik biļešu vēl nopērk tieši pirms festivāla, vai tieši pie ieejas. Tas ir liels risks. To ir iespējams apdrošināt, bet pagaidām tas ir dārgi.
Mēs rīkojam dažādas akcijas un piedāvājumus. Piemēram, festivālam beidzoties, mums uzreiz ir piedāvājums nākamajam gadam – ir zināmi datumi, vēl nav zināms neviens mākslinieks, bet ir laba cena. Un vairāki tūkstoši cilvēku biļetes iegādājas jau tad, jo uzticas pasākumam un zina, ka tas būs labs jebkurā gadījumā.
Ja skatāmies uz biznesa pusi, ievērojamu daļu veido arī sponsori. Kā ir ar sponsorēšanu šādos kultūras un izklaides pasākumos, vai tā vēl pastāv?
Aptuveni piektā daļa no mūsu ieņēmumiem nāk no sponsoriem. Es domāju, ka tā ir veselīga proporcija. Gadu gaitā tas ir mainījies. Kādreiz sponsoru pienesums bija nedaudz mazāks, bet aizvadīto gadu laikā tas ir pieaudzis. Festivāls ir pierādījis, ka tā ir vērtīga platforma, kurā uzņēmumi var realizēt savus mērķus.
Agrāk sponsorēšana vairāk bija par zīmola atrādīšanu un atpazīstamības veicināšanu. Tagad sponsoru mērķi ir daudz atšķirīgāki. Mēs vienmēr sākam ar jautājumu, ko jūs gribat sasniegt ar mūsu pasākumu, kā mēs varam palīdzēt, vai jūs gribat iepazīstināt ar jaunu produktu, vai sasniegt noteiktu auditoriju.
Sponsoru mērķi ir dažādi. Piemēram, ir sponsori, kas nāk uz festivālu meklēt darbiniekus. Viņi nenāk tikai pārdot, bet arī iegūt. Festivāls ir laba vieta, kur ir daudz cilvēku, kas varētu būt potenciālais darbaspēks. Uzņēmums var parādīt sevi, savākt kontaktus, ieinteresēt cilvēkus nākt pie viņiem strādāt.
Tāpēc atbalstītāju mērķi var būt ļoti dažādi. Mēs vispirms aprunājamies un saprotam, ko viņi vēlas sasniegt, un tad skatāmies, kā varam palīdzēt.
Ja skatās uz festivāla programmu, tā ir paredzēta gan ģimenēm ar bērniem, gan jauniešiem. Kā jūs spējat nosegt visas auditorijas?
Mums tas ir jādara, jo jāspēj uzrunāt dažādas auditorijas. Mēs analizējam gan vecumu, gan to, no kurienes apmeklētāji nāk. Principā puse mūsu auditorijas ir jaunāki par 23 gadiem, un puse ir vecāki par 23 gadiem. Kāpēc tieši 23? Aptuveni tad cilvēki pabeidz augstskolu un sāk tērēt savu, nevis vecāku naudu.
Tas ir labi. Un tas ir mainījies. Ja skatāmies uz laiku pirms desmit gadiem, arī pirms Covid-19, festivāls bija vairāk jauniešu pasākums. Pēc pandēmijas mēs esam saglabājuši jauniešu auditoriju, bet būtiski pieaudzis pieredzējušāku apmeklētāju skaits. Vislielākais pieaugums ir grupā no aptuveni 35 līdz 40 gadiem. Tie ir cilvēki, kas agrāk varbūt vispār nedomāja par došanos uz “Summer Sound”, taču aizvadīto gadu laikā tādu cilvēku kļūst arvien vairāk. Viņu nav ļoti daudz, bet tie ir apmēram 15 līdz 20% auditorijas, un tas ir svarīgi. Tas ir svarīgi arī sponsoriem, jo tā ir maksātspējīgāka publika.
Vai šis auditorijas sadalījums ietekmē arī to, ko cilvēki sagaida no festivāla? Vieni var ballēties divas dienas pēc kārtas, citiem interesē atšķirīgas izklaides?
Jā, tāpēc mēs programmu veidojam dažādu. Ir cilvēki, kuri jau plkst. 23 var noslēgt festivālu un doties mājās. Arī festivāla teritorija ir iekārtota tā, lai cilvēki varētu sadalīties pa interesēm. Pludmalē mums ir divas skatuves. Viena ir urbānās mūzikas skatuve, kur ir hiphops un tamlīdzīgi. Otra ir galvenā skatuve, kur ir lielākie mākslinieki un programma, kas paredzēta plašākai auditorijai. Savukārt parkā ir vairāk alternatīvās skatuves – roks, pankroks, ska un līdzīga mūzika.
Principā pludmales un parka zonas ir pilnībā pašpietiekamas. Gan vienā, gan otrā ir ēdināšanas zonas, labierīcības un viss pārējais nepieciešamais. Ja kāds vēlas pavadīt visu laiku tikai vienā zonā un neiet uz otru, viņš to var darīt. Un otrādi – var staigāt no vienas zonas uz otru.
Vai jūs izjūtat konkurenci no citiem lieliem pasākumiem?
Pasākumu paliek arvien vairāk. Bet mēs neskatāmies tikai uz mūzikas pasākumiem. Protams, ir lielie koncerti un citi festivāli, bet vienlaikus ir arī pilsētu svētki un sporta pasākumi. Arī sporta pasākumi ir izklaide. Cilvēkam ir konkrēts budžets, ko viņš var atļauties iztērēt. Viens brauc uz festivālu, cits uz hokeja čempionātu. Mums ir jāskatās uz visu kopējo konkurenci. Tāpēc mums jāatrod sava niša un sava unikalitāte. Varbūt tieši tajos daudzajos mazajos elementos, ko es minēju – daudzveidīga programma, dažādi žanri, bezmaksas dienas daļa, dažādas aktivitātes – esam pietiekami pievilcīgi, lai mēs varētu konkurēt ar pārējiem pasākumiem.
Kāds būs šī gada festivāls?
Es domāju, ka tie, kas pie mums ir bijuši iepriekš, nebūs vīlušies, jo viņi noteikti saņems to, ko sagaida. Protams, mēs katru gadu cenšamies kaut ko pielikt klāt. Šogad mums ir vairāk ārzemju mākslinieku un vairāk lielu vārdu. Ja citus gadus varējām atļauties vienu vai divus starptautiski zināmus māksliniekus, tad šogad mums ir vismaz trīs vai četri, ja ne vairāk. Tie ir gan elektroniskās deju mūzikas mākslinieki, gan arī citu žanru pārstāvji. Tā ka vienlaikus ir pārstāvēti dažādi žanri. Tiem, kas pie mums būs pirmo reizi, “Summer Sound” būs ļoti labs piedzīvojums. Viņi beidzot redzēs to, par ko visi runā un ko paši līdz šim vēl nav piedzīvojuši.
Kā jūs izvēlaties māksliniekus, kurus aicināt?
Teikšu godīgi, primāri tomēr ir apmeklētājs. Ir jāpārdod biļetes, tāpēc sākumā skatāmies uz māksliniekiem, kuri ir interesanti apmeklētājiem. Bet, pieaugot apmeklētāju skaitam, mēs varam atļauties arī kaut ko tādu, kas man pašam personīgi vairāk patīk. Tāpēc panka, ska un roka sadaļa pēdējos gados ir pieaugusi, un mēs vairāk vedam tādus māksliniekus. Es pats braucu uz dažādiem “showcase” festivāliem un citiem pasākumiem dažādās valstīs, kur uzstājas jaunie mākslinieki. Cenšos atrast kaut ko interesantu, ko cilvēki negaidīs. Lai ir pārsteiguma elements.
Ir lietas, kas ir stabilas. Ir lielie ārzemju mākslinieki, ir pārbaudīti vietējie mākslinieki. Tik daudz Latvijas mākslinieku vienuviet, man liekas, nav nevienā citā pasākumā. Un tad ir arī interesantie atklājumi no ārzemēm. Varbūt mazāk zināmi, bet interesanti savā žanrā un izpildījumā.
Kāds ir plāns un vīzija, ko gribētos sasniegt nākamo, piemēram, trīs vai četru gadu laikā?
Kaut kad drīz jau vajadzētu nonākt līdz tam, ka vismaz viena diena vai pat viss festivāls ir izpārdots. Tas būtu svarīgi arī risku mazināšanai, jo patlaban mēs vēl nevaram atslābt – līdz pēdējam brīdim ir jāpārdod biļetes. Bet, ja mēs varētu izpārdot festivālu kaut vai pāris nedēļas pirms tā sākuma, tas jau būtu ļoti labs mērķis, uz ko tiekties.
