Pašiem savs «mūžīgais dzinējs»

Vecumnieku «Vēverus» stiprina kolektīva gars un iedvesmo deja

Starp vairākiem simtiem tautas mākslas kolektīvu, kas pēc dažām dienām Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos pieskandinās un piedimdinās Rīgu, būs arī Vecumnieku tautas nama vidējās paaudzes deju kopa «Vēveri».

Kolektīvs lepojas ar teju četrdesmit gadu senām tradīcijām un dalībnieki atzīst, ka visu darot no sirds – gan dullojas, gan dejo, jo «Vēveri» nekad neguļ un vienmēr ir gatavi. Atliek tikai pateikt «aiziet!» un viņi jau ir ceļā. Kādam ienāk prātā doma ar sabiedrisko transportu doties ekskursijā uz Igauniju un – dejotāji jau sēž vilcienā. Citam dzimst ideja darbdienas vakarā laist čigānos uz kāzām Smiltenē, kur ar savu izredzēto gredzenus mij bijusī tautas nama vadītāja Jana Juste, un visi lec busiņā, lai pēc trim ceļā pavadītām stundām pārsteigtu jauno pāri ar savu klātbūtni un azartisku priekšnesumu. Ne mazāk piepildīti ir otrdienu un trešdienu vakari tautas namā, kad sievas un vīri, no darba nākuši, ļaujas dejotpriekam aizraujošos mēģinājumos. Vienu no tādiem apmeklēja «Bauskas Dzīve», lai ar dejotājiem un «Vēveru ciltsmāti», kā mīļi nodēvēta vadītāja Sarmīte Vēvere, sarunātos par deju kopas ceļu uz Dziesmu un deju svētkiem un dalībnieku motivāciju savu brīvo laiku veltīt dejai un latvisko tradīciju kopšanai.

Tērpi sagādāti jau laikus
Lai gan uz skatuves vienmēr kāpj astoņi pāri, «Vēveri» lepojas ar daudz kuplāku saimi – 22 dejotājiem jeb 11 pāriem. Rezervistiem vienmēr jābūt, gluži kā hokejā, kur arī visa komanda laukumā nedodas vienlaikus. Cits kādu sestdienu netiek uz koncertu, kāds guvis traumu, taču goda drānas sarūpētas visiem, lai, ja nu reiz vajag, – katrs var laisties dejā. Vēl Vecumnieku novada laikā svētkiem šūdināti jauni tērpi: bikses, vestes, svārki, blūzes un lakati. Tikai apavi tie paši – jau iedancotie. Par tērpiem domāts laikus, viss gādāts pamazām un taupīts «lielajai dienai». Sievām darināti skaisti Zemgales galdainie brunči zaļganā nokrāsā; iepriekšējie bija Džūkstes sarkanie, kas kolektīvam piešķīla īpašu enerģijas dzirksti.

Par «Vēveru» ceļu uz Dziesmu un deju svētkiem stāsta S. Vēvere: «Ikreiz, kad sākam gatavot programmu, spalvas iet pa gaisu un bez ķīviņiem neiztikt, jo katram ir savs viedoklis, atšķirīgs redzējums. Un tas ir labi, jo, kad viss pieslīpēts un darbs paveikts, visi jūtas gandarīti! Pašlaik, kamēr kolektīvi darbojas atsevišķi – apgūst intermēdiju rakstus un «noapaļojas», problēmas neredzu, taču grūti prognozēt, kā būs Rīgā, kad visi tiksies Daugavas stadionā deju lieluzveduma «Mūžīgais dzinējs» daudzajos mēģinājumos un koncertos 6., 7. un 8. jūlijā. Lielākās bažas rada organizatoriskie jautājumi – transports un ēdināšana, jo tas visos svētkos bijis liels klupšanas akmens.»

Emocijas un jauni draugi
Deju lieluzveduma «Mūžīgais dzinējs» koncepcija vēsta, ka dejās un stāstā tiks izdzīvots ceļojums pa Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem – satiekot vietējos ļaudis un atklājot katras vietas unikālo dzīvesziņu. Jānis Geriks seniors cer, ka šoreiz programma nepievils, jo 2018. gada svētkos gandarījums izpalicis, pietrūkusi «odziņa», repertuāra izvēle un stāsts šķitis visai bēdīgs.

Dejotāja Vita Vēvere, kolektīva vadītājas vedekla, «labā roka» un sabiedrisko attiecību kūrētāja, ar interesi gaida, kā izdosies atklāt lieluzveduma vēstījumu, jo Bauskas novada «mesidžs» saistīts ar slaveno saukli «Par laimīgu lai sevi sauc, kas brauc no Bauskas nepiekauts». «Vēveri» nenoliedz, ka teiciens sniedz trāpīgu raksturojumu, jo paši to izbaudījuši uz savas ādas – pēc kādas skates, kur ieguvuši pirmo vietu, «atrāvušies» no konkurentiem, pat dejotāju autobusam stikli dauzīti… Jādomā, ka šie notikumi nebūs atspoguļoti kādā jaunrades dejā!

Par visu vairāk gan šajos svētkos dalībnieki alkst iegūt emocijas un jaunus draugus. Pirms desmit gadiem Rīgā iepazinušies ar «Vanagiem» no Preiļu puses, diemžēl kolektīvs neizturēja kovidlaika triecienu un izjuka. Joprojām kopīgas intereses vieno ar Daugavas stadionā sastapto «Veldzi» – deju kolektīvu no Jēkabpils novada Zasas pagasta Leimaņiem; katra tikšanās tiek gaidīta ar lielu nepacietību. «Vēveri» pamanījušies nodibināt jaunu draudzību pat kovidlaikā. Stāsta V. Vēvere: «Atradām virtuālos draugus un uzturējām kontaktus. Vidējās paaudzes deju kolektīvs «Imantieši» no Rīgas ir sociāli aktīvs un meta mums dažādus izaicinājumus. Mēs šiem pretī! Visu apkopojām bildēs un video. Tā pārdzīvojām tos grūtos laikus. Pagājušā gada pavasarī braucām uz viņu jubilejas koncertu, savukārt šogad viņi bija pie mums uz sadanci. Brīnišķīga draudzība, gluži vai kā iepazīšanās «tinderī».»

Sēdēšanu pie TV nomaina deja
Šie Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki Jānim Gerikam junioram, Rolandam Kauliņam, Vitai Vēverei, Renātei un Emīlam Spalvām būs pirmie, tāpēc emocijas ir sakāpinātas. Uztraukumu jūt arī citi dalībnieki, pat tie, kuriem jau pieci vai seši svētki glabājas atmiņu pūrā.

Katram par nokļūšanu dejotāju pulkā ir savs stāsts, taču dzinulis teju visiem viens – tautas dejas mīlestība, lieliskais kolektīvs un kopā būšanas prieks.

Renāte un Emīls Spalvas «Vēveros» dejo pusgadu. Kad pērn kādā sarīkojumā «savaņģoti» un atbraukuši uz pirmo mēģinājumu, nebija domājuši, ka tik ļoti iepatiksies. «Pamēģinājām un palikām – gan dejas, gan brīnišķīgā kolektīva dēļ,» teic Renāte. Abiem ar vīru šis laiks ir gaidu pilns – tik ļoti griboties izbaudīt svētku noskaņu un izdzīvot lielo notikumu.

Pagājušā gada rudenī dejotāju pulkam pievienojās arī Guna Megi. Lai gan vēl nesen viņa nēsāja ortozi un dziedēja kājas traumu, nu apņēmības pilna pošas svētkiem.

Mārtiņš Kļaviņš kolektīvā ir visjaunākais dalībnieks, dejo tikai otro mēnesi, taču jau daudz traku lietu piedzīvojis un 21. jūnija saulgriežu koncerts Vecumniekos bija viņa pirmā uzstāšanās kopā ar «Vēveriem». Piedimdināt Rīgu gan nedosies, jo reģistrācija Dziesmu un deju svētkiem noslēdzās pirms viņš pievienojies kolektīvam, taču noteikti dzīvos līdzi savējo gaitām galvaspilsētā un gaidīs pārbraucam mājās. «Man patīk tautas dejas un šis kolektīvs. Nomainīju televizora skatīšanos pret dejošanu, vismaz kaut kas lietderīgs,» savu motivāciju atklāj Mārtiņš.

Piepilda savu sapni
Kupli pārstāvēta ir Geriku ģimene, «Vēveros» danco Diāna, Jānis un viņu dēls, arī Jānis. Juniors smej, ka kolektīvā darbojas «brīvprātīgi piespiedu kārtā»; vecāki gan «spiedienu» no savas puses noliedz. Kad mācījies 7. klasē, nācis skatīties, kā mamma un tētis dejo. «Reizēm, kad kāds nebija atnācis uz mēģinājumu, deju kolektīva vadītāja teica «nu, aizej tur un pastāvi viņa vietā», tā arī paliku «Vēveros», nu jau sešus vai septiņus gadus. Man dejas ātri «pielec», turklāt šajā kolektīvā nav grūti iekļauties, cits citu mudina, atbalsta un palīdz,» atklāj J. Geriks juniors. Izrādās, arī viņa vecākus pievērsties dejai mudinājusi S. Vēvere. «Sarmīte bija Jāņa audzinātāja un kādā klases vakarā viņa ieminējās, ka «Vēveriem» vajadzētu kādu dejotāju pāri. Vīrs iepriekš bija dejojis, bet es ne. Kur nu! Savulaik skolā teica, ka man neesot muzikālās dzirdes,» smejas Diāna, kuru deju kopas vadītāja slavē un dēvē par «pirmo primadonnu».

«Mani ļoti saista viss latviskais, taču sajūtas, uzvelkot tautastērpu, ir jo īpašas un nav aprakstāmas – jūtos tik pacilāta, apgarota. Tas ir tāds gods!» pauž Ineta Kanna. «Vēveros» viņa ienāca pirms astoņiem gadiem, taču tautas deju iemīļojusi krietni agrāk. «1990. gadā, kad man bija sešpadsmit, abas ar bērnības draudzeni aizgājām uz deju koncertu Daugavas stadionā; toreiz biļete trīs rubļus maksāja. Sēdēju, skatījos uz dejotājiem un man bija liels, liels sapnis – reiz pašai tur būt un dejot. Pēc 30 gadiem tas piepildījās,» atklāj Ineta.

«Uzlādē baterijas»
Ligita Dručka «Vēveros» dejo desmit gadu un viņas motivācija ir iespēja smelties enerģiju. «Kad dienas rutīna nogurdinājusi, kad gana darīts un skriets, mēģinājumi un kopā būšana ar kolektīvu ļauj «uzlādēt baterijas», lai atkal justos pozitīvi. Te kādu iebaksti, te iesmej, aprunājies un gūsti mun-drumu no dejas. Kad nākamajā dienā aizej uz darbu, kolēģi saka – tu vakar biji dejās, jo tev ir labs noskaņojums,» viņa teic, «nav jau tā, ka nepiekūstam, reizēm ir nogurums, šad tad kaut kas iesāpas, bet vēlēšanās dejot un satikties dod pacilātību un tāpēc man gribas te būt.» Savukārt domubiedri uzteic Ligitas pedagoģes dotības, sak’, iedod tik viņai jauniņo un – būs. Viņa jebkuru pratīšot apmācīt dejai, tāpat kā tikt galā ar kolektīva grāmatvedības lietām.

Trīs gadus kopā ar «Vēveriem» ir Rolands Kauliņš. «Man deja patikusi vienmēr, esmu piedalījies skolēnu dziesmu un deju svētkos. Lai gan savulaik mamma bija vidējās paaudzes deju kolektīva vadītāja un dalībniece, iesaistīties «Vēveros» bija paša lēmums,» viņš uzsver.

Janai Pabrūklei šie būs ceturtie Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki. «Dejoju kopš bērnības un man tas ļoti patīk, turklāt – ja izdodas, neizpaliek arī gandarījums,» teic «Vēveru» dalībniece. Jāatzīmē, ka Janas mamma Baiba Škrjaba bija kolektīva dibinātāja un pirmā vadītāja, un, iespējams, tāpēc viņai ir dabas dots dejotājas ķermenis, kā vērtē pašreizējā vadītāja S. Vēvere.

Sākumā Oskars Dombrovskis bijis «rezervistos», kad vajadzējis – «ielēcis dejā», bet nu jau vairāk nekā 20 gadu «Vēveros» ir «pa riktīgam». Oskaram patīk dejošana un kompānija, kad vajag, varot arī izraudāties un izpsihoties, vienmēr tikšot saprasts un mierināts. Dalībnieks uzsver, ka svarīgi esot sajust partneri un Līga Bikmane to lieliski protot; tikai labi sadejojies pāris spēs «nolasīt» otra emocijas un noskaņojumu. Līga tam piekrīt, jo 25 gadus ilgajā dejotājas praksē piedzīvojusi dažādas situācijas un pratusi gan uzmundrināt, gan mierināt. «Esmu no tiem senākajiem – «mamutiem» un «dinozauriem»,» viņa smejas un atklāj, ka deja palīdz atslēgties no ikdienas rutīnas.

Aizmirst savu iznācienu
«Visīstākais «mamuts» esmu es – piedzīvojusi visas vadītājas un dejotājus. Par to, kā gājis, varētu grāmatu sarakstīt,» teic Zaiga Tilta, vidējās paaudzes deju kopas dalībniece kopš 1989. gada. Viņa atklāj, ka dejot sākusi Iecavā, kad mācījusies 7. klasē. Meiteni vilinājuši krāšņie ukraiņu un moldāvu tautas tērpi, ar lentēm un košām puķēm, un šīs patikšanas dēļ pievērsusies dejai, neapzinoties, ka skaisto drānu gludināšana ir «šausmīgs pārbaudījums». Skolotājs bijis ļoti stingrs un prasīgs, visus «riktīgi dresējis», un skatēs vienmēr gūti panākumi – tikai pirmās vietas. Toreiz «iedzīto» tagad novērtējot, jo iemaņas, pareizā stāja un akcenti ļoti atvieglo dejošanu.

Kad Zaiga sākusi strādāt Vecumnieku bērnudārzā, vēlējusies rast kādu brīvbrīžu nodarbi un auklītei Skaidrītei Gudrupai taujājusi pēc iespējas spēlēt basketbolu vai padancot. «Izrādījās, ka mūsu grupiņas Rolanda mamma Inese Kauliņa vada vidējās paaudzes deju kolektīvu un Skaidrīte mani stūma aprunāties. Es kautrējos, un kolēģe runāja manā vietā. Dejotāju vajag, lai tik nākot šurp. Trāpījos tieši uz pirmo mēģinājumu. Atceros, ka negribēju viena pati iet zālē, jo nevienu nezināju, tad nu ārā, melnā tumsā krūmos pie tautas nama gaidīju, kad nāks vadītāja. Tā sāku dejot un pat vīru te sameklēju!» piedzīvotajā dalās Zaiga. Notikumi bijuši dažādi un tos labi atminas arī citi. J. Pabrūkle stāsta, ka iepriekšējos Dziesmu un deju svētkos Daugavas stadionā abas stāvējušas blakus un Zaiga tik ļoti bijusi pārņemta ar priecāšanos par dejotāju skaisto iznācienu, ka… aizmirsusi doties uz deju laukumu. «Kad attapās, ka pašai jādejo, mudīgi aizskrēja. Vēl šodien brīnos, kā viņa tajā drūzmā un raibajā dejotāju pūlī savu vietu atrada,» atceras Jana.

Sandris Jakuška, Zaigas tagadējais dzīvesdraugs, teic, ka iepazinušies ārpus deju kolektīva, taču labprāt iekļāvies «Vēveros». «Cik ilgi esam kopā, tik arī te dejoju – no 2016. gada. Man patīk deja, turklāt gribas izkustēties,» viņš pauž. Dancojis mācoties vidusskolā, pēc tam arī Iecavas jauniešu deju kolektīvā.
Zaiga uzskata, ka tieši deja ir visīstākais latviešu tautas kultūras mantojums, jo katrs darbs ir unikāls. «Reizēm esmu dzirdējusi sakām – man šitā deja nepatīk. To nevaru saprast, jo katrā ir kas skaists – vai ritms, mūzika, kustības vai atribūti – kausi, jostas, lakati; pat ar maisiem ir dejots,» teic «Vēveru» dalībniece.

Uz skatuves – ar traumētu potīti
«Ieprecējos vīrā, Vecumniekos un arī «Vēveros»,» smejas Ilona Dombrovska, kura kolektīvā dejo 14 gadu un uzskata to par savu ģimeni. Viņa stāsta: «Kad atnācu uz šejieni no Baldones, nevienu nepazinu, tikai Māra radus. Dejojot iepazinu Vecumnieku cilvēkus un nostiprināju pārliecību, ka deja ir mana dzīve; ar to esmu saistīta kopš trīs gadu vecuma. Mēģināju arī dziedāt korī, bet tomēr ne. Koris bez vienas balss var iztikt, bet kolektīvs bez viena dejotāja nevar, un man dejošana tomēr svarīgāka.»

Ilonas dzīvesbiedrs Māris Dombrovskis, kurš pamatoti ieguvis iesauku ««Vēveru» mamuts», šogad aizvadīja savu 30. deju skati. Vidējās paaudzes deju kolektīvā sācis darboties 1992. gadā, taču 1993. gadā pavadīts armijā un togad uz Dziesmu un deju svētkiem tā arī nav ticis. Visos pārējos pēc tam gan dancojis – bez izņēmuma. Šie būs jau sestie.

Iespējams, tieši lielās pieredzes dēļ Māris var atļauties «audzināt» jauniņos un spēj būt labs palīgs kolektīva vadītājai. Kā nekā – savulaik abi pat dejojuši vienā pārī! «Labs darbaudzinātājs ar pedagoga dotībām,» vērtē S. Vēvere, «zina, kad aizrādīt, kā uzvesties, kad «atņemt» kādam telefonu!» Prot dot padomus meitenēm kosmētikas lietošanā un nekautrējas kritizēt, ja kāda «nepareizi» uzkrāsojusies. Kādreiz pats gribot negribot sastrādājis visādas dullības. Māris atceras: «Bija jābrauc uz Jelgavu dejot, taču vienlaikus Stelpē notika pasaules čempionāts motokrosā un negribēju to laist garām. Biju traks braucējs! Vadītājai teicu – salauzīšu kāju un nebūs jādejo. Pierunāju nelaimi, jo sacensībās pirms tam traumēju potīti un paliku uz kruķiem. Tomēr uz skatuves Jelgavā kāpu un vienu deju nodejoju. Sadzēros stipras zāles un uz brīdi sāpes nejutu.»

Bārdaini plikpauri un blondīnes
Uzvārds, kolektīva nosaukums un solījums – tas motivējis V. Vēveri jau otro sezonu darboties līdz ar citiem. «Kad vēl biju Vecumnieku tautas nama māk-slinieciskās daļas vadītāja, solīju – tad, kad vairs nestrādāšu, dejošu «Vēveros». Spiestā kārtā nācās solījumu pildīt, jo – bija jābrauc uz Vāciju un trūka vienas dalībnieces. Tā nu iedejojos un sapratu, ka tas ir tas, ko vēlos,» atklāj Vita. Savulaik, kad no Stelpes atnākusi uz Vecumnieku vidusskolu, dejojusi pie S. Vēveres «jauniešos», tagad – «vidējos» un, ja kāds no «mamutiem» būs gatavs «turēt kanti» senioros, arī viņa to darīšot. Lai zinātu, kā ir, kad «izdejotas visas paaudzes». «Katram laikam savs skaistums un piepildījums, mainās cilvēki, arī ārējais izskats. Mūs labi raksturo šāds vizuālais attēlojums – bārdaini plikpauri un blondīnes,» Vita smej, «pagājušajā sezonā visas bijām blondas, tad Ligita mainījās, bet nu atkal kļuvusi gaišmate. Kā citādi tos sirmos matus noslēpt?» Humors «Vēveros» ir cieņā, un paši bieži mēdzot pasmieties par vīru bārdām un «spīdīgajām galvām», jokot par gūtajiem mežģījumiem un sastiepumiem, kas gadās tik bieži, ka vadītāja pat piesola veikt ortožu un locītavu fiksatoru «kolektīvo iepirkumu».

Viens no bārdaiņiem, Renārs Manuilovs, agrāk dejojis Bārbeles pagasta jauniešu deju kolektīvā «Rakari», tad «vidējos», un šie viņam būs jau ceturtie lielie Dziesmu un deju svētki. Kopā ar «Vēveriem» vada trešo sezonu un vēl pagūst darboties Bārbeles folkloras kopā «Tīrums». «Kolektīvs patīk, te visi «traki»!» piesaisti atklāj dalībnieks. V. Vēvere papildina, ka «Vēveriem» tieši ar «Tīrumu» izveidojusies lieliska sadarbība un abus kolektīvus vieno atslēgvārds «atsaucība». «Bieži uzstājamies kopā, trakākā reize bija 2017. gada vasarā, kad Vērmaņdārzā notika Alus festivāls. Tautas tērpos nodejojām savu koncertprogrammu, un tad visus pārsteidza mūsu vīru iznāciens biezajos kažokos un budēļu maskās ar visām regālijām. Ārā plus 30 grādu, bet lauķi no Vecumniekiem uz Rīgu aizbrauc kažokos!» jautro notikumu atstāsta Vita.

Vecumnieki Zigmāram Dambeniekam ir dzimtā vieta, taču viņš dzīvo Baložos un dejo jau 13 gadus, tostarp «Vēveros» – sešus. «Pirms iepriekšējiem Dziesmu un deju svētkiem Sarmīte aicināja dejot, jo vajadzēja puišus. Kopš skolas laikiem palikusi mīlestība uz deju, tāpēc atnācu un vēl aizvien te turos. Kolektīvs «paņēma» ar savu harismu, te visi ir draudzīgi, pretimnākoši, atbalstoši; jūtos kā daļa no «Vēveriem»,» secina Zigmārs.

Atbildība un pacietība
Agrāk skatuvi «noklāja» Petruševicu un Dombrovsku klans. Kad daļa pārgāja uz «senioriem», vietā nāca citi, taču pirms pāris gadiem ar «kadriem» bijis pavisam bēdīgi. Kāds mainīja dzīvesvietu vai citu apstākļu dēļ vairs nevarēja dejot, cits devās uz ārzemēm. Bija jāpieliek pūles, lai «Vēverus» saturētu kopā, par to atbildīgi jutušies visi – gan «vecie buki», kas veido kodolu, gan vadītāja.

«Dejošana – tā ir zināma atbildība. Nevar tā – gribu eju, negribu neeju, jo te esam viens par visiem un visi par vienu,» uzskata I. Dombrovska, «ja viens mehānisma zobiņš izkrīt, to nevar noslēpt; ja neviļ veselība, tad pārējais ir tikai atbildība.» O. Dombrovskis piemetina, ka dejošana – tā ir arī milzu pacietība. «Atnāk jauniņais, un ilggadējiem dalībniekiem jābūt ļoti savaldīgiem, kamēr viņš iemācās deju; soļu un kustību apgūšana no katra prasa pacietību,» viņš uzsver. Tam piekrīt visjaunākais no «Vēveru» saimes – M. Kļaviņš, kurš tagad jau ar smaidu atceras, ka sākumā «nodzenāts kā suns». Lai gan pāris gadu pagājis, V. Vēvere vēl joprojām atminas savā virzienā vērstus «nogalinošos skatienus», kad domājusi – viss, jāiet mājās. «Bet es neklusēju, teicu, ka man nepatīk tāda izjūta, un attieksme mainījās. Arī kluss pārmetums rada uztraukumu, un tad vēl vairāk nekas nesanāk,» teic dejotāja. Sākumā bijis grūti no zumbas, ar ko aizrāvusies jau septiņus gadus, pārslēgties uz tautas deju, taču tagad tas izdodas lieliski.

Traki, dulli un ellīgi
«Kad esmu atnākusi uz mēģinājumu, smeļos tādu spēku, tādu eliksīru, ka uzreiz sajūtu plūstam enerģiju un varu iet un darīt. Mani stiprina kolektīva gars, bet iedvesmo – deja. Reizēm jūtos dienas nogurdināta, bet mēģinājumā viss pagaist kā nebijis. Manējie smej – nez’, ko viņa pīpē, ka tik enerģiska, jo reizēm nevarot mani «noķert». Mēs te visi esam traki, dulli un ellīgi – tā ir mūsu zelta atslēdziņa, taču pamanāmies arī ko iemācīties,» gaisotni kolektīvā raksturo «Vēveru» vadītāja.

Gadu ritumā apgūtas neskaitāmas dejas, ir arī pašu izdomāti priekšnesumi jeb fiksās dejas, ko mēdzot vest ciemakukulī draugiem vai kādu iepriecinot īpašos svētkos. «Manējiem patīk ātras un enerģiskas kustības, tāds ir arī dejotāju raksturs, ja gribam kaut ko «ar odziņu», izgudrojam un uzvedam paši,» skaidro S. Vēvere. Visiem dikti mīļa ir par dejotāju himnu kļuvusī horeogrāfa Jāņa Purviņa deja «Puķīte pa dambi»; to un «Kūmas» jebkurā brīdī «Vēveri» ir gatavi izrādīt un, kā paši smejas, – tas esot viņu «mūžīgais dzinējs». Tāpat kā kopā būšana mēģinājumos, jubileju atzīmēšana, tuvas un tālas ekskursijas, radošas nometnes un citi vienā solī izdzīvoti notikumi; arī skumji brīži, kad kādam vajadzīgs atbalsts, mierinājums un stiprs plecs līdzās. Pirms dažiem gadiem, kad kolektīvs atzīmēja savas darbības 35. gadskārtu, toreizējā tautas nama vadība dejotājiem uzdāvināja vimpeli ar lakoniski paustu atklāsmi ««Vēveri» nekad neguļ – vienmēr gatavi!». Tā ir balta patiesība un joprojām kalpo par deju kopas devīzi. ◆

Uzziņai

• Deju kolektīvs izveidots 1985. gadā un piedalījies visos Dziesmu un deju svētkos. Tā dibinātāja un pirmā vadītāja bija Baiba Škrjaba, pēc tam ar dejotājiem strādājušas Daiga Kalniņa, Inga Lebede, Inese Kauliņa, bet kopš 2005. gada – Sarmīte Vēvere.
• Pie nosaukuma dejotāji tika 2010. gadā, pošoties Vispārējiem latviešu Dziesmu un deju svētkiem.
• «Vēveriem» visilgāk uzticīgi ir: Zaiga Tilta (iepriekš – Miķelsone) – viņa kolektīvā dejo 33. sezonu, un Māris Dombrovskis – 30.
• Dejotāji ir ieguvuši draugus un viesojušies dažādās Latvijas vietās un ārpus valsts robežām – Gruzijā, Vācijā, Austrijā, Francijā, Lietuvā, Igaunijā.
• «Vēverus» raksturo degsme, omulība, jautrība un neizsīkstošs darba spars.

Avots: deju kopa «Vēveri».

Katrs pelnījis paldies

Sarmīte Vēvere, deju kolektīva vadītāja:

«Lai lolotu un koptu Dziesmu un deju svētku tradīciju, galvenais ir darīt un gribēt, un mīlēt deju. To spēj cilvēki ar ļoti lielu gribasspēku un entuziasmu. Galvenais ir strādāt, nākt uz mēģinājumiem, tad arī sagaidāms rezultāts.

Visu cieņu tiem dejotājiem, kuri nedzīvo Vecumnieku centrā. Piemēram, Renāte un Emīls Spalvas ceļu uz mēģinājumiem mēro no Misas, Ineta Kanna brauc no Stelpes, Zigmārs Dambenieks – no Baložiem, Sandris Jakuška – no Iecavas, Aija Emīlija Dolmatova – no Baldones, Renārs Manuilovs – no Bārbeles. Kad «uzleca» cena degvielai, tālīnākajiem devām atlaidi un ļāvām mēģinājumu apmeklēt reizi nedēļā.

Katrs dalībnieks pelnījis paldies, ne jau tikai vadītājs te ko dara un organizē, gadiem tā iegājies, ka iniciatīva nāk no daudziem. Katrs par kaut ko atbild, organizē, iesaka. Tas ir komandas darbs un gars, saliedētība, kas ļauj uzturēt deju dzīvu. Tie ir sadanči un koncerti, kopīgi laivu braucieni, tuvas un tālas ekskursijas, lieli un mazi svētki. Tas viss mūs vieno un saista, palīdz noturēt tradīciju un vairo dejotprieku. Mums deja visur iet līdzi, un tā iemūžināta arī Zemgales danču krātuvē, kur kopā ar Bārbeles folkloras kopu «Tīrums» esam ierakstījuši un noguldījuši 13 dejas.»

+ 2