Prognozes par to, cik smagas sekas ir gaidāmas karadarbībai Tuvajos Austrumos un Hormuza jūras šauruma bloķēšanai pašlaik ir visai atšķirīgas. Somijas lielākās finanšu grupas “OP Financial Group” vecākais ekonomists Jona Vidgrēns (Joona Widgrén) intervijā aģentūrai LETA saka, ka pašlaik tomēr sliecas uz prognozi, ka ietekme uz pasaules ekonomiku būs diezgan īslaicīga. Tāpat tiek sagaidīts, ka naftas cena samazināsies jau vasarā. Tomēr, kamēr nav skaidrs, kāds risinājums būs krīzei Tuvajos Austrumos, visas prognozes var arī mainīties.
Kā jūs raksturotu pašreizējo situāciju Tuvajos Austrumos, un kā tā ietekmē pasaules ekonomiku? Vai mums joprojām ir cerības tikai uz īstermiņa nestabilitāti, vai arī varam teikt, ka šobrīd mēs esam pilnvērtīgā ekonomikas krīzē?
Mūsu pašreizējās ekonomiskās prognozes attiecībā uz pasaules ekonomiku ir tādas, ka šī ietekme būs diezgan īslaicīga. Mēs sagaidām aptuveni 2,8% pasaules iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu šogad, kas ir aptuveni par 0,3-0,4 procentpunktiem mazāk nekā mūsu janvāra prognoze, bet joprojām nav pārāk tālu no ilgtermiņa vidējā pieauguma tempa, kas ir aptuveni 3%. Tāpēc vismaz pagaidām mēs sagaidām, ka kara Tuvajos Austrumos ietekme būs diezgan īslaicīga. Mēs arī sagaidām, ka naftas cena samazināsies jau vasarā.
Bet, protams, vienlaikus ir jāpasaka, ka situācija ir diezgan neskaidra, un šobrīd mēs patiešām nezinām, kāda būs naftas cena, un mēs nezinām, kāda vienošanās vai risinājums būs šai situācijai. Taču mūsu pašreizējās aplēses ir tādas, ka pasaules ekonomika joprojām diezgan labi izturēs šo krīzi.
Es saprotu, ka šī prognoze ir spēkā, ja būs kāds progress miera sarunās. Kā būs, ja risinājuma nebūs vēl dažus mēnešus vai pat gadu, proti, ja konflikts tiek iesaldēts?
Protams, jo ilgāk turpināsies tagadējā krīze Tuvajos Austrumos, jo ekonomiskā situācija kļūs sliktāka. Ja naftas cenas saglabāsies augstas līdz rudenim, iespējams, ka daudzu Eiropas valstu ekonomikas sagaida zināma recesija – naftas cena būs augsta, iespējams, būs arī augstākas procentu likmes, un kopumā zemāka ekonomiskā aktivitāte šo iemeslu dēļ. Bet, kā jau es minēju, pašlaik to ir grūti prognozēt.
Ir dažas lietas, kas atbalsta prognozi, ka vienošanās par mieru tiks panākta pirms vasaras beigām, jo ASV visdrīzāk ir ambīcijas izbeigt šo konfliktu vismaz līdz vidustermiņa vēlēšanām novembrī. Taču gadījumā, ja konflikts turpināsies, protams, ekonomiskā ietekme būs lielāka.
Mūsu pamata prognoze ir tāda, ka lielākā ietekme būs jūtama šogad. Bet, ja situācija turpināsies ilgāk, tad ir lielāka varbūtība, ka lielākā ietekme būs redzama nākamgad, kad sāksim novērot augstāku inflāciju arī citos produktos, nevis tikai naftas un tās produktu tirgū, un parādīsies enerģijas cenu kāpuma sekundārā ietekme, kas nozīmē, ka sāks pieaugt arī citu preču cenas, kā arī algas. Tad arī ietekme uz tautsaimniecību būtu lielāka.
Tādā gadījumā arī Eiropas Centrālajai bankai (ECB), visticamāk, būs jāpalielina procentu likmju līmenis.
Vai mēs tomēr varam paredzēt, ka arī tādā gadījumā, ja miera sarunas ir veiksmīgas, būs ilgāka termiņa ietekme uz ekonomiku, jo problēma nav tikai Hormuza šaurums, bet ir bojāta arī naftas un gāzes infrastruktūra Persijas līča valstīs?
Jā. No makroekonomiskā viedokļa ir grūti novērtēt, cik liela ir šī ietekme, kāda ir citu faktoru ietekme šajā teritorijā, bet, protams, karš pats par sevi, iespējams, nav tiešais iemesls augstām naftas cenām, bet naftas nepietiekama piegāde tirgiem gan tāda ir. Ja infrastruktūra ir bojāta, tad, pat ja karš beidzas, bet piegādes joprojām ir nepietiekamas, tad, protams, ietekme būs augstākas enerģijas cenas ilgāku laiku un arī augstāka inflācija.
Taču tādā gadījumā, manuprāt, vēl viens ietekmes avots uz ekonomiku ir vispārējais noskaņojums. Ja tiks panākts miers, tad šis noskaņojums varētu uzlaboties, un tāpēc kopējā ietekme uz ekonomiku, visticamāk, būs mazāka arī gadījumā, ja piegādes joprojām būs nepietiekamas.
Jūs jau minējāt, ka var būt sekundāra ietekme uz citu preču cenām. Par kādām precēm mēs runājam? Pirmkārt, tās var būt apkures cenas nākamajā apkures sezonā, lauksaimniecības produkti?
Pirmais trieciens skars tos produktus, kas ir energoietilpīgi, kur enerģija ir nepieciešama šo produktu vai pakalpojumu ražošanā, piemēram, pārtika, apkure, transportēšana. Taču pagaidām mēs vēl neredzam šo sekundāro ietekmi. Tas prasīs zināmu laiku. Kā mēs redzējām 2022. un 2023. gadā, vispirms pieauga tikai enerģijas cenas, un pēc sešiem divpadsmit mēnešiem sāka pieaugt arī citas cenas.
Manuprāt, viena no galvenajām atšķirībām šoreiz ir tā, ka ECB ir diezgan modra, tāpēc šoreiz tā centīsies rīkoties savlaicīgi, lai neatpaliktu no cenu pieauguma līknes, mēģinot pārvaldīt inflāciju, kas šajā situācijā, iespējams, ir labi.
Daži ekonomisti ir teikuši, ka mēs varam runāt tikai par īstermiņa ietekmi, ja šī krīze beigtos divu mēnešu laikā. Tagad šie divi mēneši ir pagājuši. Vai mēs varam runāt par kādu periodu, kad šis konflikts ir jāpārtrauc, lai izvairītos no ilgtermiņa ietekmes?
To ir ļoti grūti pateikt. Mēs esam sākuši novērot, jo īpaši Āzijā, ka jau tagad ir reāls naftas produktu trūkums. Īpaši tas attiecas uz aviācijas degvielu.
Tomēr daudzi ekonomisti sagaida, ka naftas cena vasarā samazināsies. Ja konflikts ilgs ilgāk par vasaru, tad mēs jau daudz vairāk redzēsim šo sekundāro ietekmi uz cenām. Tad ietekme uz ekonomiku, protams, būs daudz smagāka nekā tad, ja situācija atrisināsies līdz vasarai. Bet, protams, ar katru nedēļu, kuru ilgst šis karš, ietekme uz ekonomiku būs lielāka. Piemēram, jau ir izskanējušas ziņas, ka pastāv reāls risks, ka pat Eiropā var sākt trūkt aviācijas degvielas.
Ir ļoti grūti pateikt, kur ir šī robeža starp īslaicīgu ietekmi un ilgtermiņa vai vidēja termiņa ietekmi, bet, manuprāt, mēs varam būt diezgan droši, ka, ja konflikts turpināsies arī pēc vasaras, ietekme būs lielāka, nekā pašlaik prognozēts.
Ja mēs runājam par Eiropu, vai ir kādas atšķirības, salīdzinot ar 2022. gadu, kad sākās karš Ukrainā? Toreiz tomēr vairums šādu situācijas attīstību neparedzēja un daudzas valstis bija ļoti atkarīgas no Krievijas gāzes. Tagad daudz attīstītāka ir sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) infrastruktūra un piegādes ir diversificētākas. Vai varam teikt, ka Eiropa šādiem ģeopolitiskajiem pavērsieniem kaut kādā ziņā ir gatavāka?
Tieši Eiropas valstīm naftas imports no Irānas ir daudz mazāka ekonomikas daļa nekā enerģija no Krievijas, īpaši Vācijai, kas bija un savā ziņā joprojām ir diezgan atkarīga no Krievijas energoresursiem. Tāpēc tiešā ietekme uz Eiropu ir mazāka.
Taču galvenā atšķirība, manuprāt, ir tā, ka daudzas valstis ir zināmā mērā sagatavojušās šāda veida šokiem energoapgādē, un tām ir bijis laiks padomāt par citiem risinājumiem, par citiem enerģijas ieguves veidiem, un avoti, no kuriem tās var importēt enerģiju, ir plašāki nekā pirms krievu uzbrukuma Ukrainai. Tāpēc šajā ziņā, manuprāt, Eiropai tas var būt mazāks satricinājums.
Bet globālā mērogā tas ir diezgan liels satricinājums, jo Hormuza jūras šaurums ir ļoti svarīgs globālajai naftas piegādei, tāpēc naftas cenas pasaulē mainās diezgan būtiski.
Daudzas valstis pašlaik reaģē uz šo situāciju, samazinot nodokļus degvielai. Cik adekvāti ir šie pasākumi, un vai tie var ietekmēt inflāciju?
Protams, tie palīdz mājsaimniecībām un atvieglo to dzīvi. Taču, manuprāt, vispārējā ekonomiskā argumentācija šiem soļiem nav tik spēcīga, jo, samazinot cenu, jūs palieliniet pieprasījumu pēc tiem produktiem, kuru piedāvājums ir mazāks nekā agrāk. Tāpēc var iznākt, ka šo pasākumu ietekme patiesībā var palielināt cenas un ietekmēt inflāciju. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc, piemēram, Somija vismaz līdz šim nav īstenojusi nevienu no šiem atbalsta mehānismiem attiecībā uz degvielas cenām.
Bet, protams, mājsaimniecībām ir jāpalīdz tikt galā, tādēļ, ja šī situācija ir īslaicīga un piedāvājums atjaunosies, tad šie pasākumi ir uzskatāmi par pieņemamiem, bet vienlaikus jāatceras, ka tas var arī sekmēt cenu pieaugumu, pretēji iecerētajam.
Vai jūs redzat, ka ir lietas, ko valdības vēl var darīt, lai mazinātu ietekmi uz mājsaimniecībām un jo īpaši uz mājsaimniecībām, kas nav tik turīgas?
Precīzi mērķēti pasākumi ir gandrīz vienīgais veids, kā to panākt, jo īpaši īstermiņā. Protams, ilgtermiņā mēs jau redzam, ka tajās Eiropas ekonomikās, kuras ir mazāk atkarīgas no naftas, kurās enerģijas avotu klāsts ir plašāks un naftas un gāzes produktiem ir alternatīvas, tas palīdz arī mājsaimniecībām situācijās, kad viena vai divu enerģijas produktu cenas strauji pieaug. Bet īstermiņā, manuprāt, precīzi mērķēti pasākumi ir gandrīz vienīgais veids, kā palīdzēt mājsaimniecībām, īpaši nabadzīgākajām mājsaimniecībām.
Ģeopolitiskās spriedzes mirkļos enerģētika tradicionāli ir Baltijas vājā vieta. Cik liels ir risks mūsu reģionam, un vai esam darījuši pietiekami daudz pēc 2022. gada?
Baltijas valstīs nesenā vēsturē enerģētikas komponente inflācijas pieaugumā vienmēr ir bijusi nozīmīga un enerģijas cenu pieaugums diezgan lielā mērā veicina Baltijas valstu inflāciju. Tas nozīmē, ka šādu situāciju ietekme uz tautsaimniecībām, kas ir ļoti atkarīgas no energoproduktiem, īpaši naftas un gāzes produktiem, būs lielāka.
Baltijas valstīs, kā arī lielākajā daļā Eiropas ekonomiku, ir bijuši uzlabojumi, bet, manuprāt, kopējā situācija joprojām ir diezgan līdzīga. Baltijas valstis joprojām ir samērā atkarīgas no energoresursiem, un energoresursi ietekmē inflāciju Baltijas valstīs vairāk nekā daudzās citās Eiropas valstīs. Vienlaikus diezgan līdzīgi ir ar Vāciju, kas arī ir diezgan atkarīga no enerģijas izmantošanas, īpaši rūpniecības sektorā. Tāpat tas ir arī virknē Centrāleiropas valstu.
Vienlaikus pēc 2022. gada Baltijā, it īpaši Latvijā un Igaunijā, rūpniecības daļa IKP ir samazinājusies.
Kas gan arī nav nekas labs.
Protams, būtu labāk, ja ražošanas nozare jau būtu atguvusies.
Vai mēs varam piedzīvot tādu pašu inflācijas lēcienu kā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā?
Protams, tas ir iespējams, bet tas nav mūsu prognožu pamatscenārijs. Viens no iemesliem ir tas, ka ECB, visticamāk, būs modrāka un rīkosies ātrāk, nekā tas notika 2022. gadā. Arī kopējā ekonomiskā situācija nav tāda kā pēc pandēmijas gadiem, kad mēs redzējām strauju izaugsmi. 2022. gadā šoks par energoresursu piegāžu apstāšanos sakrita ar ļoti augstu pieprasījumu, un tā bija laba augsne augstai inflācijai. Tagad situācija ekonomikā ir daudz mierīgāka, un tāpēc, manuprāt, ir maz ticams, ka būs tik liels inflācijas kāpums kā 2022. gadā. Protams, viss ir iespējams, taču tas nav pamatscenārijs.
Jūs jau pieminējāt ECB. Kāda ir jūsu prognoze? Kādas izmaiņas viņu procentu likmju stratēģijā varētu būt?
Daudzi komentētāji uzskata, ka 2022. gadā ECB kavējās ar procentu likmju paaugstināšanu, un tas bija viens no toreizējās augstās inflācijas iemesliem. Tirgū šobrīd tiek prognozēts, ka ECB šogad likmes varētu palielināt divas vai pat vairāk reižu. Tas ir diezgan daudz, ņemot vērā pašreizējo situāciju, kad Eiropas ekonomika atrodas ne pārāk labā stāvoklī un inflācija joprojām ir salīdzinoši zema, lai gan mēs zinām, ka pastāv paaugstinātas inflācijas risks.
Pašlaik ir diezgan ticams, ka, iespējams, vasarā tiks veikts vismaz viens procentu likmju paaugstinājums. Ja arī pēc tam inflācija palielināsies vai arī saglabāsies augstas inflācijas gaidas, tad ir diezgan iespējams, ka procentu likmju paaugstinājumi sekos vēl. Taču tikpat labi ir iespējams, ka finanšu tirgos šobrīd jau paredz pārāk daudz procentu likmju paaugstinājumu šim gadam.
Eiropas Komisijas amatpersonas ir norādījušas, ka Eiropā pastāv stagflācijas risks, kad inflācija ir augsta, bet tautsaimniecības izaugsme ir zema. Vai arī jūs uzskatāt, ka tas var notikt?
Ja enerģijas cenas turpinās saglabāties augstas, tad pastāv stagflācijas iespējamība. Taču atkal jāatgādina, ka tā nav pamatscenārija prognoze. Mēs un arī lielākā daļa citu ekspertu joprojām sagaidām, ka inflācija sāks samazināsies un arī IKP nākamgad atkal sāks palielināties.
Bet, protams, ja situācija nemainās un naftas cenas saglabājas ļoti augstas, un īpaši, ja būs šie sekundārie efekti, tad ir iespējama arī stagflācija. Īpaši dažās valstīs, kur izaugsmes temps jau tāpat ir diezgan zems.
Kā šajā ziņā izskatās Baltijas valstis? Lietuvā situācija ir nedaudz labāka, bet, piemēram, Igaunijā un Latvijā IKP pieauguma temps arī līdz šim nav bijis tāds, kādu mēs vēlētos redzēt.
Mēs sagaidām, ka Igaunijā un Latvijā šogad būs pozitīvi izaugsmes rādītāji, turklāt mazliet straujāks izaugsmes temps nekā pagājušajā gadā. Galvenokārt tas ir spēcīgāka iekšzemes pieprasījuma dēļ un daļēji arī tādēļ, ka zināmu ietekmi pašlaik atstāj izdevumi aizsardzībai un lielāki valsts ieguldījumi.
Mājsaimniecību finansiālā situācija visās Baltijas valstīs faktiski ir uzskatāma par diezgan labu. Nominālās algas ir diezgan labi augušas, un inflācija, lai gan ir paaugstināta, ir zemāka nekā algu pieauguma temps, tāpēc reālās algas ir augušas. Tādējādi mājsaimniecībām vajadzētu būt iespējām palielināt savus izdevumus šogad un nākamgad. Protams, augstāka inflācija tagad apēdīs daļu no pirktspējas vai reālās algas pieauguma, bet vismaz pagaidām mēs uzskatām, ka vēl ir iespējas uzlabot situāciju ar privāto patēriņu, kā arī investīcijām.
Taču, kā jau minēju, Baltijas valstis joprojām ir diezgan atkarīgas no enerģijas un gāzes produktiem, tāpēc šajās valstīs mazāka tautsaimniecības pieauguma tempa risks ir nedaudz lielāks. Arī vēsturiski Baltijas valstu izaugsmes svārstīgums ir bijis lielāks nekā, piemēram, Zviedrijai vai Somijai, kur izaugsmes tempi ir bijuši nedaudz stabilāki.
Taču pamatscenārijs joprojām paredz, ka Baltijas valstu ekonomika augs. Ne pārāk strauji, bet tomēr augs.
Ir skaidrs, ka dažas nozares pašreizējā situācija ietekmē smagāk, bet vai ir nozares, kas var gūt arī labumu, piemēram, aizsardzības nozare?
Jā, protams, vispārējā situācija zināmā mērā atbalsta aizsardzības nozari, jo lielākā daļa Eiropas valstu palielina savus aizsardzības izdevumus un ražošanas apjomu. Daudzas valstis vēlas pirkt Eiropas aizsardzības sistēmas no Eiropas aizsardzības uzņēmumiem. Tādēļ kopumā šī ģeopolitiskā situācija atbalsta aizsardzības nozares uzņēmumus.
Tāpat, kā mēs esam redzējuši īstermiņā, naftas pārstrādes uzņēmumiem līdz ar naftas cenas pieaugumu ir palielinājusies peļņa. Taču arī pieprasījums, visticamāk, samazināsies, ja ekonomiskā situācija pasliktināsies.
Tādēļ aizsardzības nozare, iespējams, ir tā, kas gūst vislielāko labumu no vispārējās ģeopolitiskās situācijas un aizsardzības izdevumu pieauguma.
Šī ir jau trešā krīze pēc pandēmijas un kara Ukrainā, ko ekonomika piedzīvo praktiski bez pauzēm. Cik lielā mērā uzņēmumi un ekonomika kopumā ir pielāgojusies darbam šādos apstākļos?
Kopumā es pat esmu nedaudz pārsteigts, cik labi ekonomikas ir tikušas galā ar visām šīm krīzēm vai satricinājumiem pēdējo piecu sešu gadu laikā, jo pēc Covid-19 ir bijuši diezgan daudz dažādu satricinājumu un krīžu. Kopumā, ja skatāmies uz Eiropas ekonomiku, darba tirgus joprojām ir diezgan saspringts, un nav bijušas nekādas lielas recesijas, lai gan, protams, izaugsmes tempi Eiropā ir bijuši diezgan zemi, bet tā var būt arī strukturāla problēma. Jo īpaši Vācijā mēs esam novērojuši ļoti zemu izaugsmes tempu, kas, protams, ietekmē visu Eiropu. Patiesībā ir diezgan pārsteidzoši, cik labi ekonomikas ir tikušas galā ar šīm problēmām.
Vai ģeopolitiskā nenoteiktība ir kļuvusi par jaunu mūsu dzīves normu?
Zināmā mērā, jā. Bet cerēsim, ka tas mainās diezgan ātri. Bet pašlaik, manuprāt, tā ir sava veida jauna norma. Globalizācijas uzplaukums līdz aptuveni 2010. gadam ir pārgājis ģeopolitisko šoku laikmetā.
Kā šī Tuvo Austrumu krīze ietekmē investoru attieksmi pret Baltijas valstīm, jo karš Ukrainā jau arī nav beidzies?
Tas atkal ir atkarīgs no tā, cik ilgi šī situācija turpināsies. Iespējams, tas vairāk ir saistīts ar vispārējo investoru noskaņojumu, un, protams, krīzes laikā daudzi investori dodas prom no mazākām ekonomikām un koncentrējas uz ieguldījumiem lielajās ekonomikās, kas tiek uzskatītas par drošākām.
Bet kopumā, manuprāt, tas ir atkarīgs no tā, cik ilgi šī situācija turpināsies, un es domāju, ka pašlaik nav būtisku pazīmju, kas liecinātu par to, ka investori sāk izņemt naudu no mazākām ekonomikām, kādas ir Baltijas valstis.
Vai jūs saskatāt, ka šādi konflikti paātrina strukturālās pārmaiņas, piemēram, enerģētiskās neatkarības vai reģionālās sadarbības jomā, piemēram, šajā Ziemeļvalstu reģionā, jo mēs vairs nevaram tik lielā mērā paļauties uz tālākiem tirgiem?
Jā, iespējams. Vismaz pēc 2022. gada enerģijas cenu lēciena mēs redzējām, ka Eiropas valstis sāka koncentrēties uz enerģētisko neatkarību un sāka sadarboties ar citām Eiropas valstīm. Tātad tā ir sava veida riska pārvaldība šādās situācijās, lai samazinātu satricinājumu risku. Tā kā daudzas valstis jau līdz šim ir centušās samazināt savu naftas patēriņu, tas varētu nedaudz paātrināt šo procesu.
