Šodien, 14. aprīlī, Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā par trokšņa novērtēšanas un pārvaldības regulējumu, atzīstot par Satversmei neatbilstošu trokšņa novērtēšanas un pārvaldības regulējumu, ciktāl tas nenodrošina pienācīgu aizsardzību pret pārmērīgu izklaides troksni. Satversmes tiesa secināja, ka, pretēji savam pienākumam, valsts nav noregulējusi izklaides trokšņa novērtēšanu, kontroli un ar to saistītos atbildības jautājumus.
Lieta tika ierosināta pēc bijušā tiesībsarga pieteikuma. Pieteikumā tika lūgts izvērtēt Trokšņa pārvaldības noteikumu normu atbilstību Satversmei, ciktāl tās nenodrošina pienācīgu aizsardzību pret izklaides troksni, ko rada komersantu darbība tādās vietās kā, piemēram, naktsklubi, bāri, diskotēkas un šo vietu ārtelpas (terases), viesu nami. Tiesībsargs uzskatīja, ka valsts nav noteikusi pietiekamas prasības, kas ļautu izklaides troksni samērot ar personas tiesībām uz mieru savā mājoklī. Tādēļ apstrīdētais regulējums nenodrošina efektīvu personas tiesību uz mājokļa un privātās dzīves neaizskaramības aizsardzību, nepasargā no trokšņa kaitīgās ietekmes uz veselību un neveicina vides kvalitātes uzlabošanu.
Satversmes tiesa secināja, ka vairāki normatīvie akti dažādos aspektos ir attiecināmi uz pārmērīgu izklaides troksni. Tomēr šis regulējums nenodrošina personu pienācīgu aizsardzību. Turklāt Trokšņa pārvaldības noteikumos paredzētā trokšņa novērtēšanas un mērīšanas kārtība nav piemērota tieši izklaides troksnim.
Tiesa norādīja, ka izklaides troksnis ir piesārņojuma veids, kas var būtiski ierobežot personas pamattiesības. Tādēļ tiesiskajā regulējumā jālīdzsvaro, no vienas puses, personas tiesības netraucēti baudīt privāto dzīvi savā mājoklī, tiesības uz veselības aizsardzību un labvēlīgu vidi, bet, no otras puses, komersantu tiesības uz īpašumu un sabiedrībai nozīmīgās ekonomikas, kultūras un tūrisma intereses, kuras īsteno izklaides aktivitāšu apmeklētāji. Tā kā pārmērīga izklaides trokšņa novērtēšana, kontroles process un efektīvas atbildības noteikšana ir būtiski pamattiesību aizsardzības jautājumi, to pamatprincipi skaidri jānosaka pašam likumdevējam. Savukārt Ministru kabinetam vai citām institūcijām var uzticēt detalizētu noteikumu un tehnisko normu izstrādi, lai nodrošinātu šo pamatprincipu īstenošanu.
Lietas izskatīšanas laikā tika pieņemti un 2026. gada 28. martā stājās spēkā grozījumi likumā “Par piesārņojumu”, ar kuriem paplašināta pašvaldību kompetence regulēt un uzraudzīt troksni, kas rodas pasākumu laikā, izklaides vietās un izklaides vietu darbības rezultātā. Izskatāmajā lietā šie grozījumi nebija apstrīdēti un, ievērojot prasījuma robežas, netika vērtēta to atbilstība Satversmei. Satversmes tiesa secināja, ka Saeima nav izlēmusi būtiskākos jautājumus par kritērijiem, pēc kuriem varētu secināt, ka izklaides troksnis ir pārmērīgs un nesamērīgi ierobežo personas pamattiesības. Tāpat Saeima nav izlēmusi būtiskākos jautājumus par kontroles procesa ietvaru un atbildības veidu, subjektu un piemērotāju. Arīdzan nav izvērtēti iespējamie administratīvi tiesiskie līdzekļi un to piemērošanas sekas, kā arī nav noregulēts, vai un kā pamattiesību aizsardzība tiks nodrošināta pašvaldībās, kuras neizdos saistošos noteikumus par izklaides troksni. Tādējādi Saeima pati nav noteikusi šā trokšņa novērtēšanas, kontroles un ar to saistītās atbildības pamatprincipus un tamdēļ Ministru kabinets un pašvaldības šajā jomā nav atbilstoši pilnvarotas.
Satversmes tiesa atzina, ka pastāvošais tiesiskais regulējums nenodrošina taisnīgu līdzsvaru starp personu tiesībām un komersantu, kā arī izklaides aktivitāšu apmeklētāju interesēm. Tādējādi valsts nav nodrošinājusi personu pienācīgu aizsardzību pret pārmērīgu izklaides troksni. Līdz ar to tiesa atzina Ministru kabineta 2014. gada 7. janvāra noteikumu Nr. 16 “Trokšņa novērtēšanas un pārvaldības kārtība” 9., 10., 11. un 12. punktu, ciktāl tie nenodrošina personas pienācīgu aizsardzību pret pārmērīgu izklaides troksni, par neatbilstošu Satversmes 96., 111. un 115. pantam.
Tiesa noteica, ka Saeimai līdz 2027. gada 1. martam jānoregulē izklaides trokšņa novērtēšanas, kontroles un ar to saistītās atbildības pamatprincipi un jāprecizē Ministru kabinetam un pašvaldībām dotais pilnvarojums.
