Dzimuši dziesmai; Lindas un Uģa Matveju ģimene sargā novada koru kultūru

Dziesmu svētki ir lielākais Latvijas dvēseles svētavots, kuru uzticīgi sargā mūsu dziedātāji un kordiriģenti visos novados. Veldzējošā daile un spēks, kas saplūdīs vienuviet jau 150 gadu jubilejas reizē, atkal mums, pasaules noburtajiem, liks atdzimt jaunai dzīvības elpai un jaunai mīlestībai uz savu zemi un tautu.

Teksts – Ruta Keiša

Bauskas novadā aprīlī notika koru skates, kurās vērtēja dziedātāju kvalitātes ceļā uz Dziesmu svētkiem. Augstāko vērtējumu savā grupā saņēma Bauskas kultūras centra jauktais koris «Mežotne», mākslinieciskā vadītāja Mārīte Jonkus, un Vecumnieku novada sieviešu koris «Via Stella», mākslinieciskā vadītāja Liene Batņa. Koru sniegums bija tik augsts, ka trešā pakāpe vispār netika piešķirta, bet pārējie skates dalībnieki saņēma pirmās un otrās pakāpes vērtējumu. Žūrijas komisiju vadīja Romāns Vanags, viens no Dziesmu un deju svētku virsdiriģentiem. Viņš uzsvēra koru izaugsmi, salīdzinot ar iepriekšējo skati pirms pieciem gadiem, un atzina, ka novadā nav viduvēja līmeņa koru. Īpaši R. Vanags uzteica Uģa Matveja, Bauskas novada virsdiriģenta, un viņa ģimenes lomu koru kultūras uzturēšanā un attīstībā.

«Bauskas Dzīve» aicināja uz sarunu Lindu Matveju, jauktā kora «Iecava» māksliniecisko vadītāju, Uģi Matveju, Īslīces pagasta jauktā kora «Četri vēji» māksliniecisko vadītāju, un abas vecākās meitas Annu Matveju un Leldi Šmīdbergu, Gailīšu pagasta jauktā kora «Kamarde» vadītājas. Matveju ģimene svētīta ar pieciem muzikāliem bērniem. Lelde, Anna un Matīss jau absolvējuši Rīgas Doma kora skolu, Marta vēl mācās, bet visjaunākā, Dārta, mācības šajā skolā sāks rudenī.

Nejaušības un likumsakarības
Bauskas, Iecavas un Ķekavas kormūzikas dārzos Matveju ģimene raženi sakuplojusi. Vai tam pamatā ir kāds īpašs muzikālais mantojums? Kā Linda un Uģis iesaistījušies koru dzīvē, kur darbojas jau gandrīz 40 gadus, un spējuši šīs intereses nodot arī saviem bērniem? Abi atzīst, ka fonā profesionāla muzikālā mantojuma nav, bet ģimenes gaisotne un skolas vide abiem tomēr bijusi līdzīga.

Koros dziedājuši vecāki, un kormūzika kopš mazotnes bijusi neatņemama sastāvdaļa. Ķekavnieks Uģis atceras: «Liela nozīme bija tam, ka gan ģimenes godos, gan tiekoties ar draugiem vienmēr bija varena dziedāšana. Pēc vārdiem grāmatā nebija jālūkojas, un dziesmu nekad neaptrūka. Toreiz daudzās mājās bija kāds mūzikas instruments, visbiežāk akordeons. Ja ne saimnieki to spēlēja, tad ciemiņu vidū kāds lietpratējs allaž atradās. Ķekavas vīru kora diriģents Jānis Grigalis vecākiem ieteica sūtīt mani Emīla Dārziņa mūzikas skolas kora klasē. Tā arī tas sākās… Tālāk mācības turpināju Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.»

Savukārt Lindas izvēle kļūt par diriģenti bija dažādu apstākļu sakritība: «Vecāki dziedāja Bauskas rajona koros. Mēs ar dvīņumāsu Līgu pabeidzām Bauskas bērnu mūzikas skolu. Turpinājām mācības Jelgavas mūzikas vidusskolā. Pēc skolas beigšanas diriģēšanas eksāmena noskatīšanās mūs uzrunāja diriģents Edgars Račevskis un aicināja turpināt studijas Mūzikas akadēmijā. Tolaik dziedājām Bauskas skolotāju korī «Daina», arī Gido Kokara spilgtā personība mūs iedvesmoja pievērsties šai profesijai. Tā jau vairāk nekā 30 gadus saņemu neizmērojamu enerģiju un gandarījumu par darbu savā profesijā.

Pirms 28 gadiem ar Uģi sākām vadīt kori Īslīcē. Uz Bauskas pusi vienmēr braucām ar prieku, jo pie reizes apciemojām mammu, tikām pie lauku labumiem, un vēlāk vecākā māsa Sandra mēģinājumu laikā pieskatīja mūsu bērnus. Iecavas koristi mūs uzrunāja trīs gadus vēlāk. Piekritām strādāt līdz brīdim, kamēr viņi sameklēs īsto diriģentu, jo tolaik vēl vadījām arī kori Ainažos. Manuprāt, atrast profesionālu diriģentu koriem ir bijis sarežģīti vienmēr, piemēram, «Kamarde» 2019. gadā palika bez diriģenta. Uģis meklēja, zvanījās – nekā! Atradām risinājumu savā ģimenē – ar kori sāka strādāt Anna.»

Kaut kas no maģiskā
Tie, kas dziedājuši korī, zina, ka diriģents vada ne tikai ar roku kustībām, bet arī ar izteiksmīgu un iedvesmojošu sejas mīmiku, kas nav redzama skatītājam. Kopā tiek likta mūzikas burvība, koristu spējas un pārliecība, ka izdosies iespējamais labākais skanējums. Tomēr līdzās tehniskajām prasmēm šajā procesā ir arī kaut kas noslēpumains, varbūt pat maģisks… Vai tā ir? Uģis: «Varbūt, bet es to tā neizjūtu.» Linda domā, ka nedaudz no maģiskā izjuta šī gada koru skatē: «Ja kādam ļoti interesē šis radīšanas brīnums, ir vērts iziet kora priekšā un pamēģināt kaut ko nodiriģēt. Izrādīsies, ka nav tik vienkārši. Iespējams, tas ir tas lielais noslēpums, ko cenšamies atminēt savos ikdienas mēģinājumos un atklāt klausītājiem koncertos. Tad, kad priekšnesums izdodas, kā iecerēts, saviļņojums ir milzīgs.»

Leldes skatījumā, saistošākais ir pats process. Viņa saka: «Kā diriģentiem, tā arī dziedātājiem tas ir piedzīvojums. Diriģentam ir jāmeklē arvien jauni veidi, kā viņam pašsaprotamas lietas izstāstīt un iemācīt koristam, taču koristam ir jāmēģina saprast un izpildīt prasīto. Vienmēr ar interesi klausos un gaidu dziedātāju jautājumus, jo tad vari saprast, kas bijis skaidrs un kas ne. Ne vienmēr var visu ar vārdiem izskaidrot un pamatot, ir jāmeklē citi veidi. Varbūt tur arī slēpjas mūsu profesijas valdzinājums.»

Jaunās maiņas kalve – skola
Linda atklāj, ka tos laikus, kad korī bijuši 80 dziedātāji, viņa nav piedzīvojusi. (Novadā lielākais koris ir «Iecava» ar 40 dalībniekiem). Daudziem atmiņā palicis, ka savulaik kolhozā «Uzvara» kordziedāšana bijusi gandrīz galvenais sabiedriskais pienākums, mēģinājumu apmeklējumu disciplīnu kontrolējis pats priekšnieks Ivars Jansons. Tad nu gājis visādi.

Šodien ir cits laiks un citi izaicinājumi. Koros ir cienījami ilggadēji dziedātāji, bet vajadzīgas arī jaunas balsis. Anna un Lelde uzskata, ka svarīgi, kā jauniešus kordziedāšanai motivē un iedvesmo muzikālā audzināšana skolā, kas ir visdrošākais resurss jauno dziedātāju piesaistei koros arī pēc skolas absolvēšanas. Šiem jauniešiem ir vajadzīgās priekšzināšanas un izpratne, to uzsvēris arī Annas diriģēšanas profesors Māris Sirmais.

Taču aktuāla problēma ir profesionālu kordiriģentu trūkums novados. Uģis situāciju raksturo šādi: «Protams, ir patīkami dzirdēt labus vārdus par savu darbu, taču nav paveikts nekas ārkārtējs. Mēs tikai cenšamies nosargāt novada bagātās koru tradīcijas, uzturēt cilvēkos dziedāšanas prieku un palīdzēt darīt to labā līmenī. Mans virsdiriģenta pienākums ir nodrošināt novada korus ar profesionāliem diriģentiem. Izšķirošs faktors ir attālums no Rīgas un atalgojums. Savulaik vedu Gido Kokaru uz mēģinājumiem Bauskas skolotāju korī. Viņš šo laiku vienmēr izmantoja darbam un strādāja ar nošu materiālu. Pašlaik jaunos diriģentus grūti piesaistīt darbam, jo ceļā pavadītais laiks un izdevumi ir nesamērojami ar atalgojumu.»

Mazā un lielā ģimene
Matveji atzīst, ka panākumu galvenā atslēga ir disciplīna gan mēģinājumos, gan izbraukumos, bet noteicošā motivācija dalībai korī ir iespēja būt Dziesmu svētku dalībniekam. Un ne tikai. Tā ir iespēja socializēties, veidot un uzturēt draudzīgas attiecības ar visdažādāko profesiju cilvēkiem. Viena no Matveju ģimenes panākumu atslēgām ir prasme plānot darbus, uzturēt savstarpēju pozitīvu komunikāciju un spēju ieklausīties otrā. Šī procesa rezultātā nereti koris kā dziedātājiem, tā arī diriģentiem kļūst par otru, tikai daudz lielāku ģimeni. Linda un Uģis atzīst, ka harmoniski saskaņot mazās un lielās ģimenes intereses neizdodas, bērni tomēr paliek otrā plānā… Lelde gan ļoti taktiski piebilst, ka viņai un Annai mīlestības un uzmanības nav trūcis, bet jaunākie to saņēmuši dubultā gan no vecākiem, gan māsām: «Mēs bijām spiesti daudz ko darīt patstāvīgi, un tas nācis tikai par labu, tas norūda un sagatavo dzīvei. Ir bijuši brīži, kad gribētos, lai vismaz kāds no vecākiem būtu blakus, bet tu arī saproti, ka tāds ir viņu darbs.»

Uģis uzsver, ka saskaņot visu koristu darbību ir krietni sarežģītāk nekā sarīkot ģimenes kopsapulci: «Piemēram, uzstāšanās koncertos. Pasākumu plāni top savlaicīgi, tomēr reālā situācija ir skaidra tikai neilgi pirms uzstāšanās, jo dzīve bieži ievieš negaidītas korekcijas. Otrs jautājums ir repertuārs. Mēs varam izvēlēties dziesmas no tām, kas jau kvalitatīvi apgūtas, jo īsā laikā nevar sagatavot jaunu programmu, kas pilnībā atbilstu pasākuma iecerei. Novada kontekstā man kā virsdiriģentam ir svarīgi zināt, kā darbojas novada kori. Par «Kamardi», «Iecavu» un «Četriem vējiem» esmu vienmēr pilnīgi pārliecināts. Un ļoti priecājos arī par citu koru diriģentu pašaizliedzīgo un godprātīgo darbu.»

Anna jau janvārī pēc četru koru kopkoncerta Iecavā «Caur kupenām uz Dziesmu svētkiem» vērsa uzmanību uz to, ka pēc Covid-19 pauzes repertuāra apgūšanai ir ļoti maz laika, bet programma divreiz plašāka. Šajos svētkos paredzēti divi koncerti ar atšķirīgu repertuāru – koru lielkoncerts un svētku noslēguma koncerts. Pavisam programmā ir vairāk nekā 40 dziesmas, un daudzas ir sarežģītas.

Lelde, kora «Kamarde» kormeistare, teic: «Esmu ievērojusi, ka koristiem ir satraukums un sašutums, vai varēs pienācīgi apgūt repertuāru koncertam, ja par to vēlu paziņots. Ja koncerti laikus netiek ieplānoti, tad gadās arī tā, ka, aptaujājot koristus par uzstāšanās iespējām konkrētā datumā, saņem atbildi, ka daudzi piedalīties nevarēs. Šie faktori vienmēr jāņem vērā, izvēloties repertuāru. Tāpēc korī svarīgas ir izpratnes pilnas savstarpējās attiecības, plānošana un godīgums darbā. Ja koristi redz, ka nestrādā formāli, bet darbojies no sirds, tam noteikti būs atdeve no dziedātāju puses.»

Linda pauž: «Vēl viena panākumu atslēga ir koristu labsajūta un pārliecība par pozitīvu rezultātu. Man svarīgi, lai vienošanās būtu abpusēji saskanīga un dziedātāji paši pateiktu: «Jā, šo mēs varēsim nodziedāt.» Labas gribas iesaistei ir liela nozīme, bet kora spējas gan ir jāpazīst. Par savu profesionālo veiksmi uzskatu ikgadējās koru skates.» Lelde piebilst, ka lielākā vecāku veiksme ir ilggadējs darbs ar koriem, kuros ir noturīgs pamatsastāvs, kas uzticas saviem vadītājiem.

«Kamēr…», «Latvija»
Anna, Lelde un Matīss dzied jauniešu korī «Kamēr…», bet Uģis ir valsts akadēmiskā kora «Latvija» dziedātājs. Ko tas dod diriģenta radošajai personībai? Uģis pārliecināts, ka Latvijas profesionālie kori ir saistīti ar jaunākajām tendencēm, kas ienāk kormūzikā: «Tas palīdz meklēt un atrast labāko, kas būtu pa spēkam arī amatierkolektīviem. Ne visas dziesmas, kas labi skan klavieru izpildījumā, tāpat skan arī korim. Lielisks komponists ir Ēriks Ešenvalds, kurš ilgus gadus dziedāja korī «Latvija» un lieliski apguva kora mūzikas specifiku, lai koris tiešām labskanīgi to varētu izpildīt. Un tieši šī pieredze viņam ļāvusi kļūt par izcilu kormūzikas komponistu. Dziedāšana profesionālā kolektīvā man ir kā radoša laboratorija, kurā varu uzzināt un saprast, kas reāli skan, kas ne.»

P. S. Linda Matveja nākusi pasaulē 1973. gada jūlijā, Dziesmu svētku simtgades koncerta dienā. Tā varbūt zvaigznēs tika ierakstīts Lindas dzīves dziesmotais ceļš. ◆

KOMENTĀRI

Ginta Lukstiņa, jauktā kora «Iecava» prezidente, atceras:
«90. gadu beigās korī izveidojās situācija, kad palikām bez diriģenta, taču iecavniekiem bija liela vēlme korī dziedāt un turpināt tradīcijas. Linda Matveja uzņēmās vadīt mūsu kori 1998. gadā ar domu «uz laiku», kamēr atradīs īsto vadītāju… Visus šos garos gadus ne brīdi mums nav bijusi izjūta, ka vajadzētu citu diriģentu, neesam nekad salīdzinājuši Lindu ar citām personībām. Bet visaugstāk mēs vērtējam to, ka Linda un Uģis Matveji neizvēlējās vieglāko ceļu – strādāt ar citu, augstāka līmeņa kori, bet noticēja mūsu potenciālam. Tikai pēc laika apzināmies, cik negatavi bijām un cik daudz darba jaunajiem, talantīgajiem diriģentiem nācās ieguldīt, lai aizvestu «Iecavu» līdz sasniegumiem koru skatēs, šogad ieguvām pirmo pakāpi, un skanīgiem, klausītāju apmeklētiem koncertiem.
Matveji ir ļoti talantīgi, strādīgi, disciplinēti un apveltīti ar lielu mūzikas mīlestību. Mēģinājumi divarpus stundu garumā notiek ar milzīgu atdevi, un tādu pašu atdevi sagaida no mums. Bieži vien, kad saņemam jaunu dziesmu, ieskatāmies notīs un nobīstamies, mēs nekad to neapgūsim… Bet Linda saka: «Mierīgi, mēs to visu iemācīsimies, solīti pa solītim, un jums tā dziesma pat iepatiksies.» Neticami, bet tā arī notiek! Tas ir liels talants atrast īstos vārdus korim, lai būtu pa spēkam arī neiespējamais. Mēs viņus mīlam un cienām kā diriģentus, mīlam un apbrīnojam kā ģimeni, mīlam un respektējam kā personības, mīlam kā cilvēkus un esam ar mieru viņu vadībā dziedāt kaut simts gadus.»

Vija Andersone, Gailīšu pagasta jauktā kora «Kamarde» dalībniece:
«Prieks, ka tik jauna un talantīga diriģente kā Anna Matveja ir apņēmusies strādāt ar mūsu kori; mums ir samērā liela gadu starpība un atšķirīga dzīves pieredze, bet pārsteidzoši, cik mierpilni un inteliģenti ar mums saprotas Anna un kormeistare Lelde Šmīdberga. Jaunības klātbūtne mūs ļoti iedvesmo un sapurina dziedāšanas darbam, un uz mēģinājumiem iet tikai tie dalībnieki, kas tiešām ļoti, ļoti grib dziedāt. Tā, kā mēs šogad nodziedājām skatē, nebijām dziedājuši kopš tiem laikiem, kad saņēmām Tautas kora nosaukumu… Korim šādi speciālisti ir nenovērtējams ieguvums. Anna Matveja vienmēr ir ar mums, atbalsta un ieklausās mūsu domās. Arī Linda un Uģis Matveji, ja nepieciešams, iesaistās mēģinājumu grafikā un rūpējas, lai tie notiktu, kā iecerēts, jo Annai ir liela slodze korī «Kamēr…». Ar kopīgiem spēkiem un savstarpēju saprašanos var ļoti daudz paveikt.»

Sandra Ķisele, Īslīces pagasta jauktā kora «Četri vēji» dalībniece:
«Mūsu kora nosaukums labi atspoguļo to, ka dalībnieki uz mēģinājumiem brauc no pagasta attālākajām vietām un pat Rīgas. Daudz ģimenes cilvēku – laulātie, māsas, brāļi u. tml. Mūs visus kopā tur dziedāšanas prieks, iespēja tikties, bet galvenais – iespēja piedalīties Dziesmu svētkos Rīgā. Tas ieguvums palīdz grūtos mēģinājuma brīžos, kad pagurstam. Diriģentam Uģim Matvejam un visai ģimenei esam pateicīgi par šo lielo iespēju un darbu, kādu viņi iegulda mūsu sagatavošanā. Matveju entuziasma un ieinteresētības vadīti, varam piedalīties ne tikai mūsu novada pasākumos, bet uzstāties arī citviet Latvijā. Mūsu kora dzīve ir daudzpusīga un interesanta; tā bagātina arī katru no mums.»