Pagājušajā svētdienā notikušajās Bulgārijas parlamenta pirmstermiņa vēlēšanās negaidīti pārliecinošu uzvaru guvusi eiroskeptiski un prokrieviski noskaņotā bijušā prezidenta Rumena Radeva izveidotā kreiso partiju koalīcija “Progresīvā Bulgārija” (PB), kas izcīnījusi absolūto vairākumu.
Tagad mediji jautā, vai pēc Viktora Orbāna graujošās sakāves nedēļu iepriekš notikušajās Ungārijas parlamenta vēlēšanās Eiropas Savienība (ES) Radeva personā nav ieguvusi jaunu Orbānu. Izskan arī jautājums, cik nopietni uztverami viņa solījumi izskaust endēmisko korupciju.
Priekšvēlēšanu laikā Radevs izvairījās sniegt skaidras atbildes par savām iecerēm. Nav arī lielas skaidrības par to trīs sīkpartiju nostādnēm, kuras bijušajam kara aviācijas pilotam izdevās apvienot tikai nedaudzu nedēļu laikā pirms vēlēšanām.
Kas ir Radevs?
Radevs dzimis 1963. gadā Haskovas pilsētā netālu no Bulgārijas robežas ar Turciju. Viņa vecāki un tuvinieki apgalvo, ka jau no mazotnes nākamais politiķis sapņojis par karjeru aviācijā. Vēl komunistiskās diktatūras laikā 1987. gadā Radevs beidza Georgija Benkovska augstāko kara aviācijas skolu. Taču pēc komunistiskā marionešu režīma krišanas viņš turpināja izglītošanos jau ASV un 1992. gadā beidza Aviācijas eskadras virsnieku skolu Maksvela Gaisa spēku bāzē Alabamā. 2005. gadā, gadu pēc Bulgārijas iestāšanās NATO, Radevs kļuva par Bulgārijas Gaisa spēku komandieri.
2016. gadā viņš pirmo reizi kandidēja uz prezidenta amatu. Toreiz viņu izvirzīja Sociālistiskā partija (BSP), kas 1990. gadā tika izveidota uz kādreizējās Komunistiskās partijas bāzes. Tolaik klīda ziņas, ka Radeva kandidatūra tikusi apspriesta arī ar ietekmīgiem ļaudīm Maskavā. Nedaudz vēlāk ilggadējs PSRS un Krievijas izlūkdienestu virsnieks Leonīds Rešetņikovs, kas tobrīd ieņēma Krievijas Stratēģisko pētījumu institūta direktora amatu, arī apstiprināja, ka esot Radeva kandidatūru pārrunājis ar BSP vadību.
Radevs uzvarēja 2016. gada vēlēšanās, un kopš tā laika runas par viņa sakariem ar Kremli nav rimušas nedz medijos, nedz sabiedrībā. Interese par to vēl vairāk pieauga pēc Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī.
Radeva nostāja Ukrainas jautājumā
2021. gadā Radevs kandidēja uz otru pilnvaru termiņu prezidenta amatā, un vienīgajās televīzijas debatēs pirms vēlēšanām konservatīvās proeiropeiskās partijas “Pilsoņi par eiropeisku Bulgārijas attīstību” (GERB) izvirzītais kandidāts Anastass Gredžikovs viņam uzdeva jautājumu: “Kam pieder Krima?” Uz to Radevs atbildēja: “Šobrīd Krievijai. Kā gan citādi?” Vēlāk gan viņš centās mīkstināt iepriekšējos izteikumus, skaidrojot, ka “Krima pieder Ukrainai, taču šobrīd to kontrolē Krievija”.
Pēc Krievijas atkārtotā iebrukuma Ukrainā Radevs paziņoja, ka Krievijai jāaptur militārā operācija, taču turpmākajos mēnešos prezidenta retorika arvien lielākā mērā tika vērsta pret Ukrainu un ES. Viņš apgalvoja, ka militārā atbalsta sniegšana Kijivai tikai pagarinot karu, ka ukraiņu pretuzbrukums bijusi kļūda un ka politiķi, kas uz Ukrainu sūta ieročus un munīciju, esot “kara kurinātāji”. Izmantojot prezidenta veto, Radevs novilcināja artilērijas šāviņu un bruņumašīnu nosūtīšanu Ukrainai, uzstājot, ka Bulgārijai jāsniedz vienīgi humānā un medicīniskā palīdzība. Viņš arī aicināja atjaunot dialogu ar Krieviju, izpelnoties Krievijas diktatora Vladimira Putina preses sekretāra Dmitrija Peskova uzslavas.
Sofija pēdējo gadu laikā centusies mazināt kādreizējo atkarību no Krievijas energoresursiem, līdz 2028. gadam izbeidzot krievu dabasgāzes eksportu un piespiežot Krievijas naftas kompānijai “Lukoil” pārdot savu naftas pārstrādes rūpnīcu “Neftohim” Burgasā. Radeva mēģinājumi bremzēt šo procesu, izmantojot prezidenta veto un viņa ieceltās pagaidu valdības, liecina, ka, nonākot premjera krēslā, viņš varētu mainīt šo kursu. “Iekšpolitikā [Radevs] var būt piekāpīgāks pret Krievijas ekonomiskajām interesēm, īpaši enerģētikā,” sarunā ar tīmekļa laikrakstu “The Kyiv Independen” atzīst Vācijas Māršala fonda Eiropas atjaunošanas programmas pētnieks Dimitars Keranovs.
Tas viss liek uzdot jautājumu, cik lielā mērā Radevs, nonākot premjerministra krēslā, turpinās pēdējo divu valdību uzturēto Ukrainai labvēlīgo kursu. Nav arī skaidrs, vai Radevs nebloķēs kopējos ES lēmumus par atbalstu Kijivai un par sankcijām pret Krieviju, kā to līdz šim darīja Orbāns.
Vai jauns Orbāns?
Radeva iebildumi pret militāro atbalstu Ukrainai un aicinājumi uzturēt “pragmatiskas” attiecības ar Krieviju izsaukuši bažas, ka viņš varētu stāties Orbāna vietā un bremzēt ES lēmumu pieņemšanas procesu.
Savā uzvaras runā Radevs piesauca “stipru Bulgāriju stiprā Eiropā”, taču tam sekoja ES pašreizējā kursa vāji slēpta kritika. “Tas, kas Eiropai šobrīd nepieciešams, ir kritiskā domāšana, pragmatiska rīcība un labi rezultāti, īpaši veidojot jaunu drošības arhitektūru,” norādīja nākamais Bulgārijas premjers.
“Es viņu nesalīdzinātu ar Orbānu vai [Slovākijas premjerministru Robertu] Fico,” sarunā ar Vācijas sabiedrisko raidorganizāciju “Deutsche Welle” (DW) atzīst organizācijas “Reportieri bez robežām” Prāgas biroja direktors Pavols Salai, kas pērnruden pats intervējis Radevu. “Krievu propaganda Bulgārijā ir plaši izplatīta. Tā ir viena no lielākajām problēmām pilsoņiem un to piekļuvei informācijai.”
Savukārt laikraksta “The Washington Post” žurnāliste Ketrina Beltone norāda, ka Krievijas dezinformācija radīja tik lielu apdraudējumu, ka Bulgārijas Ārlietu ministrija sadarbībā ar Eiropas Komisiju (EK) izveidoja īpašu nodaļu, lai stātos pretī Maskavas iejaukšanās mēģinājumiem. Savukārt Radevs paziņoja, ka tie esot Briseles centieni iejaukties vēlēšanās.
“Radeva kampaņā iesaistījās Bulgārijas armijas bijušo augstāko virsnieku tīkls, kam ir sakari ar Krievijas militāro izlūkdienestu un kas Radevu atbalstīja, izplatot viņa uzskatus pret palīdzību Ukrainai,” atsaucoties uz kādu anonīmu Eiropas izlūkdienestu amatpersonu, raksta Beltone.
Taču realitātē aina ir sarežģītāka, un daļa ekspertu uzskata, ka Radevs paliks “Eiropas pamatstraumes” ietvaros un Bulgārija nepārtaps par Orbāna Ungārijas līdzinieku. Ukraina attiecībās ar Sofiju var sagaidīt atsalumu, bet ne apvērsumu, uzskata Keranovs. Lai gan viņš prognozē, ka Radevs centīsies ciešāk sadarboties ar Krieviju enerģētikā un retoriski distancēsies no Ukrainas, Keranovs viņā nesaskata “nākamo Orbānu”, kas varētu izmantot Bulgārijas veto, lai bloķētu ES lēmumus Ukrainas jautājumā. Pētnieks tomēr atzīst, ka Bulgārija, kas atrodas NATO austrumu flangā un kur pie varas atrodas prokrievisks līderis, ilgtermiņā rada draudus.
Dominējošās pozīcijas parlamentā dos Radevam lielas iespējas likumdošanā un personāla nomaiņā, īpaši diplomātiskajā korpusā un drošības iestādēs, ļaujot viņam īstenot konsekventāku ārpolitiku, uzskata Bulgārijas Politikas skolas izpilddirektors Ivans Načevs. Taču šo rīcības brīvību “joprojām strukturāli ierobežo Bulgārijas dalība ES un NATO, kā arī ekonomiskās un institucionālās atkarības”, uzsver Načevs.
Ukrainas gadījumā vislielākās bažas raisa iespēja, ka Bulgārija varētu izmantot savas veto tiesības, lai bloķētu sankcijas pret Krieviju un palīdzību Krievijai. Taču līdz šim Radevs demonstrējis mērenāku pieeju. Bulgārijai nav jāiesaistās militārā atbalsta sniegšanā Ukrainai, taču tai nav arī jātraucē to darīt citām ES valstīm, savā priekšvēlēšanu laikā uzsvēra Radevs. “Bulgārija, visticamāk, ES ieturēs pragmatisku kursu, nevis izvēlēsies tādu konfrontācijas modeli kā Viktors Orbāns,” uzskata Načevs. Tomēr, līdzīgi Keranovam, viņš atzīst, ka ar laiku Radevs var ieņemt arvien prokrieviskāku nostāju.
Eiropas Ārpolitikas padomes direktora vietniece Vesela Čerņeva un Sofijas biroja vadītāja Marija Simeonova uzskata, ka attiecībās ar ES Radevs vairāk līdzināsies Fico, nevis Orbānam. Viņš ir gatavs kritizēt EK, īpaši tās enerģētikas politiku un “Zaļo kursu”, kā arī ieņemt stingru nostāju minoritāšu tiesību jautājumos bloka paplašināšanās kontekstā, konkrēti Ziemeļmaķedonijas un arī Serbijas gadījumā. Taču visumā Radevs nemēģinās bloķēt lielos ES lēmumus nedz Ukrainas, nedz citos jautājumos.
Viņam arī ir svarīgi demonstrēt spējas nodrošināt ES fondu līdzekļu piešķiršanu, kas ir kritiski svarīga Bulgārijas tautsaimniecībai, norāda Čerņeva un Simeonova.
Arī Eiropas Parlamenta (EP) deputāts Radans Kaņevs, kas pārstāv konservatīvo partiju “Demokrāti par stipru Bulgāriju” (DSB) un darbojas Eiropas Tautas partijas (EPP) frakcijā, intervijā žurnālam “The Parliament” atzīst, ka Radevs drīzāk līdzināsies Fico, kas “runā vienu, bet dara otru”.
Cīņa pret korupciju
Radeva izveidotajai koalīcijai, par kampaņas galveno saukli padarot cīņu pret “oligarhiskās pārvaldes modeli”, vienai izdevies nodrošināt absolūto vairākumu, un ko tādu Bulgārija nav pieredzējusi kopš 1997. gada.
Vēl 2021. gadā, atrodoties prezidenta amatā, Radevs pauda atbalstu pret korupciju un valdību vērstajiem masu protestiem. “Atbrīvosimies no mafijas!” aicināja prezidents, uzrunājot protestētājus, kas vērsās pret bijušo ilggadējo premjerministru un GERB līderi Boiko Borisovu un turku minoritāti pārstāvošās Kustības par tiesībām un brīvībām (DPS) līderi Deļanu Pejevski, apsūdzot tos korupcijā un tiesu sistēmas sagrābšanā.
Kopš tā laika ASV un Lielbritānija Pejevskim saistībā ar korupciju piemērojušas sankcijas. Tā paša iemesla dēļ toreizējā EP frakcija “Liberāļu un demokrātu alianse” (ALDE) pieņēma lēmumu par DPS izslēgšanu.
Pēc 2021. gada protestiem uz Bulgārijas politiskās skatuves parādījās jauna partija – pret korupciju, proeiropeiski un liberāli noskaņotā “Turpinām pārmaiņas”. Tās līderi Kirils Petkovs un Asens Vasilevs tolaik kļuva par Radeva ieceltās pagaidu valdības locekļiem.
2025. gada decembrī Bulgāriju atkal pārņēma masu protesti. Lai gan to formālais iemesls bija nākamā gada budžets, to galvenais mērķis atkal bija Borisovs un Pejevskis. Starp protestu rīkotājiem atkal bija arī “Turpinām pārmaiņas” (PP), kas šobrīd veido aliansi ar otru proeiropeisko partiju – “Demokrātiskā Bulgārija” (DB).
Lai gan PB vēlēšanās izcīnīja absolūto vairākumu un Radevam nav nepieciešami koalīcijas partneri valdības veidošanai, viņš tomēr varētu censties panākt proeiropeiskās PP-DB alianses atbalstu, lai nodrošinātu arī kvalificēto vairākumu, kas viņam ļautu tiesu sistēmā un citās svarīgākajās valsts institūcijās nomainīt cilvēkus, ko viņš uzskata par Borisova un Pejevska ielikteņiem. Tomēr starp PB un PP-DB pastāv nopietnas domstarpības ārpolitikas jautājumos.
No otras puses, Radevs nav izrādījis nekādu vēlmi sadarboties ar prokrievisko nacionālistu partiju “Atdzimšana”, kam arī izdevies iekļūt parlamentā.
Kā norāda Kaņevs, neskatoties uz uzvaru vēlēšanās, Radevam tomēr jārēķinās ar vēlētājiem. Viņš uzsver, ka PB uzvara nenozīmē, ka pastāvētu prokrieviski noskaņots vairākums. Par Radevu balsojuši daudzi centriski noskaņoti vēlētāji, ko motivēja vienīgi viņa solījumi apkarot korupciju un pielikt punktu gadiem ilgušajai politiskajai nestabilitātei.
Taču pastāv jautājums, vai korupcijas apkarošanas mandāts, ko Radevs saņēmis no vēlētājiem, rezultēsies patiesās reformās vai arī jauns politisko patronu tīklojums vien nomainīs iepriekšējo. Tas būs pārbaudījums, kas parādīs, vai Radeva valdība izrausies no īslaicīgo valdību apburtā loka vai arī paliks atmiņā tikai kā viena no rindiņām iepriekšējo “porsonālistisko” projektu sarakstā, uzsver Polijas sabiedriskās televīzijas politikas komentētājs Stjuarts Dovels.
Avoti: DW, “The Kyiv Independent”, “European Council on Foreign Relations”, “The Parliament”, TVP, AP.
