Abonē e-avīzi "Bauskas Dzīve"!
Abonēt

Reklāma

Kas ir aprites ekonomika un kāpēc mums to vajag?

Aprites ekonomikas pamatā ir pieeja, ka jebkurš materiāls ir resurss un jebkas, ko esam ņēmuši no dabas vai saražojuši, jāizmanto iespējami ilgāk, – pretēji rīcībai «paņem, patērē un izmet». Termins, iespējams, liekas sarežģīts un attiecināms vien uz pilsētniekiem, vides aktīvistiem, politiķiem vai tiem, kuri «sēž Briselē», tomēr tā nebūt nav. Aprites ekonomika ir izšķiršanās, kādā zemē mēs vēlamies dzīvot – pilnā ar atkritumu poligoniem vai tomēr tīrā, nepiemēslotā un nenoplicinātā. Izvēle sākas ar cilvēku.
Aprites ekonomikas cikls sastāv no patēriņa mazināšanas, lietu atkārtotas izmantošanas un sašķirotā materiāla pārstrādes.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

500 kg atkritumu ik gadu rada viens iedzīvotājs
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas dati liecina, ka pašlaik Latvijā ir
11 atkritumu apglabāšanas poligoni, kā arī divi speciālie poligoni – bīstamajiem un azbestu saturošiem atkritumiem. Ikvienam poligonam ir noteikta kapacitāte, tāpēc tajos būtu jānonāk tikai tam, ko nekādi vairs nevar pārstrādāt un kam nevar dot otru dzīvi.
Kā Eiropas Savienības dalībvalsts mēs esam uzņēmušies kopējo solījumu, ka 2035. gadā poligonos nonāks ne vairāk kā 10% no iedzīvotāju saražotajiem atkritumiem. Pašlaik atbilstoši Eiropas Vides aģentūras vērtējumam mums pastāv ļoti liels risks to nesasniegt, jo 2020. gadā šis rādītājs Latvijā bija 52,8%.
Poligonu problēma nav tikai to faktiskā kapacitāte, bet arī to radītās emisijas, tai skaitā metāns, kas atstāj tiešu ietekmi uz klimatu. Poligons «apēd» to vietu un zemi, ko mēs varētu izmantot citādāk, efektīvāk, piemēram, lauksaimniecībai vai uzņēmējdarbības attīstīšanai. Jāatzīmē, ka Latvijā ir poligonu skaita samazināšanas plāns, proti, tagadējo 11 vietā saglabāt tikai piecus, tomēr realitātē, iespējams, visai drīz nāksies būvēt arvien jaunas atkritumu uzglabāšanas vietas. Tāpēc katram, kurš nevēlas, lai Latvija slīktu atkritumos, ir jāsniedz sava artava.
Pēc «Eurostat» datiem Eiropas iedzīvotāji gadā rada aptuveni 220 miljonus tonnu sadzīves atkritumu (gandrīz 500 kg uz vienu iedzīvotāju). Vairāk nekā pusi no šī daudzuma – 116 miljonus tonnu – veido nepārstrādājami atkritumi.
Lai samazinātu atkritumu apjomu, kas nokļūst poligonā, un uzlabotu apriti, ikviens savā ikdienā var iekļaut vienkāršus ieradumus, proti, samazināt patēriņu un iegādāties tikai to, kas patiešām ir nepieciešams. Lietot ilgāk, labot lietas un galu galā – šķirot.

Jāšķiro visiem, arī bērnudārzos
Lai resursi netiktu izniekoti un tiktu veicināta aprites ekonomikas ieviešana, nepieciešams ieviest principu, ka atkritumi jāšķiro gan iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem, gan publiskā sektora iestādēm, gan arī skolu un pat bērnudārzu audzēkņiem.
Pašlaik šķirošana ir galvenokārt lielo ražojošo uzņēmumu pienākums, noteiktām nozarēm ir ražotāju atbildības sistēmas, tāpat arī valsts nodokļu politika ir veidota tā, lai mudinātu iedzīvotājus šķirot. Dabas resursu nodoklis, kas saistīts ar nešķiroto sadzīves atkritumu apglabāšanu, tiek pārskatīts un pakāpeniski paaugstināts jau kopš 2021. gada. Turklāt paredzēts, ka šīs likmes paaugsti-nāšana notiks arī 2025. un 2026. gadā, ik gadu to palielinot par desmit eiro tonnā. Tas nozīmē, ka nešķirotājiem sadzīves atkritumu izvešana kļūs tikai dārgāka. Savukārt šķirojot vai samazinot savu sadzīves atkritumu daudzumu, iedzīvotāji savu atkritumu apsaimniekošanas rēķinu var samazināt pat par 30%.
Sabiedrības paradumu maiņai jāsākas no mazotnes, jo tieši jaunākā paaudze dzīvos ar mūsu atstātajiem atkritumu kalniem. Lai neradītu nākamos poligonus, jau bērnudārzā jāmācās atbildīgi izturēties pret lietām un nolietoto mantiņu nevis izmest, bet, piemēram, apmainīt pret citu vai, iesaistot vecākus, ziedot labdarībai.
Savukārt vecāki bērniem var stāstīt un parādīt, kā dažādi priekšmeti var iegūt otru dzīvi, ja tie sašķiroti pareizi. Kā labo piemēru var minēt Rīgu un Pierīgu: te «Creakids» pirmsskolas izglītības iestādes veido kompostu gan ārā, gan telpās, bio- atkritumu noārdīšanās un kompostēšanas procesu apgūstot ar slieku palīdzību.

Ropažu piemērs – tur izvietoti jau 300 konteineri bio atkritumiem
Ja līdz šim bija jāšķiro stikls un iepakojums, tad no 2024. gada 1. janvāra – arī bioloģiski noārdāmie jeb bioatkritumi. Protams, var teikt, ka reģionos bio- atkritumu šķirošana jau notiek, jo daudzi privātmāju īpašnieki kompostē, un tas ir tikai apsveicami. Tomēr būtiski, lai tas ir apvienojumā arī ar plastmasas, metāla, papīra un stikla iepakojuma šķirošanu.
Ir vairāki labi piemēri tam, ka atkritumus atbildīgi šķiro ne tikai pilsētās, bet arī reģionos. Piemēram, Ozolniekos, kur dalīti šķiroto atkritumu konteineru ir gandrīz tikpat daudz, cik sadzīves atkritumu konteineru. Līdzīga situācija ir arī Ropažos, kur iepretim 8000 sadzīves atkritumu konteineru ir 3100 konteineru vieglajam iepakojumam, 860 stiklam un 300 bioatkritumiem. Šāds rezultāts ir arī pašvaldības mērķtiecīgs darbs, gan izstrādājot un ieviešot noteikumus, gan izglītojot iedzīvotājus.
Kompostēšana ir veids, kā varam jēgpilni izmantot pārtikas un dārza atkritumus, pārvēršot tos dārznieka «melnajā zeltā», nevis izmetot atkritumu konteinerā. Šī ir dubulta iespēja ietaupīt, gan samazinot izmaksas par sadzīves atkritumu izvešanu, gan netērējot naudu augu mēslojuma iegādei.
Labs komposts baro augsni, palīdz ietaupīt naudu, ko dārzu un arī balkona puķu kastu īpašnieki tērētu par veikalos nopērkamu mēslojumu. Tradicionāli ar kompostēšanu nodarbojas privātmājās dzīvojošie, taču jaunākas tendences liecina, ka arī pilsētnieki iesaistās šajā videi draudzīgajā un aprites ekonomiku veicinošajā procesā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Tekstilu, būvgružus un riepas var pārstrādāt
Latvijā ir arvien vairāk iespēju nodot tekstilu pārstrādei, ievietojot to tekstila šķirošanas konteinerā. Tajā var likt visu veidu apģērbu, apavus un mājas tekstilu, piemēram, palagus, aizkarus vai dvieļus, kas pašam ikdienā vairs nav nepieciešams, taču aizvien ir labā stāvoklī.
Aprites ekonomikas pamatprincipi paredz dažādu materiālu un produktu koplietošanu, atkārtotu izmantošanu, remontu un atjaunošanu, tādējādi pagarinot to dzīves un aprites ciklu. Aprites ekonomika tiecas pēc iespējas saglabāt un paaugstināt resursu vērtību visā dzīves ciklā.
Arī Latvijā ir parādījušies apmaiņas punkti, kuros var nodot sev nevajadzīgas lietas un pretī paņemt kaut ko noderīgu. Kā vēsta latviešu teiciens, kas vienam atkritumi, citam – zelts. Iespējams, tas, ko vēlies izmest, kādam citam pēc to pārstrādes var kalpot kā izejmateriāli celtniecībai vai dzīvesvietas remontam. Kāpēc noglabāt poligonos to, kas var būt vērtīgs un lietojams?
Speciālie apmaiņas punkti palīdz šo ideju, kas saskan ar aprites ekonomikas principiem, īstenot, neļaujot materiāliem nonākt atkritumos. Piemēram, Pierīgā pērn atklātajā apmaiņas punktā «Nomales» var bez maksas nodot, paņemt vai apmainīt atkārtotai lietošanai derīgus būvmateriālus, remonta lietas, interjera priekšmetus, strādājošu elektrotehniku u. c. Tāpat apmaiņas punktā būvgružus var iemainīt pret grunti vai šķembām, kas iegūtas otrreizējā pārstrādē.
Lielu daļu būvniecības atkritumu var pārstrādāt. Vidēji gada laikā būvgružu šķirošanas laukumā «Nomales» tiek nodots ap 160 000 tonnu atkritumu – būvgružu, lielgabarīta atkritumu, koksnes, stikla, asfalta u. tml. No tiem aptuveni 60% var pārstrādāt. «Nomalēs» tos sašķiro, un pēc tam lielākā daļa pārtop atkārtoti izmantojamos materiālos – šķembās, augsnē u. c.
Automobiļa riepas, kas savu mūžu jau nokalpojušas, ir jānodod pārstrādei, jo to izgatavošanā pamatā izmanto naftas produktus, tekstilu un metālu. Šīs sastāvdaļas var pārstrādāt otrreizējās izejvielās, iegūstot vērtīgus resursus jaunu produktu ražošanai, piemēram, gumijas granulas.
Savukārt, ja riepas gadiem atrodas zem klajas debess vai šķūnī, tad materiāls laika gaitā noveco, kļūst trauslāks un riepas kļūt nederīgas pārstrādei. Pēc tam vienīgais veids, kā no tām atbrīvoties, ir reģenerācija, sadedzinot speciālā iekārtā.

Ko var darīt valsts, pašvaldības un cilvēki?
Līdz apritīgumam mūsu valstij vēl ir krietns ceļš ejams, bet ir arī laba ziņa – saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras ziņojuma datiem, 2010. gadā Latvijas apritīgo materiālu izmatošanas ātrums bija ap 1%, bet 2021. gadā tie bija jau 6%.
Nākamais solis valsts līmenī būtu pastāvošās kārtības maiņa. Tā ir iespējama, ja sadarbība un virzība notiek visos līmeņos: valsts – uzņēmējs – cilvēks.
Valsts līmenī nepieciešams «zaļināt» nodokļus, kas var darboties dažādos virzienos, piemēram, atbalstīt uzņēmumus, kuri investē tehnoloģijās un procesos, kas mazina oglekļa dioksīda emisijas, bet tiem, kuri nešķiro vai rada palielinātu daudzumu emisiju, tiek piemērotas lielākas nodevas. Šāda rīcība varētu stimulēt ne tikai klimata mērķu sasniegšanu, bet arī valdības deklarācijā pausto ekonomikas transformāciju.
Tikmēr pašvaldības var motivēt iedzīvotājus aktīvāk šķirot, izdodot atbilstošus saistošos noteikumus, kā arī atkritumu apsaimniekošanas iepirkumos paredzēt, ka apsaimniekotājam privātmājām jānodrošina stikla, iepakojuma un bioloģisko atkritumu šķirošanas konteineri un to izvešana.
Liela daļa pašvaldību, piemēram, Jūrmala, Ropaži un Sigulda, saistošajos noteikumos jau ir nostiprinājušas nosacījumu, ka tie iedzīvotāji, kuri šķiro atkritumus, var pieteikt retāku to izvešanu nekā noteiktais minimums. Tādējādi pašvaldības var motivēt iedzīvotājus aktīvāk šķirot.
Svarīgi būtu attīstīt industrijas, kas izmanto nepārstrādājamus atkritumus kā enerģiju, jo aprites ekonomikas prioritārie mērķi ir radīt mazāk atkritumu, šķirot un pārstrādāt iespējami vairāk. Jāpiebilst, ka arī no pelniem var iegūt dažādus dārgmetālus, ko atkal var izmantot ražošanā.
Lai cik banāli tas varbūt skan, mēs visi esam atbildīgi par to, kādu planētu un mūsu valsti mēs atstāsim nākamajām paaudzēm. Valsts uzdevums ir radīt sistēmu un atbalsta rīkus, kas motivē gan uzņēmējus, gan cilvēkus rīkoties un īstenot aprites ekonomikas principus dzīvē.
Tālāk gan viss atkarīgs no katra paša rīcības, tiesa, tas nozīmē domāšanas maiņu no īstermiņa vismaz uz vidēja termiņa periodu, un koncentrēties uz to, ko es pats katru dienu varu darīt citādāk, lai vide apkārt kļūtu tīrāka. ◆

Teksts – Jānis Lapsa, SIA «Zaļā josta» valdes priekšsēdētājs

Saturs turpināsies pēc reklāmas.


Otrreizēja lietu izmantošanas prakse Bauskas novada bērnudārzos

Bērnudārzos atjautīgi piešķir iepakojumam otro dzīvi, piemēram, sporta dienā par laivām pārvēršot izlietotās kartona kastes. Foto no PII albuma.

Attieksme pret vidi, pirmās zināšanas aprites ekonomikas veicināšanā apgūstamas bērnībā – ģimenē, bērnudārzā, skolā. Piemēram, apģērbu un tautastērpu izgatavošanas uzņēmumā «Novads» Bauskā pārskatījuši no tautastērpu šūšanas sakrājušos atgriezumus un izdomājuši, ka no tiem varētu sameistarot pirmsskolas izglītības iestādēm tautiskos bruncīšus, kas raksturotu dažādus novadus un būtu arī kā mācību materiāls. Publiskojuši aicinājumu, un pieteicās bērnudārzs no Rīgas.

Mācās kompostēt
Taču arī Bauskas novadā pirmsskolas izglītības iestādes (PII) ļoti intensīvi ikdienas darbā izmanto jau lietotas mantas, kam piedod otru dzīvi. PII «Pasaulīte» vadītāja Daina Kadiševska pastāsta, ka iestāde ir ekoskolas statusā jau vairāk nekā desmit gadus.
«Kopā ar vecākiem veicam dažādus ar aprites ekonomikas mācīšanu saistītus projektus. Piemēram, izgatavojām mājas un mašīnas no izlietotām kartona kastēm, ikdienā drukājam un aprakstām lapas no abām pusēm, tādējādi taupot papīru,» stāsta D. Kadiševska, «burciņas, kastītes, bundžiņas un citas lietas, ko vecāki var atnest no mājām, arī izmantojam. Piemēram, valsts svētkos burciņas bērni apglezno, un tās tiek izmantotas kā svečturi.» Iestādes vadītāja pastāsta, ka šajā mācību gadā pirmo reizi ir iegādāta arī komposta kaste, kurā bērni salika iepuvušos ābolus, lapas un zāli, lai pavasarī skatītos, kas no šī komposta ir sanācis.
Bērnudārzā iemācās arī elektroenerģiju taupīt, ko praktizē «Silto džemperu dienā», – grupiņā tiek nedaudz samazināta apsildes temperatūra, bet bērni ierodas uz iestādi siltākos džemperos.

Saturs turpināsies pēc reklāmas.

Galvenais ir darbošanās
«Patiesībā mēs otrreizēji izmantojam teju visu – katrā grupā ir makulatūras kaste, kurā liekam dažādus papīra atgriezumus un izmantojam tos nākamajās nodarbībās. Vecāki atnes arī vecos žurnālus un kalendārus, kurus griežam. Spēlēm tiek izmantotas arī olu bretes, kā arī no tām pagatavojam «papjē mašē» masu, no kuras pēc tam var daudz ko izveidot,» pastāsta Rundāles apvienības PII «Mārpuķīte» vadītājas vietniece izglītības jomā Ieva Jaunzeme. Viņa piemin arī sarīkotās «Rīcības dienas», kurās runāts par aprites ekonomiku – lietu ārā nemešanu, bet gan labošanu un otrreizēju izmantošanu.
I. Jaunzeme stāsta, ka mazākajās grupiņās bērni kopā ar vecākiem no vairs nevajadzīgiem auduma gabaliem uzšuva bērnu pirmo burtu spilventiņus, kas tika pildīti ar auduma atgriezumiem.
«Bērniem galvenais ir darbošanās, viņiem nav svarīgi, cik «lepns» materiāls attiecīgajam uzdevumam ir iedots. Ļoti cenšamies atkārtoti izmantot visu iespējamo,» stāsta I. Jaunzeme, «bērni ir iemācījušies, ka ir jāizmanto papīrs maksimāli – no abām pusēm. Ekoskolas uzdevumos rudenī bērni veica vides novērtējumu, kurā ietilpa arī atkritumu tēma.» PII «Mārpuķīte» ekoskolas statusā ir jau 11 gadus.

«Kas vienam lieks, tas otram derīgs»
Iecavas PII «Dartija» vadītāja Irīna Freimane stāsta, ka bērni papīru izmanto vidažādākajos veidos, arī ražojot jaunu papīru, ko kolektīvam un bērniem iemācījusi ilggadējā skolotāja Ilze Arāja. «Daudzas lietas pie mums nonāk, jo «kas vienam lieks, tas otram derīgs». Izmantojam arī auduma atgriezumus, diegus, dziju, vecie kalendāri arī nonāk pie mums, un bērni ar tiem mācās griezt, lai pēc tam veidotu savu kalendāru,» pieredzē dalās I. Freimane, «pudeles bērni apglezno, lai tās kalpotu kā vāzes, bet plastmasas pudeles ir labas putnu barotavām. Katrai audzinātājai ir sava radošā doma un izpausmes.» Iestāde Ekoskolas karoga turētāja ir 13 gadus, taču programmā iesaistās jau kopš 2009. gada.
Iestādes vadītāja pastāsta, ka katrai grupai ir papīru šķirošanas kaste, bet vecākie bērni mācās atsevišķi šķirot arī bīstamos atkritumus – baterijas, spuldzes un elektroierīces. «Mums patīk garās pastaigas uz silu, kur bieži vien ir izmesti atkritumi, un tad bērni mācās arī no sliktajiem piemēriem,» tā I. Freimane. «Lielākajās grupās ir arī ekopadome, kura veic izvērtējumu iestādē uz vietas par to, kā protam taupīt energoresursus. Bērni dodas uz grupiņām un skatās, cik pamatoti telpā deg vai nedeg gaisma, vai ir aizgriezti ūdenskrāni un tamlīdzīgi.» ◆

Teksts – Airika Balode

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *

Komentāri (1)

  1. Hi,kad atceras,savulaik briesmīgajos okupācijas gados darbarūķa atkritumi pāris mazi maisiņi mēnesī.Iesaiņojumu praktiski nebija,pudeles nodeva.

Paldies, Jūsu ziedojums EUR ir pieņemts!

Jūsu atbalsts veicinās kvalitatīvas žurnālistikas attīstību Latvijas reģionos.

Ar cieņu,
BauskasDzive.lv komanda.