Abonē e-avīzi "Bauskas Dzīve"!
Abonēt

Reklāma

“Eco Baltia”: Satraucoša tendence ir ražotāju atgriešanās pie pirmreizējā, nevis pārstrādātā materiāla iepakojumos

Līdz ar cenu svārstībām ir redzams, ka Eiropā daudzi ražotāji ir atgriezušies pie pirmreizējā, nevis pārstrādātā materiāla izmantošanas iepakojumos, jo tas ir lētāks, intervijā aģentūrai LETA saka AS “Eco Baltia” valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs, uzsverot, ka tā ir satraucoša tendence. Savukārt Baltijā ir jādomā par plašāku savākto atkritumu pārstrādi, piemēram, pašlaik ir niecīgas iespējas pārstrādāt tekstilu. Tikmēr Latvijā privātiem atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem satraucoša šķiet situācija, kad bez konkursiem virknē pašvaldību var darboties tām piederoši uzņēmumi.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

“Eco Baltia” grupa pēdējos gados ir diezgan strauji augusi – ir iegādāti uzņēmumi Čehijā, Lietuvā, Latvijā noslēgts “Pilsētas Eko Serviss” iegādes darījums. Kādi ir tālākie mērķi? Kur redzat paplašināšanās iespējas?

Uzņēmumu iegāde, protams, prasa laiku un enerģiju, lai pārņemtu vadību, sakārtotu procesus un realizētu tos plānus, kas mums ir attiecībā uz katru uzņēmumu. Daļa no mūsu komandas strādā tieši ar šo jauniegādāto uzņēmumu attīstības virzienu, savukārt otra daļa komandas turpina strādāt pie tālākās izaugsmes projektiem, meklē jaunus uzņēmumus un izvērtē attīstības iespējas. 2023.un 2024. noteikti būs gadi, kad turpināsim attīstību jaunos tirgos, gan lūkojoties pēc jauniem iegādes darījumiem, gan rūpīgi strādājot pie jau nopirkto uzņēmumu mērķu sasniegšanas, kas tika izvirzīti, slēdzot darījumus. Uzņēmumu iegādes darījumos mērķi bijuši gan jauni produkti un pakalpojumi, gan darbs jaunos starptautiskajos tirgos, kā arī, piemēram, lai nostiprinātu savas pozīcijas Latvijā ielu un ceļu apsaimniekošanā.

Kur jūs redzat paplašināšanās iespējas – ģeogrāfiski plānojat vēl augt vai paplašināšanās būs vairāk uz biznesa apjomu rēķina?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Latviju, Lietuvu un Igauniju mēs uzskatām par mājas tirgu un jebkurš uzņēmums šajā industrijā mums ir interesants. Diemžēl atkritumu pārstrādes jomā Latvijā nav daudz uzņēmumu, tāpēc vairāk skatāmies uz pārstrādes uzņēmumiem, kas ir tuvāk mūsu eksporta tirgiem. Piemērs ir Čehijā iegādātais poliestera šķiedru ražošanas uzņēmums “TESIL Fibres” – tas atrodas tuvāk Eiropas sirdij un līdz ar to arī tuvāk mūsu gala patērētājiem PET pārstrādē. Viennozīmīgi skaidrs, ka mums ir interesants arī Polijas virziens. Rūpīgi analizējam, kas notiek Polijā, kādi tur ir uzņēmumi, ar ko nodarbojas, kādas varētu būt mūsu sinerģijas iespējas utt. Arī Lietuvā pārstrādes jomā ir interesanta situācija, un tur ir vairāki uzņēmumi, kurus vērtējam saistībā ar potenciālo ekspansiju Baltijas tirgū.

Vides sektorā mēs esam jau salīdzinoši lieli izauguši un drīzāk saskaramies ar situāciju, ka konkurējam ar pašvaldību uzņēmumiem, kas vēl aizvien Latvijā aizņem ļoti lielu tirgus daļu – vismaz trešdaļu visa tirgus. Mēs sekojam līdzi tam, vai un kā šis tirgus tiek liberalizēts. Ir dažas pozitīvas tendences jaunizveidotajos novados, par kuru teritoriju apsaimniekošanu tiek sludināti konkursi, bet diemžēl ir virkne novadu, kas administratīvi teritoriālās reformas aizsegā turpina nepamatotu pašvaldību uzņēmumu ekspansiju, bez konkursiem un iepirkumiem pārņemot jaunas teritorijas. Ja salīdzina cenas, kādas ir publiskajos iepirkumos un kādas piedāvā pašvaldības uzņēmumi, tad es teiktu, ka pašvaldības uzņēmumu izplešanās nav ilgtspējīga.

Minējāt, ka Baltijas valstis uzskatāt par mājas tirgu, bet Igaunijā jums nav uzņēmumu?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Igaunijā mums nav uzņēmumu, bet tas ir tik tuvu Latvijai, ka tirgu var nosegt. Mēs jau vairākus gadus esam lūkojušies Igaunijas virzienā, bet pagaidām tur vēl nav izdevies realizēt savas ambīcijas. Domāju, ka tas ir tikai laika jautājums.

Kā jūs šobrīd raksturotu konkurenci atkritumu pārstrādes jomā?

Pārstrādes segmentā Eiropā vērojama tirgus konsolidācija – lielie uzņēmumi nopērk mazākos. Taču konkurētspēja ir ļoti atkarīga no uzņēmuma efektivitātes, kādas ir piegāžu ķēdes, klientu ģeogrāfija. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ aktīvi skatāmies uz iespējām iegādāties uzņēmumus ārpus Latvijas. Latvijā šajā jomā īstenojam apjomīgu mūsu grupas uzņēmuma “PET Baltija” investīciju projektu, kas paredz pakāpeniski pārcelt visu rūpnīcu un PET ražošanu no Jelgavas uz jaunu rūpnīcu Olainē. Tā būs lielākā PET pārstrādes rūpnīca ziemeļaustrumu Eiropā. Tās platība būs vairāk nekā 25 000 kvadrātmetru. Tajā nodrošināsim vairāk nekā 200 darba vietas un ražošanas jauda pārsniegs 50 000 tonnu pārtikas kvalitātes PET granulu gadā. Šobrīd vēl norit jaunās rūpnīcas būvniecības darbi, un darbu tajā sāksim pakāpeniski – vispirms vasaras laikā ar jauniegādātajām PET granulu ražošanas iekārtām, bet pēc tam pārcelsim arī visu esošo ražotni no Jelgavas.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ja raugāmies uz Eiropu kopumā, tad pēdējā laikā mēs redzam divas neveselīgas konkurences tendences. Līdz ar cenu svārstībām ļoti daudzi ražotāji ir atgriezušies pie pirmreizējā materiāla izmantošanas, jo tas ir lētāks. Līdz 2025.gadam pudeļu un citu iepakojumu ražotājiem nav pienākuma izmantot otrreizējās jeb pārstrādātās izejvielas. Jāsaka, ka daži lielie zīmoli tādēļ ir atgriezušies pie pirmreizējā materiāla izmantošanas. Tā ir satraucoša tendence.

Otra problēma ir tā, ka Āzija un Tuvie Austrumi ļoti strauji attīsta PET pudeļu pārstrādi. Risks ir tajā, ka ne visās šajās valstīs ir atļauta otrreizēja materiāla izmantošana pārtikas iepakošanā, kur ir ļoti augstas prasības, bet šīs plūsmas tāpat nāk uz Eiropas tirgu. Ja Eiropā ir ļoti stingra sertifikācija gan ražotnēm, gan darbaspēkam, tad tās radikāli atšķiras no Āzijas prasībām. Mums tas prasīja četrus gadus, lai sakārtotu procesus, lai tie atbilstu Eiropas pārtikas iepakojuma izejvielu kvalitātes prasībām, tajā pašā laikā no Tuvajiem Austrumiem un Āzijas nāk neskaidras kvalitātes granulas. Produkcijas pieplūdums no šīm valstīm ir ļoti jūtams. Ja Eiropā šajā jomā nekas netiks darīts, vai nu vienādojot prasības, vai ieviešot muitas maksājumus, tad Eiropas ražotājiem kopumā būs ļoti grūti konkurēt, ņemot vērā, ka ražošanas izmaksas Eiropā ir krietni augstākas. Piemēram, darbaspēks Āzijā ir daudz lētāks un mums konkurēt ar Nepālu vai Pakistānu šajā jomā ir ļoti sarežģīti.

Tas nozīmē, ka jums kā pārtikas kvalitātes granulu ražotājam ir jābūt sertifikācijai, tajā pašā laikā klients var iepirkt granulas no Āzijas bez sertifikācijas?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Jā, tā ir šī brīža tendence. Mēs redzam, ka ir klienti, kas aizstāj mūsu ražojumu ar produkciju no Āzijas. Tāpat vērojams, ka lauvas tiesa no Āzijas ir bez sertifikātiem. Veidojas interesanta situācija, ka no mums sertifikāciju prasa, tajā pašā laikā materiāliem bez sertifikāta pieprasījums un patēriņš ir un pieaug. Turklāt Āzijas ražotāji bez ierobežojumiem izmanto arī importēto naftu no Krievijas pirmreizējo izejvielu ražošanā, kas veido būtisku cenu atšķirību un ietekmē Eiropas ražotāju konkurētspēju.

Teju pusi no “Eco Baltia” koncerna apgrozījuma veido PET un plastmasas pārstrāde. Kā jūs pašlaik raksturotu šo tirgu? Kādas izaugsmes iespējas šajā jomā redzat?

Mēs sekojam līdzi laikam. Viennozīmīgi 2025.gads būs pagrieziena punkts, jo Eiropā iepakojuma ražošanā, visticamāk, būs obligāti jāsāk izmantot otrreizējie materiāli. Mēs šobrīd tiešā veidā nepalielinām pudeļu pārstrādes jaudas, neskatoties uz to, ka depozīta sistēma Latvijā ir iedzīvojusies un saņemam arvien vairāk materiāla, bet vairāk fokusējamies tieši uz augstvērtīgāku gala produktu ražošanas jaudu paplašināšanu, lai tie atbilstu visām lielo ražotāju prasībām, atbilstu kvalitātes standartiem un būtu droši pārtikas iepakošanai. Mūsu pudeļu pārstrādes jaudas palielināsies vien nedaudz, bet tieši granulu ražošanas jaudas līdz ar jauno rūpnīcu Olainē būtiski palielināsies, orientējoties uz sagaidāmo Eiropas pieprasījuma kāpumu tuvāko gadu laikā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Cik tālu ir jaunā “PET Baltija” ražotne Olainē? Kad varētu sākt ražošanu?

Šobrīd aktīvi turpinās būvniecības darbi, vienā daļā, kur būvniecības darbi tuvojas noslēgumam, paralēli jau tiek montētas arī jaunās iekārtas un plānots, ka tās ražošanu sāks apmēram vasaras vidū. Līdzko visas ražošanas telpas būs gatavas, sāksim demontēt iekārtas esošajās telpās Jelgavā un pakāpeniski pārvest uz Olaini. Domāju, ka šā gada beigās lielākā daļa ražošanas jau notiks Olainē un nākamā gada pirmajos mēnešos ražošana Olainē notiks jau pilnā apjomā.

Kas notiks ar vecajām telpām?

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Ir dažādi plāni, bet jāņem vērā, ka Jelgavā arī ražotnes telpas īrējam, un jau šobrīd mums Jelgavā ražošana notiek vairākās ēkās. No daļas telpu mēs plānojam atteikties pilnībā, bet šobrīd izvērtējam, vai uz ēku, kurā šobrīd ir PET granulu ražotne, būtu ekonomiski pamatoti pārcelt mūsu plastmasas pārstrādes rūpnīcu “Nordic Plast”, kas šobrīd darbojas Olainē. Par to domājam kontekstā ar darbaspēka pieejamību Olaines reģionā. Ja mēs Olainē ierodamies ar 200, 250 labi apmaksātām darba vietām jaunajā rūpnīcā, tad nodrošināt nepieciešamo darbaspēku divām lielām pārstrādes rūpnīcām Olainē varētu būt ļoti sarežģīti. Tāpēc, iespējams, ka vienu rūpnīcu (“Nordic Plast” – red.) mēs pārceltu uz Jelgavu, jo telpas tam tur ir piemērotas.

Kur jūs pārsvarā iegūstat izejvielas, un kur tiek realizēts pārstrādātais?

Izejmateriālu sagāde diezgan dinamiski mainās līdzi laikam. Vēsturiski mēs vedām no visas pasaules, tostarp no lielas daļas Eiropas valstu depozīta sistēmām. Eiropā arvien vairāk sāk rūpēties par Co2 pēdas nospiedumu, tas nozīmē, ka piegādātājs Spānijā vērtē, cik daudz emisiju radītu materiāla piegāde uz Latviju un vai tas būtu ilgtspējīgi. Tajā pašā laikā iegādājamies materiālu arī ārpus Eiropas, jo šķirošana attīstās visā pasaulē. Taču pamatā piegādātāju loks, kas mums šobrīd ir caur iepirkumiem un depozīta sistēmām, ir no Eiropas.

Savukārt, ja runājam par gala produktu pārdošanu, tad partneru loks pamatā ir saistīts ar to, kāda industrija valstī ir attīstīta. Diemžēl Latvijā mēs praktiski neko no saražotā nepārdodam, visu eksportējam. Ļoti daudz klientu ir Lietuvā, arī Polijā, Francijā, Čehijā, Itālijā, Beneluksa valstīs, Vācijā utt. Esam tirgojuši arī uz Izraēlu. Kur ir pieprasījums, tur arī vedam.

Lielākoties tā ir PET pārstrāde. Vai domājat arī par citu plastmasas pārstrādes veidu attīstīšanu?

Šobrīd Olaines rūpnīcā “Nordic Plast” pārstrādājam visas pārējās plastmasas – LDPE, HDPE, polipropilēna (PP) plastmasu. Bet arī, piemēram, no PET pudeles pārstrādes procesā nodalītās etiķetes, kas ir no citas plastmasas, korķīšus, kas lielākoties ir HDPE, pārstrādājam galaproduktos, kas tālāk tiek eksportēti. “Nordic Plast” pārstrādes jaudas ir apmēram trešdaļa no mūsu PET pārstrādes jaudām “PET Baltija”. Plastmasu pārstrādes jaunu kāpināšanai tikko esam noslēguši lielu investīciju projektu, ieguldot aptuveni trīs miljonus eiro šķirošanas un pārstrādes līnijas modernizācijā, aizstājot izejmateriālu šķirošanā roku darbu ar modernām un daļēji automatizētām šķirošanas tehnoloģijām. Praktiski astoņu cilvēku maiņu izejmateriālu šķirošanā esam aizstājuši ar trīs miljonu eiro vērtu līniju, kas ļauj mums elastīgāk reaģēt uz darbinieku pieejamības problēmām. “Nordic Plast” pārstrādā dažādas plastmasas, ko savācam gan Latvijā, gan kaimiņvalstīs – tās ir agroplēves, pārtikas, nepārtikas plastmasas iepakojumi, maisiņi, šampūna pudeles utt.

Kādu ieguvumu jūtat no dzērienu iepakojumu depozīta sistēmas ieviešanas Latvijā?

Pirmkārt, ir būtiski palielinājies PET iepakojuma apjoms, jo šobrīd sistēma savāc apmēram 80% no iepakojuma, kas tiek laists tirgū. Tas mums kā vietējam ražotājam ļauj izmantot vietējo materiālu. Jā, tas, iespējams, ir dārgāks, salīdzinot ar materiālu no citām valstīm, bet tas nav jātransportē. Tā ir mūsu simbioze ar Depozīta iepakojuma operatoru, kurā “PET Baltija” kā pārstrādātājs ir arī akcionārs. Kopā ar ražotājiem un tirgotājiem mums ir izdevies izveidot ļoti efektīvu sistēmu, un gadiem ilgušās diskusijas ir novedušas pie laba rezultāta. Es esmu pārliecināts, ka caur Lietuvas PET iepakojuma ražotājiem daļa no Latvijas depozītsistēmā savāktā arī atgriežas Latvijas tirgū jaunā iepakojuma veidā.

2022.gada nogalē tika pieņemts lēmums “Eco Baltia vide” attīstīt jaunu atkritumu šķirošanas rūpnīcu Latvijā, kas darbu varētu sākt 2024.gada pirmajā pusē. Jau paudāt, ka tagad gandrīz 30% no apsaimniekotajiem atkritumiem varat atgriezt apritē, nevis noglabāt poligonā. Cik tas būs pēc šīs rūpnīcas izveides?

Pirmais solis, ko šobrīd jau ieviešam, lai kāpinātu apjomu, ko varam atgriezt apritē, ir būvgružu šķirošanas rūpnīca. Būvgruži ir ļoti liels atkritumu apjoms, un līdz šim tiem nebija skaidra izmantojuma. Mums būs jauna rūpnīca, kas nodarbosies tieši ar būvgružu šķirošanu, un rūpnīcas mērķis būs nodrošināt to, ka būvgruži uz izgāztuvi nebūs jāved – tie pārtaps jaunos būvmateriālos vai apkures materiālos. Otrs solis ir saistīts ar jauno atkritumu šķirošanas rūpnīcu, kas ir projektēšanas stadijā, un ir noslēgušies iepirkumi par celtniecību un iekārtu iegādi. Tā fokusēsies gan uz sadzīves atkritumu šķirošanu, gan dzelteno konteineru satura (plastmasas, kartona, metāla iepakojumu) šķirošanu. Dzeltenajā konteinerā cilvēki šķiro arvien labāk un arvien vairāk tur nonāk dažnedažādi iepakojumi. Šobrīd mums vienīgā rūpnīca, kas atkritumus spēj automātiski šķirot, ir Grobiņā. Rīgā un citās reģionu filiālēs šķirošana notiek manuāli. Domājams, ka, ņemot vērā jauno materiālu apjomu, kas ienāk tirgū, darbiniekiem šķirošanā drīz vajadzēs doktora grādu, lai saprastu, vai jogurta trauciņš ir no tāda vai cita materiāla. Materiāls, par kura pārstrādi nav pārliecības šķirotājam, tiek sagatavots kā RDF (Refuse-Derived Fuel) un pēc tam tiek izmantots kā energoresurss cementa rūpnīcā Brocēnos. Jaunā rūpnīca dos iespēju automatizēt šķirošanas procesu un ar robotiem, infrasarkanās tehnoloģijas palīdzību no šīs plūsmas maksimāli atlasīt un nošķirot visu, ko var pārstrādāt. Mūsdienās šīs iekārtas ir tik modernas, ka, regulējot šķirošanas intensitāti un precizitāti, līnijas ātrumu, var palielināt sašķirojamo atkritumu apjomu par 30-50%. Mūsu mērķis ir dzeltenā konteinera visu saturu atgriezt otrreizējā apritē, tomēr jāsaprot, ka tāpat liela daļa no šī apjoma pārskatāmā nākotnē veidos enerģijas resursus. Jāuzsver, ka visā Eiropā tā ir normāla prakse – tas, ko nevar tiešā veidā pārstrādāt, piemēram, PVC iepakojumus, iepakojumu ar pārtikas piemaisījumiem, aiziet enerģijas iegūšanas resursos.

Minējāt, ka cilvēki atkritumus šķiro arvien labāk. Cik šobrīd no dzeltenā konteinera satura varat otrreizēji pārstrādāt?

Viens no vēsturiski lielākajiem mītiem ir bijis, ka dzelteno konteineru ar sašķiroto iepakojumu saber kopā ar zaļo jeb sadzīves atkritumu konteineru. Tas tiek darīts tikai gadījumos, ja, piemēram, dzeltenajā konteinerā, kura apsaimniekošana ir bezmaksas, sabērti arī sadzīves atkritumi. Arī mums šobrīd ir stingi atrunāti noteikumi, ka, ja dzeltenajā konteinerā ir sadzīves atkritumu piemaisījumi, tad šo konteineru izvešanai tiek piemērots sadzīves atkritumu tarifs. Līdz ar to privātmāju sektorā šādas problēmas praktiski vairs nepastāv, iedzīvotāji ļoti rūpīgi pēta jogurta un šampūna iepakojumus, kurā konteinerā tas ir jāliek. Daudzdzīvokļu māju segmentā, protams, iedzīvotāji tik tieši neizjūt šķirošanas ekonomiskos ieguvumus. Mūsu prakse rāda, ka, piemēram, ja privātmāju segmentā iedzīvotājs, kurš nešķiro atkritumus, maksā līdz pat 30 eiro mēnesī par atkritumu apsaimniekošanu, tad, šķirojot atkritumus, maksa ir divkārt mazāka. Daudzdzīvokļu namos šo starpību tik ļoti neizjūt, un tur arī kvalitātes problēmas ir aktuālākas. Bet principā šobrīd jau varam nodrošināt, ka teju visam mūsu apsaimniekotajam iepakojumam atrodam otras dzīves iespējas – vai nu caur pārstrādi, vai sagatavojot to kā kurināmo materiālu.

Nu jau ir pagājuši vairāki gadi, kopš Rīgā atkritumu apsaimniekošanā darbojas zonu princips. Kādi ir jūsu secinājumi?

Pirms šis zonu princips tika ieviests, ļoti izplatīta bija prakse, ka pa vienu ielu brauc trīs dažādu uzņēmumu mašīnas un uzņēmumiem bija grūti optimizēt pakalpojumu sniegšanas izmaksas, maršruti bija ļoti gari, konteineru maz un gaisa piesārņojums ievērojami lielāks. Es domāju, ka viennozīmīgi pilsēta ir ieguvusi, jo šobrīd maršrutiem tiek ļoti sekots līdzi, lai tie būtu efektīvi un optimizēti. Kopumā es gribētu teikt, ka sistēma ir iestrādājusies labāk, nekā bija cerēts. Protams, sākumā iedzīvotajiem sagādāja neērtības līgumu pārslēgšana utt., bet nu jau problēmu ir kļuvis arvien mazāk un sistēma ir veiksmīgi iestrādājusies. Viennozīmīgi zonu ieviešana bija pareizs solis.

Vienlaikus Konkurences padome (KP) uzskata, ka arī šis risinājums konkurencei nenāk par labu. Vai jums nerada bažas, ka, beidzoties pašreizējiem līgumiem, KP būs iebildumi un Rīgas domei atkal nāksies domāt jaunu sistēmu?

Mēs esam reģionāls spēlētājs, un varu teikt, ka līdzīga sistēma šobrīd strādā visā Baltijā. Dienas beigās mūsu visu vēlme, gan KP, gan iedzīvotāju, ir, lai par pakalpojumiem ir jāmaksā mazāk un uzņēmumiem, iedzīvotājiem būtu mazāk rūpju. Ja konkursi ir reizi divos gados, tad tās ir liekas rūpes visiem – mainīt piegādātājus, uzlikt konteinerus, noņemt konteinerus, slēgt un pārslēgt līgumus utt. Tās ir nevajadzīgas rūpes, par kurām galu galā samaksā klients. Ja ir konkurss uz, piemēram, pieciem gadiem, tad uzņēmējs zina, kurā zonā strādās pietiekami ilgu periodu, tad nav nevajadzīgu kustību, izmaksas noteikti ir mazākas un patērētājs ir ieguvējs, jo arī nepieciešamo investīciju amortizācijas periods ir garāks. Manuprāt, vienīgā lieta, kam Latvijas konkurences jomā ir jāpievērš nopietna uzmanība, ir pašvaldību uzņēmumu pakalpojumu sniegšanas prakse un darbības principi. Konkurences neitralitāte šajā tirgus segmentā Latvijā netiek ievērota. Iepriekšējās Saeimas sasaukuma laikā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) pie šī jautājuma jūtami sāka darbu, bet, mainoties politiskajiem spēkiem un ministram, šis jautājums ir nedaudz atstāts novārtā. Manuprāt, par jebkuras teritorijas apsaimniekošanu būtu jāsludina konkursi un jābūt atklātam iepirkumam. Ja pašvaldības uzņēmums grib strādāt, tad lai piedalās konkursā un pierāda savu varēšanu un pakalpojumu izmaksas.

Kurās pašvaldībās jūs redzat lielākās problēmas?

Tā ir interesanta situācija. Ir vairāki pašvaldību dibināti uzņēmumi, kuri tagad bez konkursa sāk apsaimniekot teritorijas, piemēram, Balvos, Saulkrastos, Tērvetē. Ja viņi ir tik spēcīgi, lai piedalās konkursos. Manuprāt, Balvu vai Tērvetes gadījumi, kur tikko bez iepirkuma darbu pārņēma pašvaldības kapitālsabiedrības, ir kauna traips Latvijas ekonomikai no konkurences neitralitātes viedokļa. Bet ir arī pašvaldības, kas iet citu ceļu, – saprot, ka viņi nespēj nodrošināt kvalitatīvu pakalpojumu, un tomēr izlemj par labu iepirkumam. Piemērs, te ir Pļaviņu apvienība.

Jums kā privātajam uzņēmumam lielāka interese ir par pilsētu teritoriju apsaimniekošanu, vai interesantas liekas arī teritorijas lauku apvidos ar viensētām?

Līdzšinējā prakse ir, ka mēs piedalāmies visos konkursos, kas ir. Ja mums pietrūkst kādu zināšanu, resursu, speciālas tehnikas, tad lūkojamies pēc vietējiem sadarbības partneriem, kas šo darbu ir darījuši iepriekš. Šobrīd visu pašvaldību prasības iepirkumos būtiski pieaug, piemēram, attiecībā uz transportlīdzekļu vecumu, emisijām utt. Protams, ka lieliem uzņēmumiem tā ir priekšrocība. Mums ir liels autoparks, kas ir salīdzinoši moderns, un tajā arī investējam pastāvīgi. Mazākiem uzņēmumiem nopirkt mašīnu par 200 000 eiro ir problemātiskāk, turklāt vēl tehniku, kas var šo mašīnu ziemas laikā izvilkt no grāvja vai dubļiem, kā tas nereti laukos gadās. Mūs interesē jebkura teritorija Baltijā, kurā varam darboties. Pagājušajā gadā esam veiksmīgi startējuši Lietuvā virknē konkursu un nostiprinājuši pozīcijas. Šobrīd savas tirgus pozīcija nostiprinām arī Latvijā.

Kopumā tendences ir tādas, ka arī Baltijā lielie uzņēmumi kļūst vēl lielāki, jo ir iespējas investēt un piesaistīt finansējumu attīstībai, savukārt mazajiem uzņēmumiem ir grūtāk. Ir grūti mazā pašvaldībā nopirkt dārgu profesionālu mašīnu, kas brauc divas reizes nedēļā. Lielā uzņēmumā mašīnas ir nodarbinātas pat 20 stundas diennaktī.

Minējāt, ka VARAM interese par atkritumu nozares konkurences jautājumiem ir pieklususi. Vai esat gatavi kopā ar citiem uzņēmumiem šo jautājumu atkal aktualizēt?

Domāju, ka jebkurā jomā ir ierasta prakse, kad mainās ministrijas vadība un ministrs, daži jautājumi pieklust un sākumā viss notiek lēnāk. Turklāt no VARAM tagad ir nodalīta Klimata un enerģētikas ministrija, kas arī uzliek slogu administratīvajam aparātam. Es sagaidu, ka tuvākajā nākotnē visām ieinteresētajām pusēm ir jāsēžas pie sarunu galda, jāvelk ārā Eiropas prasības, jāizvērtē, kas tiek darīts, kādi ir rezultāti, mērķi un kas netiek darīts, bet būtu jādara.

Taču no otras puses vēl viena Latvijas problēma ir tā, ka gribam būt pirmrindnieki visu ES prasību izpildīšanā. Gribam visu izpildīt, taču par to samaksā uzņēmēji un iedzīvotāji. Tad jājautā, kā mēs varam saglabāt konkurētspēju, ja prasības mēs ieviešam šodien un tūlīt, bet, piemēram, Polija vien pēc diviem gadiem?

Piemēram, Eiropā pirms pāris gadiem stājās spēkā regulējums par plastmasas nodokli, kas nosaka, ka par katru nepārstrādātu tonnu valstij ir jāmaksā 800 eiro sods. Šobrīd šo sodu maksā valsts no valsts budžeta – gada beigās tiek aprēķināts nepārstrādātais apjoms un samaksāts aptuveni 18 miljonu eiro sods. Loģiskāk būtu, un par to sāk runāt arī citas Eiropas valstis, ka šo maksājumu veic nevis no valsts budžeta, bet gan uzņēmumiem, kas ieved un izmanto nepārstrādājamu plastmasas iepakojumu. Tas motivētu uzņēmumu rūpēties par savu iepakojumu pārstrādājamību.

Vai jūs kā iepakojumu savācējs, pārstrādātājs, jūtat, ka mainās iepakojuma veidi, iepakojums kopumā paliek zaļāks?

Ir divas tendences. Viena tendence, ka diemžēl daži ražotāji iepakojumu maina uz modernāku, bet ne zaļāku, taču ir virkne lielo ražotāju, kas ļoti nopietni seko līdzi iepakojuma eko dizainam. Viens no konceptiem ir iepakojamā materiāla samazināšana. Piemēram, ja PET pudele pirms gadiem svēra 40 gramus, bija bieza un smaga, tad tagad Eiropā PET pudeles kļūst arvien plānākas un izmantotais materiāls ir pēc iespējas samazināts. Tagad PET ūdens pudeli var ļoti viegli saspiest un tā neizņem praktiski nekādu vietu. Tajā pašā laikā tas ir arī negatīvs aspekts, jo šī plānā PET pudele tiek nodegradēta līdz tādam līmenim, ka to ir ļoti grūti pārstrādāt. Polimēra ķēdes tiek saīsinātas.

No 2025.gada obligāti ir jānodrošina iespēja atsevišķi vākt tekstila atkritumus. Kas ir izdarīts jau līdz šim un kādi ir secinājumi?

Mēs esam izveidojuši vienu no lielākajiem tekstila savākšanas konteineru tīkliem Latvijā. Skaidrs, ka perspektīvā būs nepieciešama tekstila pārstrādes rūpnīca. Latvija ir pārāk mazs tirgus, bet, tā kā esam reģionāls spēlētājs, mums ir iespēja konsolidēt plūsmas Lietuvā un Latvijā. Visticamāk, šādu rūpnīcu vajadzētu būvēt Lietuvā, jo tas ir tuvāk arī gala produkcijas eksporta tirgiem.

Ar tekstila savākšanu sokas dažādi. Iedzīvotājiem tomēr būtu jāatceras, ka daļa no tekstila konteineros savāktajām drēbēm tiek izmantotas atkārtoti. Esam daudz drēbju aizsūtījuši uz Ukrainu, lai atbalstītu iedzīvotājus, daļa no drēbēm joprojām tiek sūtīta uz Āfriku, kur prasības attiecībā uz drēbju izskatu un kvalitāti ir zemākā līmenī. Bieži vien Latvijā iedzīvotāji tekstila savākšanas konteinerus uzskata par atkritumu konteineriem un samet tur drazu. Ja tomēr gribi savu netīro putekļu lupatu tur mest, vismaz ieliec to maisiņā. Drēbes šobrīd tiek šķirotas ar rokām un tiek sadalītas kā atkārtojami lietojamas, pārstrādājamas vai kurināmais enerģijai.

Mēs kā uzņēmums ļoti nopietni gatavojāmies tekstila savākšanas sistēmas ieviešanai, kas Latvijā noteikta no šā gada sākuma. Mūsuprāt, VARAM liels nepaveiktais mājasdarbs ir izveidot ražotājiem atbildības sistēmu, par ko virkne dokumentu jau izstrādāti. Tāpat kā depozīta sistēma dzērienu iepakojumam, arī tekstila ražotāju atbildības sistēma ir svarīgs elements, kurā ražotājs piedalās finansiāli un uzņemas atbildību par to, kas ar viņa pārdoto preci notiek vēlāk. Vākt tekstila atkritumus šobrīd nav ekonomiski izdevīgi, tekstila pārstrāde vēl tikai attīstās, pārstrādāto produktu pielietojums Latvijā ir ļoti minimāls, ir tikai kaut kādi aizmetņi. Lietuvā, piemēram, ražo tehniskos audumus. Bez ražotāju finansiālas līdzdalības savākšanas un pārstrādes izmaksu segšanā tekstila šķirošanas un apsaimniekošanas sistēmas attīstīšanās būs ļoti sarežģīta, tādēļ vienkāršākais modelis ir ražotāju atbildības sistēma.

Jūs sakāt, ka šobrīd pārstrādes iespējas Latvijā nav nekādas. Kā to labot?

Tehnoloģijas attīstās. Domāju, ka, tiklīdz būs noformēta ražotāju atbildības sistēma un finansējuma mehānisms, tas būs mirkļa jautājums, lai mēs vai kāds konkurents uzstādītu arī pārstrādes iekārtas.

Kādi ir jūsu secinājumi par bioloģisko atkritumu atsevišķo vākšanu?

Bioloģisko atkritumu vākšanas sistēma nav “aizgājusi” tik labi, kā bija plānots, poligona cenu dēļ, kas ir degradējušas sistēmas ideju. Normālā situācijā bioloģisko atkritumu savākšanai būtu jāmaksā uz pusi mazāk nekā sadzīves atkritumiem. Piemēram, Getliņos ar apjomīgām investīcijām tika uzbūvētas jaunas šūnas bioloģisko atkritumu pārstrādei, kas attiecīgi tiek iekļautas bioloģisko atkritumu pieņemšanas cenā, līdz ar to iedzīvotājiem bioloģisko atkritumu savākšana ir vien par apmēram 20% lētāka nekā sadzīves atkritumu. Loģiski, ka neviens tad negrib ņemties ar smirdīgu kartupeļu mizu spaini un visu met parastajā konteinerā. Šī ir vienkārša sistēmas kļūda, kas ir jālabo, jo ilgtermiņā bioloģisko atkritumu savākšanas sistēmai ir jāstrādā. Ir jāsēžas uzņēmējiem un politiķiem pie galda un jādomā, kā šo sistēmu iedzīvināt. Tagad Atkritumu apsaimniekošanas likumā ir pieņemts, ka bioloģisko atkritumu tarifam ir jābūt līdz 60% no sadzīves atkritumu savākšanas tarifa, lai iedzīvotājiem būtu lielāks finansiālais stimuls, kāpēc to darīt. Jaunajos konkursos, visticamāk, būs pašvaldības regulējums, cik konteineriem ir jābūt bioloģiskajiem atkritumiem un cik sadzīves atkritumiem. Sadzīves atkritumu savākšanas tarifi gan, visticamāk, pieaugs, jo caur šo tarifu arī tiks daļēji subsidēts bioloģisko atkritumu savākšanas tīkls.

Cik aktīvi šobrīd iedzīvotāji izmanto bioloģisko atkritumu konteinerus?

Šobrīd plūsma ir tik niecīga, ka mēs nevaram runāt par veiksmīgi strādājošu sistēmu. Protams, ir iedzīvotāji, kas šos atkritumus šķiro, pasūta speciālos konteinerus, kas ir apsveicami, bet pagaidām viennozīmīgi sistēma nesasniedz tos rezultātus, ko varētu sagaidīt.

Eiropas Komisijas plāns paredz, ka līdz 2025.gadam pārstrādei un atkārtotai izmantošanai jānodod vismaz 55% sadzīves atkritumu. Kā pašlaik izskatās – vai Latvijā tas ir reāli?

Laiks vēl ir divi gadi. Ja vērtējam, kā esam virzījušies līdz šim, tad teiktu, ka mums noteikti ir iespējas sasniegt šos mērķus. Ja mēs izveidosim tekstila ražotāju atbildības sistēmu, pareizi uzlabosim un straujāk ieviesīsim bioloģisko atkritumu savākšanas tīklu, polimēru nodokli pārnesīsim uz nepārstrādājamā iepakojuma ražotājiem, domāsim par vieglāka iepakojuma lietošanu, tad sistēma kopumā soli pa solim sasniegs 55%. Arī depozīta sistēmai mērķa sasniegšanā ir ļoti liela nozīme. Tā nav nekāda raķešu zinātne, un mērķis ir sasniedzams.

Kādu atkritumu pārstrādes jaudas vēl Latvijā ir nepietiekamas un nepieciešams attīstīt?

Apjoma ziņā ļoti liela daļa atkritumu ir būvgruži. Pirms daudziem gadiem mēs cīnījāmies ar to, lai būvgruži nenonāktu mežos. Vēl aizvien mazie būvgruži nonāk mežos, un šī problēma ir joprojām aktuāla. Sākot pārstrādāt būvgružus, visiem pārstrādātājiem veidojas pildviela – augsne ar piedevām, šķembas utt. Attīstītajās valstīs pildvielai, ja tā nāk no dabas, piemēram, smiltīm, tiek piemērots ļoti augsts dabas resursu nodoklis. Latvijā vēsturiski derīgo izrakteņu nodokļi ir bijuši mazi – ja ir jāņem smilts no karjera vai sijātas šķembas no būvgružu pārstrādes, tad visi ņem pirmo variantu, jo tas ir izdevīgāk. Tāpat liels jautājums par tehniskā komposta izmantošanu, kas rodas no bioloģisko atkritumu pārstrādes, kas ir augsne ar, iespējams, plastmasu, stikla šķembām, kas nav sadalījies. Kur šo tehnisko kompostu likt, jo, ja ne šodien, tad drīz tas būs milzīgos apjomos? Eiropas prakse liecina, ka šo materiālu izmanto, piemēram, ceļu būvē, starpjoslās, kur jānoklāj augsne zālienam. Tam tas ir ļoti piemērots.

Arī plastmasas atkritumi, kas nav iepakojums, ir lielos apjomos. Šī pārstrāde arī attīstās, un Eiropas līmenī tiek runāts par ražotāju atbildības sistēmu arī plastmasas izstrādājumiem. Agri vai vēlu tas tiks ieviests un būsim spiesti šos materiālus šķirot un pārstrādāt. Liela nākotne šajā jomā ir ķīmiskajai pārstrādei, kas ļauj polimēru sadalīt monomēros, attīrīt no piemaisījumiem un atkal uztaisīt polimēru. Tas ir ļoti dārgs process, bet tehnoloģijas attīstās.

Latvijā mēs neesam atrisinājuši jautājumu par enerģijas ieguvi jeb atkritumu dedzināšanas rūpnīcu. Vēl aizvien mēs visu krāmējam Getliņos un citās izgāztuvēs. Tas, ko mēs it kā nekādi negribam pieņemt, ka atkritumi ir resurss. Latvijā būtu nepieciešamas vismaz divas atkritumu dedzināšanas rūpnīcas, kur visu, ko nevaram pārstrādāt, sadedzinātu un iegūtu siltumu, elektrību. Tas veicinātu mūsu enerģētisko neatkarību, jo atkritumi ir visu gadu. Tā visā pasaulē ir izplatīta prakse.

“Eco Baltia” ir plaši investīciju plāni, vai tas nozīmē, ka plānojat veikt vēl kādu obligāciju emisiju?

Mūsu iepriekšējā obligāciju emisija ir bijusi viena no visveiksmīgākajām emisijām Latvijā, un tas pierāda, ka arī investori tic aprites ekonomikai. Nekautrēšos teikt, ka “Eco Baltia” ir šīs aprites ekonomikas mugurkauls ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā. Investoru uzticība mums ir devusi papildu enerģijas devu tam, ko varam paveikt. Jebkuram Latvijas uzņēmumam liels jautājums ir, kā finansēt savu attīstību, un ar bankām mums ir kā ir – pāris Skandināvijas bankas aizņem visu tirgu un procentu likmes Baltijā, īpaši Latvijā, ir visaugstākās Eiropā. Obligāciju emisija, kādu mēs veicām, salīdzinot ar banku likmēm un EURIBOR, ir gandrīz vienādā līmenī. Ražojošam uzņēmumam bankā aizdevuma procentu likmi zem 7 % šobrīd ir praktiski neiespējami dabūt, un mūsu obligāciju likme bija 8%. Ja man uzdod jautājumu, kā mēs finansēsim tālāko attīstību, tad mēs noteikti diversificēsim finansējuma avotus. Ja būs iespēja, tirgus noskaņojums jaunai obligāciju emisijai, tad izmantosim publisko tirgu, lai piesaistītu finansējumu. “Eco Baltia” ir tik liels uzņēmums, ka mēs ģenerējam pietiekami lielus resursus, kas ir jāizmanto. Ja uzņēmums nespēj to izmantot attīstībai, tad ir jāmaksā dividendes. Protams, ir jāsalāgo attīstības ambīcijas ar finansējuma plāniem. Jāsaka, ka nav arī tik viegli atrast investīciju projektus. Ja pirms desmit gadiem miljona eiro investīcija mums bija liels projekts, tad tagad investīcijas zem trīs miljoniem eiro ir apjoms, ar ko operējam ikdienas režīmā.

Mūsu ilgtermiņa mērķis ir kļūt par līderi ne tikai Baltijas reģionā, bet arī par redzamu, lielu spēlētāju Austrumeiropā ar labi diversificētu produktu klāstu un reģionālo pārklājumu. Protams, tam ir nepieciešami ievērojami līdzekļi. Mums gan arī ir spēcīga akcionāru bāze, kas alkst ieguldīt, bet līdz šim nav bijusi tāda nepieciešamība.

Vai potenciāli varētu būt arī akciju emisija?

Tas nav izslēgts, jo katram uzņēmumam ir noteiktas attīstības fāzes. Vai tas būtu akciju sākotnējais piedāvājums biržā vai papildu līdzekļu piesaiste no uzņēmuma īpašniekiem, tas vienmēr ir saistīts ar to, kādas ir attiecīgā brīža izaugsmes iespējas. Jāsaprot gan, ka uzņēmējdarbībā akcionāru nauda nosacīti ir visdārgākā no finanšu teorijas perspektīvas, lētākā ir banku nauda un tad parādzīmes. Šobrīd “Eco Baltia” kopējais finanšu stāvoklis viennozīmīgi ļauj vēl izmantot kreditēšanās iespējas. Būtu jābūt superlieliem projektiem, lai rastos nepieciešamība emitēt jaunas akcijas. Nav izslēgts, ka nākotnē mēs nolemsim iziet publiskajā tirgū, bet šobrīd tā nav prioritāte.

Līdz kuram gadam ir mērķis kļūt par redzamu Austrumeiropas spēlētāju?

Ja agrāk, aizbraucot uz profesionālajām izstādēm, par mums neviens nebija dzirdējis, tad šobrīd “Eco Baltia” vairāk vai mazāk ir redzams tirgus spēlētājs. Protams, lai varētu teikt, ka mums ir ievērojama tirgus daļa visā Eiropā, vēl divi trīs gadi ir jāpaciešas.

Kāda jums ir sajūta par kopējo investoru interesi par Baltijas reģionu, īpaši pēc Krievijas sāktā kara Ukrainā? Vai ir jūtama piesardzība par šī reģiona attīstību?

Mēs ikdienā komunicējam ar zināmu starptautisko investoru loku. Protams, pirmā sajūta pagājušajā gadā bija savā ziņā neitralitāte un investoru piebremzēšanās. Mums kā lielam spēlētājam tā ir iespēja, jo uzņēmumiem, kas gribēja pārdoties, pircēju loks samazinājās. Obligāciju emisija viennozīmīgi parādīja, ka vietējam investoram ir gana daudz līdzekļu un viņi tic “Eco Baltia” stāstam, pat neskatoties uz to, ka pārstrādes nozarei šie divi gadi ir bijuši gana izaicinoši, jo pārstrāde prasa daudz energoresursu, enerģija bija ļoti dārga, sīva ir konkurence ar lētajiem produktiem no citiem reģioniem, un arī to, ka pēkšņi mēs no tranzītvalsts esam kļuvuši par Eiropas gala pieturu. Es teiktu, ka situācija šobrīd mainās. Stratēģiskie investori gan vēl aizvien ir rezervēti, savukārt finanšu investori vairāk skatās uz uzņēmumu un tā stāstu, ne tik daudz reģionu. Latvija tomēr ir NATO dalībvalsts, un tas ir zīmogs, kas mums ir ļoti, ļoti svarīgs. Arī Somija pievienojās NATO, kas nozīmē, ka šeit ir dzelzs priekškara robeža. Neskatoties uz to, ka Krievija ir un būs agresorvalsts vēl daudzus gadus, investoru interese ir, un tā nav orientēta uz to, kas mums ir kaimiņos. “Eco Baltia” bizness ar Krieviju bija ļoti nelielā apjomā, bijām vieni no pirmajiem, kas paziņoja, ka ar Krieviju un Baltkrieviju vairs nestrādāsim. Kopumā apjoms gan mūsu biznesā šiem tirgiem bija salīdzinoši neliels – apmēram 300 000 eiro, kas no mūsu apgrozījuma ir mazāk par 1%. Es teiktu, ka šobrīd mēs vairāk caur banku procentlikmēm, parādzīmēm jūtam, ka šis ir riskantāks reģions, taču kopumā tas nav kritisks jautājums. Ir daudz svarīgāki jautājumi par to.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
BauskasDzive.lv komanda.